Grāmatas Pa stāvu liesmu debesīs recenzija. Fakti pret mītiem

gada revolūcijas notikumu vēsturi. Padomju laika vēstures mācību grāmatas un citi interesentiem domāti izdevumi centīgi lietoja frāzes «stihiski nemieri», «neorganizētas zemnieku sacelšanās» u. tml., mācību grāmatās šos tekstus papildināja dažādu autoru gleznu tālaika poligrāfijas blāvinātas un izplūdinātas reprodukcijas ar lielākoties uz degošas pils fona redzamiem ar dakšām un lāpām bruņotiem zemniekiem, starp viņiem parasti vismaz viena sieviete ar satraukti saslietām krūtīm, kuras uzdevums droši vien bija simbolizēt dramatisko notikumu stihisko, instinktīvo izcelsmi. Un, protams, 1905. gada revolūcijas galvenais spēks - neizglītotais, izmisušais latviešu zemnieks, kura CV labākajā gadījumā varēja ierakstīt dažas skolas ziemas. Šādas interpretācijas uzdevums ir saprotams - uz 1905. gada notikumu fona skaidri un nepārprotami rādīt boļševikus kā vienīgos iespējamos apspiesto tautu un šķiru saliedētājus un atbrīvotājus. Izceļot atsevišķus revolūcijas notikumus - 13. janvāra «asiņaino svētdienu», atsevišķas zemnieku sacelšanās un baronu piļu dedzināšanas -, padomju vēstures interpreti padarīja 1905. gada revolūciju par haotisku dumpju virkni, veikli apslēpjot jebkādu loģisku norišu saistību, kas varētu liecināt par revolucionāro notikumu organizēšanas, vadības un, nedod dievs, ideoloģiska pamata klātesamību šajos notikumos.Savieto sapluinītos fragmentusFilipa Rufa grāmata vispirms noņem šo skolas grāmatās drukāto miglainu gleznu reprodukciju blāvenībai līdzīgo aizsegu, mērķtiecīgi savieno notikumus un piešķir tiem loģisku, faktos pamatotu un pavisam citu saturu pierādošu saistību. Gluži kā arvien populārās puzzle likšanas meistars, autors vairāku gadu desmitu laikā sameklējis, identificējis līdz šim tīši sapluinītos un daļēji apslēptos fragmentus un salicis tos vienotā, pārskatāmā zīmējumā, kurā neskaitāmi notikumi un cilvēki sasaistās un viss iegūst jēgu. Un «uzbrukums slepenpolicijai» vairs nav atsevišķos literāros darbos un filmā rādīts un ar mākslas izteiksmes līdzekļiem romantizēts (līdz ar to mazliet darīts mazticams) notikums bez skaidras piesaistes kādam noteiktam laikam un norisēm, tas atgūst vēsturiskā fakta īstumu un patieso vietu un nozīmi. Arī grāmatas galvenais varonis Jānis Žāklis (Pēteris Mālderis) un viņa biedri nav nedz neizglītoti zemnieki, ne pusbadā nonīkuši pilsētas strādnieki - Žāklis brīvi runā sešās valodās, orientējas kaujas ieročos, spēj lieliski izplānot un organizēt, sajust pretinieka vājās vietas, ne mazāk izglītoti ir arī vairākums viņa biedru. Žāklis, Svars, Eliass un citi ne mazākā mērā neatgādina tos plika izmisuma un personiskā posta dzītos nevadāmos un neorganizētos 1905. gada cīnītājus, kuriem bija nepieciešams tāds ideoloģiski spēcīgs un vēl visādi citādi objektīvi noteikts vadonis kā boļševiki ar Ļeņinu priekšgalā un kuru cīņa nevainagojās ar uzvaru tikai tāpēc, ka 1905. gadā viņiem tādu vadoņu nebija. Visus šos mītus (vai precīzāk - melus) Filipa Rufa grāmata izkliedē rāmā, pārliecinošā, vēstures faktos un avotos balstītā vēstījumā.«Anarchisms (no gr. anarchiā, bezvaldība) - polītiska mācība par tādu sabiedrisko iekārtu, kur nebūs valsts spaidu varas un cilvēku attiecības noteiks brīvs līgums. A. noliedz nevien valsti, bet arī katru vairākuma varu pār mazākumu.» (Latviešu konversācijas vārdnīca, A. Gulbja apgāds, I sējums, 474. lpp.) «Anarhisms ir politiska nostādne, ka sabiedrībai nebūtu vajadzīga ne valdība, ne likumi, ne policija, ne kāda cita vara un ka tai būtu jābūt brīvai visu tās locekļu apvienībai. Bet ar to nav domāts, ka nebūtu vajadzīga kārtība: lielākajai daļai anarhisma teoriju ir padomā ļoti stingra un simetriska kārtība, tikai šīs teorijas uzskata, ka šāda kārtība sasniedzama ar sadarbību.» (Ideju vārdnīca, Zvaigzne ABC, 1995, 15. lpp.) «Anarhisms (gr. anarchia bezvaldība) - zin. sociālismam naidīga sīkburž. polit. strāva. A. filoz. pamats ir individuālisms, subjektīvisms, voluntārisms. Anarhisti prasa likvidēt jebkādu valsts varu, noliedz strādn. šķiras partijas, tās polit. cīņas un proletariāta diktatūras nepieciešamību.» (Politiskā enciklopēdija, 1987, GER, 24. lpp.)Vēl viens mīts, ko kliedē Rufa grāmata, ir mīts par anarhistiem. Vai precīzāk - noklusēšana par tiem. Ar kādiem garām slīdošiem pieminējumiem, dažām epizodiskām ainiņām, no vēstures izsvītrotiem vārdiem veidots priekšstats par kaut kur Krievijā mītošiem nemierīgiem ļaudīm ar neskaidrām, musinošām idejām un puspiedzērušiem nihilistiem, kuri spļauj upēs, šaudās, kuriem nekas nav svēts un kuru iereibušajās smadzenēs kvēlo naids pret boļševikiem. Par to, kas īsti ir anarhisma ideju pamatā, un vēl jo vairāk par to, ka 1905. gada revolūciju Latvijā vadīja pārliecināti anarhisti, līdz Rufa grāmatas iznākšanai bija zināms gaužām maz vai nekas. Intervijās Latvijas žurnālistiem šīs grāmatas iznākšanas sakarā Filips Rufs savas simpātijas anarhisma kustībai pauž pavisam atklāti, grāmatā viņš min tikai faktus un konkrētas personas, kas vienlaikus rāda latviešu anarhistu cīņas konkrētas izpausmes un ļauj saredzēt robežu starp anarhismu un terorismu, kurā anarhisti nereti tiek apsūdzēti. (Sk. interviju ar autoru Anarhistu pēddzinis) Salīdzinot visas trīs dažādos laikos izdotās enciklopēdijas, atšķirības anarhisma jēdziena skaidrojumā ir nepārprotamas. Atslēgas vārdi - zinātniskajam sociālismam naidīga sīkburžuāziska politiskā strāva. Vai boļševiku naids un padomju laiku ideologu noraidošā attieksme neslēpjas arī Latvijas anarhistu izdevumos paustajā attieksmē «tautības jautājumā»? - «Lai gan latviešu anarhisti lepni sevi dēvēja par internacionālistiem, viņi joprojām pauda uzskatu, ka mazai nācijai šķiru cīņa un nacionālās atbrīvošanās kustība ir nedalāms process: «Vedot neatlaidīgu cīnu pret ekspluatāciju, viņas pamatakmeni - privātīpašumu un aizsardzības cietoksni - valsti, mēs reizē ar to cīnāmies par savas tautas neatkarību un brīvību. Citāds ceļš priekš tautības jautājuma izšķiršanas nav un nevar būt.»» (F. Rufs Pa stāvu liesmu debesīs, 2012, Dienas grāmata, 225. lpp.)Lasot Rufa grāmatu, īpaši pēdējās nodaļas par Petersa, Salniņa u. c. boļševiku un čekistu likteņiem, par iespējamo Jāņa Žākļa dzīves gaitu pēc aprakstītajiem notikumiem, jādomā vēl par ko citu - kur ir tā robeža un vai tāda vispār pastāv, aiz kuras idejas un cīņa par tām, ko cilvēks reiz apzināti izvēlējies, padara pašu cilvēku par savu instrumentu, neatstājot vairs nekādas izvēles iespējas un beigu beigās aprij un iznīcina? Netieši Rufs atbild, ka tāda robeža ir un tās saskatīšana ir katra cilvēka godaprāta, saprāta un sirdsapziņas jautājums.