Ja kādreiz, pēc daudziem gadiem, Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu sāks pasniegt arī producentiem, es balsotu, lai par vienu no pirmajiem laureātiem kļūtu studijas F.O.R.M.A. vadītājs Gatis Upmalis – viņš ar savu neredzamās frontes kareivja darbu Latvijas ģimenes filmu lauciņā gandrīz vienīgais jau vairāk nekā 15 gadu nenogurstoši strādā, lai kinoskatītāju jaunajai paaudzei (nu jau pat vairākām) vispirms ļautu padzīvoties Latvijas teritorijā, nevis uzreiz palaistu kosmopolītiskās prērijās. Protams, protams, kino ir globalizācijas laikmeta māksla, un turēties pie kaut kā sava šķiet varbūt pat provinciāli (Modrītis no filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru to vispār nesaprastu), tomēr ir taču kaut kāds iemesls, kāpēc mamma ar bērnu vispirms sāk runāt dzimtajā valodā.
Fantāzijas elementi
Vecā dārza noslēpums (režisori Olafs Okonovs un Gunita Groša) ir jau ceturtā vai pat piektā uz bērnu auditoriju attiecināmā producenta Gata Upmaļa pilnmetrāžas spēlfilma – ja pieskaitām Labās rokas (2001), kurās blakus Rēzijas Kalniņas spridzīgajai varonei darbojās arī septiņus gadus vecs puika. Apstākļos, kad šīs piecas filmas ilgu gadu garumā un nesaprotamu iemeslu dēļ ir arī praktiski vienīgās Latvijas spēlfilmas, kas uzrunājušas bērnu un jauniešu vecuma auditoriju, un pat animācijas kopējā masa jau sliecas uz to pusi, ko pieņemts saukt par "animāciju pieaugušajiem" (tikai 2018. gadā simtgades programma ir mainījusi šo ne visai perspektīvo statistiku), studijas F.O.R.M.A. nopelni nav pārvērtējami – gandrīz līdz tādai tolerancei, ka varētu pat pievērt acis uz šādām tādām kinematogrāfiska rakstura nepilnībām.
Turpinot ievadā uzbūvēto metaforu, mammas vadītā bērna iepazīšanās ar valodu un dzīvi vispār bieži sākas ar pasakām, un arī Gatis Upmalis pamatā producē pasakas. Ne tajā burtiskajā nozīmē, kur "reiz, sensenos laikos...", bet tādā nozīmē, ka viss filmās redzamais un notiekošais šķiet kaut kādā netveramā veidā it kā atrauts no zemes un realitātes. Ūdensbumbas mazliet naivie specefekti ar kokā sēdošo vecmāmiņu, Mazo laupītāju vecvecāku ideāli skaistais lauku īpašums, Vectēva patriarhālisms kā no cita gadsimta...
Jaunajā filmā Vecā dārza noslēpums jau pavisam apzināti un uzskatāmi ieviesti fantāzijas žanra elementi ar dīvaino zinātnieku priekšgalā; spokainas gaismas naksnīgajā, pārspīlēti aizaugušajā dārzā un noslēpumaini aparāti vecā vīra slepenajā laboratorijā; nevienam tā īsti nesaprotams, bet visu iekārots izgudrojums... Pasakas stilistiku krāšņi kuplina gan veiksmīgi atrastā darbības vide, gan filmas mākslinieces Kristīnes Lasmanes ieguldījums, gan operatoru Mārtiņa Jurēvica un Ivo Skanstiņa aizrautīgā izdoma. Vecā dārza noslēpums vispār paliek atmiņā kā vizuāli iespaidīgs piedzīvojums neparastā krāsu gammā.
Pirms 12 stundām
Tomēr dīvainu pārsteigumu sagādā filmas scenārijs, kura radīšanai (vai tomēr tikai sižeta idejas formulēšanai?) pieaicināts pieredzējušais igauņu dramaturgs Mihkels Ulmans – viņu Latvijā pazīstam pēc populārās igauņu bērnu filmas Zupas pilsētas slepenā biedrība (2015), un arī ar producentu Gati Upmali viņš jau ir sadarbojies, veidojot savulaik kinorepertuārā gandrīz nepamanīto Baltkrievijas, Igaunijas un Latvijas kopražojumu Vientuļā sala (2012). Interesanti, ka gan Zupas pilsētā, gan vecajā dārzā noslēpumi tiek šķetināti apmēram pusotrā stundā ekrāna laika, bet no igauņu filmas palicis prātā daudz piesātinātāks notikumu blīvums ar straujiem pavērsieniem un dažādiem pārsteigumiem.
Vecais dārzs turpretī pārsteidz ar kādu retu īpatnību – nevienā citā studijas F.O.R.M.A. filmā (un patiesībā arī nevienā citā pēdējā laika filmā) neesmu piedzīvojusi tik uzskatāmu mocīšanos ar visumā jau diezgan parasto faktu, ka skatītājs bieži zina vairāk nekā paralēlās darbības līnijās iesaistītie filmas varoņi, jo atsevišķas epizodes piedzīvo tikai daži no tiem. Vecajā dārzā tā nezin kāpēc kļūst par problēmu, kuru varoņi risina, ik pa laikam cits citam atstāstot nupat piedzīvoto vai uzzināto: Kārļa pakalpiņi stāsta bosam, ko naktī pārcietuši, bērni stāsta vecajam vīram, ko ļaunais Kārlis izdarījis, un Jānim – ko Kārlis ieplānojis; vecais vīrs stāsta bērniem, kā naktī piespiests pārdot māju, un tā tālāk, un tā joprojām. Un, kad filmas autoriem liekas, ka tomēr viena nianse vēl nav pietiekami skaidri izstāstīta, ievieš titru "Pirms 12 stundām"...
Mammas jaunais draugs
Šāda konceptuāli nekinematogrāfiska domāšana, liekot skatītājam epizodi vispirms ieraudzīt un tad noklausīties atstāstā, nevajadzīgi tērē filmas laiku, kuru varēja veltīt kaut vai plašākai dažādo tēlu izspēlēšanai. Piemēram, Inga Alsiņa-Lasmane ir pirmā daudzmaz pamanāmā un aktierspēlē veiksmīgā mamma studijas F.O.R.M.A. producēto ģimenes filmu sērijā, visticamāk, tāpēc, ka viņai ir, lai arī stereotipiska, tomēr sava tēla biogrāfija un pašai sava dzīve, nevis tikai funkcija "atstāt bērnus un pazust" vai "visu laiku uztraukties".
Arī citiem filmas tēliem ir savs vairāk vai mazāk izmantots potenciāls – diezgan klasiskais "stulbeņu pāris" (Imants Strads un Armands Berģis) un tikpat klasiskais "sliktais biznesmenis" (Lauris Subatnieks) apliecina savas komiķu dotības, vecais inženieris Armands (Agris Māsēns) ar savu vefieša pagātni naivi patriotiski atgādina par slavenām Latvijas vēstures lappusēm, arheologs Jānis (Gatis Gāga) ir tik sakarīgs "mammas jaunais draugs", par kādu varētu sapņot katrs šķirtas ģimenes bērns; Armanda mājā tik daudz vietas iztēlei, dārzs tik ietilpīgs un ķirbji tik krāsaini... Vārdu sakot, lieliska pasaule bērnības piedzīvojumiem, un (droši vien) kas par to, ka nav perfekta.