Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Festivāla Zelta maska Latvijā recenzija. Es nekad neatskurbšu

Festivāla Zelta maska Latvijā izrādes provocē, bet maigi, lietojot «normatīvo lamu leksiku» un parādot cilvēku alkas pēc cēlā un nezināmā

Noskatoties trīs no piecām izrādēm, kas šogad bija iekļautas festivāla Zelta maska Latvijā programmā, ir grūti formulējama sajūta. Tās nav nevainojami perfektas, taču tām piemīt dzīvais teātra nervs, kura dēļ vispār skatītājs teātri apmeklē, un tās rāda, ka teātra procesi lielajā kaimiņvalstī, vismaz Maskavā un Pēterburgā, ir ļoti dzīvelīgi.

Reibuma poētika

Spilgtākā no trijnieka ir izrāde, kas saņēmusi divas nozīmīgas Zelta maskas – gan par režiju, gan aktieru ansambli. Ivana Viripajeva lugas nosaukumu varētu tulkot mazāk poētiski, nekā tas darīts, un rakstīt skaidri un gaiši – Piedzērušies. Taču latviskais nosaukums Apskurbušie ir poētisks un precīzs, lieliski atbilstošs izrādes būtībai. Ivana Viripajeva luga ir ciets rieksts, tāpēc Georgija Tovstonogova Sanktpēterburgas Lielā drāmas teātra izrāde patiesi iepriecina. Režisors Andrejs Mogučijs ir spējis izraut darbību no sadzīviskuma, parādot reibumu tiešām vairāk kā dvēseles stāvokli, kurā cilvēkā atraisās apslēptās ilgas pēc kaut kā skaista, nezināma. Respektīvi, izrādes vēstījums ir, ka caur piedzērušiem cilvēkiem uz mums runā Dievs. Smalkais balanss tiek panākts, streipuļošanu parādot gluži akrobātiskā virtuozitātē, bet, runājot nopietnos tekstus, nemitīgi tiek atgādināts, ka varoņi tomēr ir pilnā. Šī traģigroteska tiek risināta, nepārsālot ar lamāšanos (īpaši norādīts, ka tiek izmantota "normatīvā lamu leksika"), nedz fizioloģiskām detaļām. Visam līdzi seko tablo, kurā parādās dažādi teksti – gan situācijas raksturojums, gan dažu varoņu teiktais situācijās, kad, iespējams, tekstu grūti saklausīt.

Mākslinieka Aleksandra Šiškina iekārtotā vide sastāv no slīpas plaknes, ko ieskauj sastatnes. Plakni klāj matrači, taču otrajā cēlienā, kad darbība vairāk tuvojas rītam, tātad skurbums iet mazumā, matračus pamazām novāc. Piezemēšanās krītošajiem kļūst cietāka. Lugas varoņi ir menedžeri, modeles, baņķieri, ir viens kinofestivāla direktors un kino citātiem pārsātināta prostitūta, kura apģērbta kā parodija par balerīnu. Varoņiem ir "vidēji statistisku" eiropiešu vārdi – Maksis, Lorenss, Rūdolfs, Gustavs, Marī, Magda, Linda, Laura utt. Sākumā savstarpēji nesaistītās epizodēs ieraudzītie varoņi vēlāk sastopas negaidītās situācijās, spontāni atzīstas cits citam mīlestībā, runā paradoksālus dialogus, taču cauri izrādes veidotāju smiekliem jūtams arī milzīgs maigums un trauslums.

Ivana Viripajeva teksti atkārtojas vēl un vēl, viņa varoņi pieķeras kādām frāzēm un netiek no tām vaļā. Šai ziņā viena no spilgtākajām epizodēm ir četru jaunu menedžeru saruna ar prostitūtu vecpuišu ballītē, kurā viņi atzīstas, kur un kādos apstākļos dzird Dieva čukstus savā sirdī. Un piespiež atzīties arī skeptiķim – agnostiķim, kurš daudzkārt atkārtoto teikumu: "Es jūtu Dieva čukstus savā sirdī" pabeidz ar aizsargfrāzi "vašu maķ".

"Es nekad neatskurbšu, Lora," savai sievai saka Dmitrija Vorobjova atveidotais baņķieris Gustavs pēc tam, kad Karīnas Razumovskas Marta viņam, tikko ieraudzītam, pēkšņi ielas vidū atzinusies mīlestībā." Saskatīt sasodīto pērli zem pasaules biezās sūdu kārtas" – tā ir laimes formula, kas izklausās baisi, bet patiesi. Četrpadsmit Pēterburgas aktieru Ivana Viripajeva paradoksu pasaulē dzīvojas teju nevainojami.

Vēlās atskatīšanās sindroms

Pagājušajā gadā festivālā Zelta maska Latvijā divus iestudējumus parādīja Dmitrija Krimova radošā laboratorija, kas darbojas teātra Dramatiskās mākslas skola paspārnē. Šogad režisors prezentēja savu jauno izrāžu ciklu, kas it kā domāts bērniem, – lai pārstāstītu pazīstamus sižetus; taču caur šķietamu naivismu, spēlējoties ar tēliem, tiek radīta jauna poētiskā pasaule. Tā vismaz ir pirmajā cikla izrādē Saviem vārdiem. A. Puškins. Jevgeņijs Oņegins. Turpmāk tiek solīti vairāki citi lasījumi, kuru vidū lielākā intriga ir Kārļa Marksa Kapitāls.

Natālija Gorčakova, Maksims Maminovs, Sergejs Melkoņans, Anna Siņakina – četri līdz nepazīšanai nogrimēti aktieri, kuri gandrīz nenoiet no skatuves visu izrādes laiku, – atveido ārzemniekus: viņi lauzītā valodā ar nepareiziem uzsvariem mēģina pastāstīt, kas ir teātris (arī balets) un kas ir Puškina Jevgeņijs Oņegins. Naivisma estētika, etīdes, kas ir smieklīgas, bet kādā brīdī liek nervozi gaidīt, "kad tad beidzot sāksies Puškins", publikas iesaistīšana (te komplimenti mūsu Kultūras akadēmijas studentiem) – izrādei ir gana daudz slāņu un rakursu, no kādiem to vērtēt. Taču pieminēšanas vērta ir beigu daļa, kurā tiek darbināti mākslinieka Filipa Vinogradova izveidoti mehānismi, kuros gluži kā pa konveijera lenti slīd gadi un cilvēku mūžs. Un doma, ko izrādes veidotāji īpaši vēlas iesēt skatītāju prātā, ir spēt atskatīties laikus, attapties un nenokavēt īsto dzīves brīdi. Pēc izrādes, jau ejot laukā, aktieris Maksims Maminovs aicina atskatīties uz savu sēdvietu: "Lai jūs nepiemeklē vēlās atskatīšanās sindroms." Starp citu, gan dodoties uz izrādi, gan no tās, skatītājiem nākas šķērsot skatuvi, pārkāpjot gadu gadiem kopto teātra tabu nestaigāt pa svēto vietu ielas apavos. Taču šādai loģistikai ir sava loģika – ārā ejot, skatītājiem jāiet gar tikko "nošauto" Puškinu, lai pie viņa neaizaugtu tautas taka. Pirmos garāmgājējus žirgtais "mironis" atalgo ar konfektēm. Nav tiesa, ka šī ir izrāde (tikai) bērniem. Naivismam ir liels spēks iedarboties uz jebkura vecuma skatītāja emocijām.

Burvīgie mērgļi

Dmitrija Krimova bijušā studenta Aleksandra Kuzņecova projekta rādītie Nikolaja Gogoļa Spēlmaņi festivāla Zelta maska Latvijā repertuārā, visticamāk, nonākuši tieši pedagoga dēļ. Jo projekts, lai arī simpātisks, tomēr ir samērā margināla parādība, tas rāda kāda procesa iespējamo sākumu, kas var attīstīties, bet var arī neattīstīties. Cerība, ka caur mūsdienu huligānu prizmu izstāstītais Gogolis būs dzīvs un aizraujošs, attaisnojās tikai daļēji un viļņveidīgi. Aleksandrs Kuzņecovs brīnišķīgi spēlēja pērn Rīgā redzētajā Dmitrija Krimova izrādē O-j. Vēlā mīla, tagad uzņemts Maskavas Dailes teātra trupā, viņš ir pankroka grupas līderis un neapšaubāmi talantīgs puisis. Taču viņa režisora ambīcijām nāktu par labu, ja pats nespēlētu vienu no galvenajām lomām.

Pašlaik ir sajūta, ka ir pietrūcis bezkaislīga skata no malas, un ik pa brīdim izrāde sāk stiepties, jo aktieriem gribas izspēlēties, izgaršot kādu vietu, kas pašiem šķiet izdevusies. Stāsts par blēžiem, kuri krāpj cits citu, pārcelts gangsterfilmu estētikā un krietni papildināts ar vardarbības ainām. Stilīgie džekiņi iekrāsotiem matiem (publicitātes foto nekā tāda nav, tātad ideja nākusi vēlāk) šmauc, šņauc un klapē cits citu uz nebēdu. Tomēr šis drīzāk ir mācību vingrinājums. Ja Aleksandrs Kuzņecovs kļūs slavens kā režisors – un viņam ir potenciāls par tādu kļūt –, varēsim liecināt, ka esam redzējuši pirmos asnus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja