Man būtu ļoti gribējies sākt ar plašu reveransu Latvijas Teātra darbinieku savienībai par lieliski organizētu Baltijas Teātra festivālu, kurā spožas izrādes notiek pārpildītās zālēs un pasākumam ir nozīmīga rezonanse gan valsts, gan reģiona kultūras mērogā, radot interesi par oriģināldramaturģijas darbiem. Diemžēl šā gada izpildījumā festivāls bija visā pilsētā izkaisīts un samērā maz apmeklēts, radot sajūtu, ka šādam formātam īsti nav nākotnes, jo arī aktieriem varētu būt nepatīkami spēlēt, maigi sakot, pustukšās zālēs. Tāpat skatītāju rindās redzējām maz Latvijas aktieru un režisoru. Likās, ka nav uzrunātas arī Latvijā dzīvojošās igauņu un lietuviešu kopienas. Kaut gan, piemēram, Lietuviešu vidusskolas skolēniem izrāde par Kristijonu Donelaiti būtu vērtīga un noderīga. Nu jā, bet to rādīja piektdien pusdeviņos vakarā Ziemeļblāzmā. Festivāls pierādīja, ka ar labu gribu mūsdienās nepietiek, turklāt menedžments kliboja (ieskaitot pārpratumu ar biļetēs norādīto izrādes norises vietu, kura dēļ daļa skatītāju neaizbrauca uz Talsu ielu, bet devās uz Lāčplēša ielu 25).
Sievietes vieta un ilgas
Par konkursa programmu vietējiem rīkotājiem neko pārmest nevar, jo izrādes atlasīja katrā valstī. Ko nu bija nolemts sūtīt, tas Rīgā arī nonāca. Sagadīšanās dēļ divas izrādes ļoti sasaucās tematikas ziņā, kaut realizācija tām ir atšķirīga. Tieši šīs divas izrādes kļuva arī par manām favorītēm, un viena no tām – igauņu trupas NO99 izrāde NO54 Trešdiena – arī kļuva par festivāla laureāti. Gan šī, gan lietuviešu producentu grupas Operomanija piedāvātā opera Have a Good Day runā par sievietes vietu, sajūtām un ilgām mūsdienu realitātē. Igauņu izrādē Trešdiena četras sievietes, kas steidzīgā gaitā uzauļo uz skatuves, pēc ilgstošas riņķošanas nonāk katra savā dzīves telpā. Seko mikrofonos un ar atbalsīm pastiprinātu dažādu sadzīves trokšņu kompilācija, kas gan pats par sevi vairs nav oriģināls paņēmiens, taču šīs izrādes kontekstā tas skatītājam palīdz noskaņoties. Tālākais pēc būtības ir vecā, labā stāstu stāstīšana, tomēr arī šinī ziņā režisors Lauri Lagle ir izvēlējies stāstu tematiku variēt. Tikai pirmais stāsts ir tieši autobiogrāfisks – par meiteni, kas pārguļ ar visiem tuvējās apkārtnes puišiem. Citi raksturi atklājas pastarpināti – monologā uzrunājot klāt neesošu vīrieti, vienlaikus attieksmi pret viņu paužot, zupā sasviežot arī no zemes saslaucītus dārzeņus ar visu lupatu. Vai citā gadījumā – stāstot nevis par sevi, bet vecmāmiņu. Bezmaz Fransuā Rablē Gargantijas un Pantagriela cienīgs saraksts iznāk vienai no varonēm, kura savu dzīvi stāsta, izmantojot neprātīgas zāļu pudelīšu rezerves – visiem iespējamajiem un neiespējamajiem dzīves gadījumiem. Negaumīgiem spīguļiem rotātās kleitiņās tērptajām varonēm šīs trešdienas sarunas ir tāda kā garīga šķīstīšanās (varbūt pat lieka ņemšanās ar netīra palaga mazgāšanu, kas šo domu šķietami pasvītro). Un beigās kā atalgojums atnāk sapņu vīrietis, turklāt sapnis ir ar konkrētu vārdu un uzvārdu – tas ir Kianu Rīvss. Reizē ironiskajā, tomēr maigajā nobeigumā visi iemieg ap īstu ugunskuru. Kas notiks ceturtdien, mēs nezinām.
Kasiere, nenotikusi doktorante
Operomanijas piedāvātais skatījums uz desmit sieviešu dzīvi ir reizē prozaiskāks, jo notiek veikalā, kur rindā sēž desmit kasieres, tomēr arī poētiskāks, jo viņas dzied. Savdabīgā Linas Lapelītes opera pēc Vaivas Grainītes libreta muzikāli ir visai lakoniska, tekstuāli – ironiska. Režisore un scenogrāfe Rugile Barzdžukaite lakonismu kā efektīvu līdzekli izmantojusi arī izrādes veidošanā. Desmit sievietes, kuras ārkārtīgi ticami izskatās pēc pārdevējām, tiešām tikai sēž un dzied. Viņas pat īsti nesaskatās, bet ir katra par sevi arī tad, kad dzied visas kopā. Vienīgais vīrietis – apsargs – sēž pie klavierēm. Taču katrai no sievietēm kases būdā, kur "atlaides, akcijas un pilns urīnpūslis ir mana ikdiena", arī ir savs sapnis, savas ilgas, kur izrauties. Kāda vecāka sieviete suģestē sevi, aizrautīgi dziedot, ka ikviena diena ir kā dāvana. Citām gluži tā nešķiet. Publika smejas, kad nelaimīga meitene ar maģistra grādu dzied par to, ka varbūt tomēr vajadzētu iestāties doktorantūrā. Nekā smieklīga tur gan nav, jo pēckrīzes realitāte spiež kases būrītī nonākt cilvēkus ar labu izglītību arī Latvijā. Latvijas kontekstā gadu pēc Maksimas traģēdijas, kad aktualizējās arī kasieru darba apstākļu jautājums, šāda izrāde, iestudēta pie mums, varētu izraisīt rezonansi, īpaši ņemot vērā, ka pārdevēju kostīms, lai arī bez emblēmām, diezgan nepārprotami dod mājienu zināmā lielveikalu tīkla virzienā.
Otrs lietuviešu piedāvājums – autora, režisora un galvenās lomas atveidotāja Rolanda Kazla Šai pasaulei neatbilstošs – bija veltīts izcilajam dzejniekam un mācītājam Kristijonam Donelaitim. Ar pietāti veidotais darbs uzrādīja tendenci, kuru festivāla konferencē apstiprināja teātra zinātnieks Julijus Lozoraitis – tā ir izcilā režisora Eimunta Ņekrošus metaforiskā teātra ietekme, kas konkrētajā gadījumā nav nekāds brīnums, jo Kazls pie Ņekrošus nospēlējis gan Jago, gan Danti un viņam metaforu teātra pieredze šķiet organiska. Donelaiša Gadalaikus Ņekrošus režijā esam redzējuši arī Rīgā. Taču viss šis fons neizbēgami atņem izrādei pirmreizīguma elpu. Turklāt aktieris Kazls, režisora Kazla nepieskatīts, visu izgaršo lēni, nesteidzīgi – un mazliet nogurdinoši.
Vai tiešām labākā?
Otra igauņu izrāde – Andri Lūpa komēdija Dūja – Marijas Pētersones režijā ir neatkarīgs projekts, kas ļoti atgādina repertuāra teātra vienību, ar kādām ik pa brīdim sastopamies arī Latvijā. Tīri vai žēl, ka Valmierā šopavasar iestudēja Maikla Freina Klusumu, notiek izrāde, jo tagad varētu iestudēt Dūju (Valmieras teātra aktieris Januss Johansons lasīja tulkojumu austiņās). No ārzemju smejamkomēdijām par aktieru aizkulišu dzīvi šī atšķiras ar smeldzīgiem monologiem, bet citādi te vieta izspēlēties krāšņiem raksturiem. Diemžēl aktieru ansamblis bija nevienmērīgs, radot jautājumu, vai tiešām šī bija labākā izvēle festivālam. Kaut gan – atkārtošos – pati luga latviešu skatītājam varētu patikt. Savulaik pēc līdzīga festivāla Valmieras teātra repertuārā nonāca kases hīts Igauņu bēres, kas arī it kā nebija festivāla formāta izrāde.
Latviju festivālā pārstāvēja Teātris TT ar Minga rēgiem un Jaunais Rīgas teātris ar izrādi Oņegins. Komentāri, kuras izvēle oriģināldramaturģijas kontekstā var likties strīdīga, tomēr žūrija izrādi pamanīja un godalgoja. Festivāls beidzies, taču jautājumus, ko sūtīt uz Igauniju nākamgad, būtu jāsāk uzdot jau šobrīd.