Grupa Instrumenti kopš saviem pirmsākumiem ir centusies slēpties. Sākumā tie bija tēli pandu maskās, kas savas sejas nerādīja (kā Gorillaz, Slipknot un Reigani) un pat īsti neatzinās, ka ir latvieši, kaut viens no pirmajiem hitiem – Peace – bija būvēts uz grupas Pērkons tituldziesmas bāzes. Turklāt mēs tikām baroti ar ziņām, ka mākslinieki daudz koncertē ārzemēs un retās uzstāšanās reizes šeit jāuzskata par ekskluzīvām. Tad pamazām sāka spiesties ārā dzimtā valoda, lielākajiem hitiem Zemeslodes un Apēst tevi skanot latviešu valodā, un pēc balsīm arvien nepārprotamāk varēja pazīt divus vokālās grupas Cosmos dalībniekus, līdz tas karnevāls, kam neviens jau sen vairs neticēja, tika slēgts un abiem parādījās arī Islandes iedvesmoti skatuves vārdi – Reinsi un Šipsi. Nu tak skaidrs – kurš gan vēl nezināja, ka tie ir Reinis Sējāns un Jānis Šipkēvics?
Dienas nakts sakari
Kā masīva lokomotīve jauno albumu Atkala ievelk dziesma Visa par daudz, kas liecina, ka mūs sagaida par jaunu pārskaņoti Instrumenti. Tas, iespējams, noticis, pateicoties pauzei, kuras laikā šķita, ka šī grupa sevi ir izsmēlusi, jo abi dalībnieki darbojās atsevišķos projektos. Par Reinsi un Šipsi spēju prasmīgi un šarmanti spēlēties ar dažādām skaņām un Gata Zaķa producenta talantu sen vairs nav šaubu, tāpēc tā visa apjūsmošanu šeit izlaidīšu, taču ir cita svarīga lieta – netrūkst arī ausis glāstošu melodiju, kuras kā iedomu pili bez savā rīcībā jau esošiem ķieģeļiem vai dēļiem nevar uzbūvēt.
Ar pirmo dziesmu jauda nebeidzas, un albumā ir vēl vairākas tādas, kas būtu spējīgas dzīvot katra savu dzīvi: Straumes, HES un tu un Divas vientulības. Pēdējās teksts daļēji skan arī kompozīcijā Dienas nakts sakari – sacerēt otru, pavisam citādu dziesmu ar tiem pašiem vārdiem šķiet grūti arī tad, ja to pirms tevis izdarījis kāds cits autors un gatavo melodiju vairs nevar dabūt no galvas ārā. Vēl šāds fakts liek domāt, ka Instrumentiem teksti nerodas, pielāgojot tos jau gatavām zilbēm, kas uzrakstītas abstrakta muzikālā materiāla radīšanas procesā. Ja nu vienīgi tie divi panti, ar kuriem papildināts Dienas nakts sakaru teksts, kad tas ieskanas arī Divās vientulībās, šķiet piekabināti klāt mākslīgi, it kā lai vēlreiz uzsvērtu albumu caurvijošo tēmu – atgriešanos tēva sētā un pūlī, no kura esi centies norobežoties, lai pasniegtu sevi kā nācēju no citurienes, bet agri vai vēlu esi spiests tajā atkal iejukt, kaut varbūt nemaz vairs neesi tur aicināts. Neko darīt – tas jāmēģina kā peldēšanās āliņģī, kad jau tā ir auksti.
Instrumenti perfekti pieskaņojušies gadalaikam, kad atkal jau atkala uz ceļiem, jo šīs slidenās dabas parādības nosaukums dots arī jaunajam albumam, kaut gan ar Instrumentiem ir noticis tieši pretējais – viņi izklausās tik stabili uz zemes kā nekad agrāk, kaut paši, iespējams, nosaukumu saista arī ar to, ka tieši tagad ir nokļuvuši uz slidena ceļa, jo dziesmas tikai latviešu valodā viņus ir ielikušas rāmī, kas iezīmē Latvijas kontūras. Ne velti noslēdzošā dziesma ir Ugunskura vieta ar skatu uz Latviju. Daži to uzskata par nodevu gaidāmajai valsts simtgadei, tomēr šķiet, ka tā ir tikai sakritība – Instrumentiem tieši tagad aktuāla kļuvusi šī simboliskās un tiešās atgriešanās apdziedāšana.
Neviens pa vienam
Otra dominējošā tēma ir mūžīga – par to, cik satraucoši bikls ir tas brīdis, kad satiekas divas vientulības. Savukārt kāda cita dziesma stāsta: "Neviens vairs nav pa vienam,/ Un kas tur palika pāri?/ Pāri." Ironiska spēle ar vienādi skanošiem atšķirīgas nozīmes vārdiem, kas varbūt atgādina, ka attiecības mēdz atstāt otrā plānā visu pārējo un bieži vien arī radošo darbību, jo ir citas prioritātes. Rādās, ka Instrumentiem šoreiz tā nav bijis, jo mūziķiem ir izdevies radīt labāko albumu savā vēsturē. To lieliski ilustrē arī Džemmas Skulmes gleznu reprodukcijas. Debijas albums Tru (2011) bija tikai visa jau sastrādātā apkopojums, savukārt kā vienots veselums kopā lieliski turējās ieraksti Procrastination (2013) un Iekams (2014), tomēr tie bija tik svešādi, jo šķita radīti kādam mērķim, iespējams, ārzemju tirgus iekarošanai, nevis pašiem un sev tuvākajiem.
Vēl kāds novērojums. Iespējams, mūsdienās vieglāk piekļūt klausītāju dvēselēm, ritmiski iederīgās vietās iemiksējot dziesmās skaņas, kas atgādina signālus, kurus ikdienā dzirdam savos telefonos vai datoros, kas šodien ir mūsu nešķiramākie draugi. Piemēram, Pīta Dohertija dziesmas Last of the English Roses ievadā dzird atstātu skaņu, kas rodas, mobilo sakaru radioviļņiem ietekmējot skaņas aparatūru. Instrumentu dziesmā HES un tu vairākas reizes ieskanas trīs signāli, ko raida dators vai telefons, kad pienākusi ziņa, iet uz beigām baterija vai tie slēdzas ārā. Tas ir normāli, un ir grēcīgi arī no cilvēkiem, kuri izlikuši kādā darbā sevi visu, pieprasīt vēl kaut ko, jau ievelkot elpu kritizēt visu nākamo, ka tas vairs "nepavelk". Atkalu pārspēt nudien būs grūti, bet grūtību pārvarēšana nav nekas pretdabisks. Kāpēc ne?