Kad nevarēšu gleznot ar rokām, es to darīšu ar locekli – saka spītīgais, reimatisma sāpju nomocītais večuks Ogists Renuārs, kad dakteris viņam pavēl piecelties no krēsla, kurā gleznotājs pats sevi ieslodzījis, ļaujot četrām spēcīgām kalpotājām ik dienas viņu kā turku sultānu pārnēsāt no plašās mājas uz gleznošanas studiju, uz ēnaino avotu, uz saules pielieto jūras malu – kur nu mākslinieka radošās iedvesmas kaprīzēm labpatiksies. Pats siltā frencītī tērptais Ogists, marles saitītēm sabintētajās rokās iežmiedzis otu, turpina mālēt savas "laimīgās, patīkamās, gaismas pielietās" gleznas. Ir viņam arī divi dzīves nogales lielie prieki – jaunā rudmate modele Dodo (Krista Terē) un nule no frontes ievainots mājās pārnākušais klibais dēls Žans. Tas nekas, ka sētā – bez tēva uzmanības un garlaikots – iznīkst jaunākais – pusauga Koko jeb īstajā vārdā Klods, bet kā klukstes riņķī rosās kuplas, visnotaļ simpātiskas mājkalpotājas, ar kurām gleznotājam ir visai draudzīgas, lai neteiktu – pārāk tuvas, attiecības. Acīmredzot nesen mirušajai Ogista sievai pret šādu sieviešu harēma klātbūtni, mazu provinces bohēmu nebija iebildumu, protams, līdz zināmai robežai. Tagad, kad saimnieces vairs nav, ikdienas ritms pakļauts tikai vienam – glezniecībai.
Tā gan šķiet tikai pirmajā acu uzmetienā, jo modeles Dodo, Žana (Vensāns Rotjērs) un viņa tēva attiecībās uzvirmo sen neizjustas kaislības – vienam – pēdējā, citam – pirmā mīlestība. Cilvēku, tuvinieku attiecības samežģījas, vairs tikai gleznām atstājot caurspīdīgo, netveramo vieglumu un laimes sajūtu.
Drāma pasteļtoņos
Ir 1915. gada vasara, Francijas dienvidi, leģendārā Franču Rivjēra (Cote d’Azur), kur Renuāriem Šampaņā piederēja liels īpašums (tagad tur Cagnes-sur-mer ir muzejs Collettes), jo apkārtnes – kalnu un jūras tuvības apskalota – īpašā gaisma "uz audekla radīja brīnumus, vajadzēja tos tikai notvert ar pindzeli". Renuārs, kurš sevi nekad neuzskatīja par mākslinieku, bet gan "gleznošanas strādnieku", saviem trim dēliem mantojumā atstāja 750 šedevru. Taču šis fakts vairs neattiecas uz filmu.
Pērnā gada Kannu kinofestivāla programmā Īpašais skatiens Žila Burdo filma Renuārs tikai pieteikta kā "drāma pasteļtoņos". Tāda šī trauslā, liegas vēja čaboņas un saules pilnā filma arī ir, jo stāsta par diža cilvēka vecumdienām, ko pats Ogists Renuārs formulē vārdos "izirstošā miesa – tā reiz kāds kritiķis nosauca manas gleznas". Tagad šo procesu mēs vērojam attiecībā pret pašu mākslinieku. Un tomēr. Pat reimatisma sakropļotās rokas vēl spēj uz audekla iemūžināt to, ko Renuārs (brīnišķīgs lomā ir omulīgais Mišels Bukē) bauda un glāsta ar acīm – jaunu samtainu miesu, jaunību un nekautrību, kurai filmā vārds Andrē Hešlinga, iesaukta par Dodo, meitene ar ambīcijām kļūt par aktrisi. Viņa tad arī ir Ogistam Renuāram pēdējā pozējusī modele un pirmā mūza topošajam kinoģēnijam Žanam Renuāram.
Mīlas portrets
Filma ir veidota pēc Žaka Renuāra (gleznotāja Ogista Renuāra vecākā dēla aktiera Pjēra Renuāra mazdēla, Kloda Renuāra – slavenā kinorežisora Žana Renuāra brāļadēla Kloda, viņa filmu operatora, dēla) grāmatas Mīlas portrets nodaļām. Tas ir reāls, dokumentāls stāsts par pasaulslaveno impresionisma tēvu un grāmatas autora vecvectēvu. Kaut gan Žaks grāmatā aprakstītos notikumus nav pats pieredzējis, viņa rīcībā bijis ģimenes arhīvs, kurā burtiski pa stundām fiksētas Ogista gaitas – "nelaimīgas sakritības" dēļ, jo mājkalpotājām bijis jāpieraksta katrs gleznotāja solis un jāziņo ģimenes ārstam (grāmatā gan fiksēts laiks no 1913. līdz 1919. gadam, mākslinieka izdzišanai).
Taču filmas patieso vērtību atklāj ne jau uz ekrāna notiekošā "ģimenisko attiecību drāma", pat ne biogrāfiskā odere – stāsts par Francijas nacionālo bagātību – Renuāru, bet gan apbrīnojami rimtā, skaistā forma jeb veids, KĀ šis stāsts tiek parādīts. Un te nu galvenie nopelni visupirms ir diviem cilvēkiem – slavenajam komponistam Aleksandram Desplā (Karalis runā, Rūsa līdz kaulam u. c.) un izcilajam operatoram Lī Pinbiņam (Vona Karvaja šedevrs Noskaņojums mīlēt/In the Mood for Love, par kuru Pinbiņs saņēmis Kannu Zelta palmas zaru 2000. gadā). Plus – Francijas dienvidu īpašajai zaigojošajai, maigajai, sievišķīgajai gaismai, kura spēj nomierināt katra kinoskatītāja dvēseli.
Renuārs ****
Drāma. Francija. Rež. Ž. Burdo