Itālijas gaismas anotācijā lasām: "Izstāde atspoguļo Itālijas nozīmīgākos mākslas virzienus un strāvojumus no makjajoli (macchiaioli) grupas līdz divizionismam, no simbolisma līdz itāļu ekspresionisma formām, no futūrisma līdz modernajam klasicismam. Stāstu par Itālijas mākslu no valsts tapšanas 1861. gadā līdz 20. gadsimta starpkaru periodam papildina vēsturiskās paralēles ar Latvijai būtiskām norisēm un dialogs ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas pērlēm."
Laimības apsolījums
Izstādi ievada laika līnija: vienā gadā ir dzimis Džovanni Fatori un Krišjānis Valdemārs. Seko Riharda Vāgnera ierašanās Rīgā. Labi, lai būtu Vāgners, kurš diriģē rīdzinieku iecienītās itāļu komponistu operas. Tāpat ir skaidrs, ka attiecībā uz Itālijas kultūras gigantisko mantojumu Latvijā – te būtu jāuzsver Itālijas ārlietu ministra grāfa Karlo Sforcas nepārvērtējamā nozīme Latvijas de iure atzīšanā 1921. gadā – sākotnēji ir garīgā kolonija un pretī tā var likt savu nākotnes darījumu izredzes. Tās ir nepieciešamas abām pusēm.
Jau Livonijas Indriķis savā hronikā liecināja: "Apustuliskais tēvs uzņēma viņu [Kaupo] ļoti laipni un noskūpstīja, un daudz izprašņāja par pagānu tautas stāvokli, kas dzīvo Livonijā, un ļoti pateicās Dievam par Livonijas pagānu atgriešanu. Pēc dažām dienām tas pats augsti cienījamais pāvests Inocents deva minētam Kaupo savas dāvanas, proti simts zelta gabalu, un vēlēja viņam labu ar lielu laipnību, un svētīja, un sūtīja ar brāli Teodoriku Livonijas bīskapam Bībeli, rakstītu ar svētā pāvesta Gregora roku." Radošajās aprindās interesi par "zemi, citronas kur zied" uzkurināja Johana Volfganga fon Gētes Itālijas ceļojums. Dižais veimārietis ieradās tur inkognito kā tirgotājs Mellers. Daudzus gadus pēc atgriešanās, izmantojot ceļojuma piezīmes un vēstules, viņš apkopoja savus iespaidus, pēc kuru publicēšanas 1816.–1817. gadā bija skaidrs, ka visiem ir jābrauc uz Itāliju. Vācbaltu un latviešu mākslinieku Johana Karla Bēra, Johana Lēberehta Eginka, Karla Traugota Fehelma, Teodora Zaļkalna, Pētera Krastiņa, Voldemāra Matveja, Eduarda Kalniņa un citu darbi bija skatāmi 1994. gada LNMM izstādē Itālijas ceļojumi.
Gēte par Florenci, kas 1871. gadā kļuva par Itālijas galvaspilsētu, uzrakstīja piecus teikumus: "…ieraudzījām Florenci, kas gulēja platā līdzenumā, neticami biezi apstādīta un līdz bezgalībai nosēta ar villām un mājām. Es steidzīgi apskrēju pilsētu, redzēju katedrāli, baptistēriju. Te man atkal atvērās pavisam jauna, nepazīstama pasaule, kurā es negribu aizkavēties. Baboli dārzs ir brīnišķīgi izvietots. Es tikpat ātri no tā izgāju, kā iegāju."
Izstādi Itālijas gaisma ātri apskriet nevar. Ufici skan kā laimības apsolījums, kas izsauļo arī Florences Modernās mākslas galeriju. Dibināta 1924. gadā, tā ir ierīkota Piti pils otrajā stāvā Hābsburgu-Lotringu ģimenes apartamentos. No galerijas kolekcijām ir atvesti daudzi sīkdarbiņi. Tie liecina, ka nav bijis ne laicīgā, ne garīgā pasūtītāja, darbi tapuši, sekojot personiskai pārliecībai, vidusšķiras interjeriem un tūristiem. Šķiet, tieši par tādiem mākslas vēstures autoritāte Boriss Vipers rakstīja, ka Itālijas "mākslinieciskā slava noriet pēc Tjepolo un Gvardi, bet tās neapstrīdamais pārākums pār Eiropas mākslu beidzas vēl agrāk, kopā ar klasiskā laikmeta venēciešiem": "Visā XIX gadsimtā Itālija varēja lepoties gandrīz tikai ar vienu pilnīgi neatkarīgu un patstāvīgu gleznotāju – Džovanni Segantīni. Bet pat viņa īpatnējā mākslinieciskā talantā, kas apvienoja neoimpresionistiskās glezniecības paņēmienus ar simbolistu idejām, pārsvaru ņem itāliešu tradīcijām sveši elementi, gribētos teikt – ģermāņu gars." (Ilustrēts Žurnāls, 1928, Nr. 10.)
Karnevalizācija
Šāds uzskats pastāvēja ļoti ilgi arī Itālijā, līdz otočento mākslai sāka piemērot starpdisciplināru pētniecības pieeju, atklājot reģionālo iezīmju vērtību, vēlmi tradīcijas savienot ar novitātēm un izgaismot mazāk zināmus autorus, kuri darbojās Itālijas politisko un sociālo satricinājumu laikā. Toreiz bija svarīgi atmodināt nacionālos ideālus. Šīs vētrainās pārmaiņas piesaka Pjetro Senno gleznotais ģenerālis Garibaldi Kaprērā (1870–1880), vīrs gados, kurš iegrimis domās, sēžot uz akmens.
Ar vairākām gleznām ir pārstāvēts viens no redzamākajiem makjajoli kustības māksliniekiem Džovanni Fatori. Viņš pievērsās Toskānas ikdienas tvērumam, veidojot formu ar krāsu plankumiem/macchia un izceļot gaismu, kā redzam gleznā Lauki ar vēršiem (ap 1885). Ratos iejūgto vēršu pāris ir balts. Fatori, būdams pedagogs, ietekmēja daudzus skolniekus, kuru vidū bija Lorenco Viāni. Viņš pauda iejūtu sabiedrības nabadzīgo pārstāvju dzīvē. Dinamiskajā žanra kompozīcijā Marīna ar romu (1932) nervozu, šķietami haotisku triepienu raksts centrē kārnu, baltu zirģeli, bet gleznas kaktā nobīdītais klejotājs parādās apkrauts ar savu mantību.
Savukārt Fatori skolnieku Mozu Levi pārstāv Vasara (1918), divizionisma piemērs, kas balstīts krāsu tīros, atsevišķos triepienos, līdzīgi franču puantilismam. Atšķirībā no latviešiem itāļi stingri turas pie savas terminoloģijas. Divizionismu demonstrē arī Gvido Marusiga glezna Burvju koks (gondolas un ugunis) (1914).
Nav noslēpums, ka LNMM pagraba izgaismojums nav piemērots glezniecībai, kas tiecas pēc krāsgaismas atklāsmes. Ir jau pierasts. Kā ir, tā ir. Kaitina kas cits. Attaisnojot pagraba plašumu ar kvorumu, kurators Dr. Gvičardo Sasoli līdzās itāļiem eksponē darbus no LNMM krājuma, viņš bija redzējis Jāzepa Grosvalda izstādi. Sastatījums ir samākslots, un citkārt ar patikšanu uzlūkotās Kārļa Hūna, Jūlija Federa, Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Johana Valtera mazizmēra gleznas, kas izraudzītas, lai nenoēnotu viesu pieticīgos parametrus, raisa neizpratni. Mūsu mākslinieki Krievijas impērijas akadēmiskajā izglītībā bāzētos principus attīstīja, apgūstot jaunus atradumus, kamēr itāļi no akadēmiskās pieejas atteicās. Ekspozīcija rāda mezaliansi, varbūt labāk izklausītos – karnevalizāciju. Informācija vasarīgi vieglajā valodā ar skaidrošanu neaizraujas. Cerams, ka katalogs, kuru bez steigas gatavo itāļi, reiz ienesīs kāroto gaismu.
Kas var būt labāks?
1922. gadā Itālijā varu pārņēma Benito Musolīni fašistu partija un kultūru sāka regulēt valsts politika. Ekspozīcijā parādās lielformāta figurālas kompozīcijas. Dučes periodu, manuprāt, vislabāk raksturo Džovanni Kolačiki monumentālā jaunā zemniece gleznā Sieviete no Ananji (1930), brūngani iedegusi, ražena madonna ar kultivētu kalna nogāzi fonā. Māte daba, dubultā auglība, divas virtenes koraļļu kaklarotā. Zemnieces šaurās acis ieslīpi raugās uz kādu, kas atrodas ārpus gleznas. Nezināmajam skatītājam, nav izslēgts, ka pašam vadonim, tiek demonstrēta balta krūts, kamēr klēpī dus paēdis, saldi iemidzis zīdainis. Apstrādāts lauks un pabarots bērns – kas var būt labāks par šo?
Pie kārtības un ģimeniskām vērtībām ir atgriezies arī izbijušais futūrists Džakomo Balla ar meitas Lučes Ballas portretu (1928). Meitas vārdā ietverta gaisma.
Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms, kas atdarināja Musolīni politiku, laika līnijā jāizloba no fakta, ka 1934. gadā tiek dibināta latviešu – itāļu biedrība. Žēl, ka izstāde ignorē politisko uzstādījumu kopību un sinhronizāciju. Arī latviešu mākslā un literatūrā parādās zemes kopēju kults. Tikmēr LNMM šeit trumpo ar Aleksandras Beļcovas gleznoto uzņēmējas un rakstnieces Austras Ozoliņas-Krauzes portretu (1927) no Jāņa Zuzāna kolekcijas. Latviešu Mata Hari, sākoties vācu okupācijai 1941. gadā, kopā ar kompanjoni vijolnieci dzīvi beidza pašnāvībā.
Optiskie triki
LNMM pagraba gaismas aka sagaida skatītāju ar brīdinājumu: "Nākamajā telpā ir vājš apgaismojums." Izstādes dizainers ir Artūrs Analts, savukārt tumsu ir iniciējusi Latvijas puses kuratore Astrīda Rogule. Tumsā iegremdētās telpas abās pusēs skatītāju ierobežo iebūvēti "aizgaldi", kas distancē skulptūras. Uz grīdas izgaismojas "aizgaldu" līnijas. Skanot meditatīvai mūzikai, pamīšus te vienā, te otrā pusē prožektors izceļ kāda objekta vienu šķautni un anotāciju uz sienas. Labprāt pieņemu, ka uz mirkli izgaismotais rakurss ir vislabākais, ko redzēt. Pilnīgi droši tas attiecas uz Renato Bertelli virpoto keramiku Nepārtrauktais profils. Dux. Dučes portrets (1933), kas visriņķī "podiņam" demonstrē vienu un to pašu skatu. Tiešām intriģējoši. Taču blakusdoma sīc, ka varbūt citas skulptūras nav pašpietiekamas, nav vizuāli augstvērtīgas un tumsas kažoka optiskie triki ir veids, kā piesegt trūkumus. Cirka mākslinieki zina, ka triks darbojas tikai trīs minūtes, pēc tam tas ir jāmaina uz jaunu triku. Ir diezgan grūti sagaidīt šī inscenējuma beigas.
Droši vien būtu jāpiemin, ka tieši itāļu renesanse izrāva skulptūru no viduslaiku plaknes un panāca to, ka skulptūra ir ieraugāma, apejot tai apkārt. Šīs sadaļas īpatnību, šķiet, vislabāk raksturo Marīno Marīni skulptūra Akla vīra portrets (ap 1928).
Metafizika iedomu teātrī
Visbeidzot noslēgums. Telpas centrā ir iebūvēta niša, kurā projicējas palielināti iespieddarbi. Oriģinālus var ieraudzīt vitrīnās. Te ir jau pieminētā Borisa Vipera publikācija ar Ferručo Ferraci gleznas Traģisks ceļojums (1925) reprodukciju. Pati glezna ir ieraugāma ekspozīcijā, un tās figūru somnambuliskais traģiskums slēpjas faktā, ka mākslinieks 1917. gadā tika iesaukts karadienestā.
Valstu sadarbību dokumentē 1938. gada katalogi Itāliešu grafiskās mākslas izstāde un Moderno Itālijas peizāžu izstāde; no pēdējās izstādes LNMM (toreiz Rīgas pilsētas muzejs) iegādājās Alberto Saljeti Dzoalji ainavu (1937) un Neno Mori Leko pilsētas apkārtni (1937). Abas gleznas ir šeit apskatāmas.
Taču uzmanību okupē Džordžo de Kiriko. Mākslinieks pazīstams arī kā scenogrāfs un rakstnieks. Atmiņās par manu dzīvi/Memorie della mia vita de Kiriko asi vērsās pret itāļiem, kuri sekoja franču modernismam, nevis attīstīja savu redzējumu. Viņš studēja Minhenē, apbrīnoja Arnoldu Bēklinu un cienīja Frīdrihu Nīči, no kura pārņēma mīlestību uz lietu metafizisko noslēpumu.
De Kiriko pozicionējās kā klasiskais mākslinieks/pictor classicus. Viņš uzskatīja, ka "daba nevar iemācīt radīt šedevru". De Kiriko Metafiziskajai kompozīcijai (1950–1960) gandrīz identiska glezna Mīlestības dziesma (1914; nosaukums aizgūts no Gijoma Apolinēra dzejoļa Le chant d’amour) atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzejā. Tas ir viens no slavenākajiem de Kiriko darbiem. Ieraugot Ufici variantu, gribējās tuvāk noskaidrot tā provenansi. Raugi, de Kiriko vārdu pavada skandalozi tiesas procesi par viņa gleznu viltošanu, pret ko mākslinieks vērsās, taču bez panākumiem. Maksājot lielas summas, kolekcionāri vēlas iegūt tieši "metafiziku", kas nosaka de Kiriko jaunatklājēja reputāciju. Bet "metafizika" ir ierobežotā skaitā, un pieprasījums rada piedāvājumu. Pats mākslinieks uzskatīja, ka visi viņa darbi ir vērtīgi. Nodzīvojis garu mūžu, viņš turpināja attīstīt un mainīt savu mākslu.
Džordžo de Kiriko. Metafiziskā kompozīcija. Audekls, eļļa. 1950–1960. Piti pils Modernās mākslas galerijas kolekcija, Florence. Publicitātes foto
Lūdzu kuratori Astrīdu Roguli padalīties ar katalogam sagatavoto aprakstu par Metafizisko kompozīciju. No tā izriet, ka glezna Florences Piti pils Modernās mākslas galerijas kolekcijā nonāca 1964. gadā kā dāvinājums no kolekcionāra Leones Ambrona, nevis no paša mākslinieka: "Sākot ar 20. gadsimta 50. gadiem, mākslinieks sistemātiski pārskatīja sava metafiziskā perioda tēmas, polemiski tās atkārtojot un tā paužot kritisku attieksmi. Pēc Antibiennāles organizēšanas 1950. gadā, lai nosodītu "briesmīgo viltojumu" izstādi, de Kiriko apšaubīja pašu oriģināla jēdzienu, nojaucot robežu starp kopēšanu un radīšanu, tā sagraujot datēšanas un kataloģizācijas loģiku (Catalogo Generale 2015)." Tātad izstādītais darbs ir autora replika vai parafrāze. Un nevajadzētu uztraukties par viltojumiem. Tādi ir katrā muzejā.
De Kiriko Metafiziskajā kompozīcijā redzam baltu Belvederes Apollona skulptūras ģipša galvu ar sārtām lūpām. Gigantiskā galva novietota uz kāda nama sienas. Līdzās Saules dieva atveidam piesprausts sarkans gumijas cimds, kuram pretkrāsu notur zaļa bumba. Tiktāl gandrīz kā akadēmiskā uzstādījumā – krokota un gluda forma pret ģipša galvu arhitektūras kulisēs. Taču de Kiriko gleznas fonā aiz sarkanas ķieģeļu sienas, baltu dūmu mutuli mezdama, traucas lokomotīve. To mēdz saistīt ar mākslinieka tēvu, kurš bija dzelzceļa inženieris. Absolūta formu skaidrība savienojas ar atšķirīgiem mērogiem un saturisku mīklainību. Pilsētā nav cilvēku, un vakara garajās ēnās iezogas melanholija. Šī vide bija kā radīta iedomu teātrim. Antreprenieris Sergejs Djagiļevs bija pirmais, kurš uzaicināja de Kiriko uz Ballets Russes, lai veidotu Vitorio Rieti baletu Balle (1929), kamēr itāļu futūristu sadarbības piedāvājumus viņš noraidīja.
Iepretim de Kiriko izvēršas Niklāva Strunkes darbi, kas rada iespaidu par izstādi izstādē. Šo dialogu ir izveidojusi Dr. art. Aija Brasliņa.
Kad Niklāva Strunkes sievu Olgu Strunki kā dubultaģenti tiesāja un izsūtīja no Latvijas, pāris 1923. gada 6. februārī atstāja dzimteni. Berlīnes dārdzība nebija pa kabatai, un Strunkes apmetās Itālijā. Olgai izdevās atgriezties Rīgā 1925. gadā, kad viņa bija mātes cerībās. Bet Niklāvs Itālijā iedzīvojās un italizējās, par to liecina viņa pašportrets Florencietis ziemā (1929). Mani visvairāk uzrunā kāda neliela scenogrāfijas skice, kurā redzama dažādu līmeņu grīda un transformējamas plaknes. Lasot kopā griestos iekārtos izkliedētos burtus, iegūstam vārdu AERO. Skice glabājas LU Akadēmiskās bibliotēkas krājumā. Aiz šī mazā zīmējuma slēpjas Latvijas strēlnieku un itāļu delartiskās komēdijas krustojums. Zīmējums tapis represētā komunista Leona Paegles lugai Iela. Paeglem adresētā vēstulē, kas sūtīta no sniegotās Romas, Strunke rakstīja: "Ar to teātri ir jau laba lieta un skices no manis amen kā baznīcā būs, tikai atraksti, priekš kādām lugām utt., jo pašu laiku es stingri domāju par teatrālām lietām un strādāju pie viņām. Galu galā ir jau arī pienācis pēdējais laiks, lai mēs dabūtu savu eksperimentālo teātri. [..] Kā tik būs iznācis "NOI" teatrālais nr. un citas lietas tad tūliņ tev atbildēšu. Pērnajā nedēļā iepazinos ar Marineti, ļoti lāga vīrs, drīzumā viņš būs pie manis, jo grib redzēt manus darbus."
Paegle bija iecerējis ielas, kafejnīcas un istabas dekorāciju, kareivju, virsnieku, kā arī arlekīna un "modernos" kostīmus; mūziku, baletu un dziesmas. Mīlas drāma risinās 1917. gada revolūcijas laikā. Pirmo pilotu Kurtu fon Radenu, kurš Rīgā komandē muižniecības spēkus, pavada vēstnesis Dudkins jeb Pjero, kuru nogalina latviešu revolucionāri. Kamēr kafejnīcā AERO uz skatuves uzstājas Kolombīne, pilots cenšas "ņemt ar varu" revolucionārā vadoņa sievu Dzidru Straumi. Tas neizdodas, un Kurts fon Radens nolemj sievieti kailu atdot trieciennieku rotai izvarošanai un nāvei. Viņa izmisumā izlec pa logu un mirst.
Strunke Ielu uzskatīja par "nāvīgi aģitniecisku". Metu lugai Niklāvs un Olga Strunkes nosūtīja Leonam Paeglem kopīgi sagatavotā vēstulē no Kapri 1924. gada 25. decembrī. Asā kaligrāfiskā rokrakstā Olga ir fiksējusi Niklāva teikto: "Šī zīmējuma nosaukums – sceno-plastika Iela – sintētiski konstruktīvais skatuves tērps. Viņa konstruēta priekš visiem cēlieniem reizē. Pa izrādes laiku dekorācijas netiek pārmainītas, bet tik daži širmji jeb arka tiek iebīdīta dziļāk jeb izvilkta vairāk uz priekšu – sakarā ar daudz ainu teatrālo darbību. Tas būtu – sintētiski konstruktīva – universala scēna." Aviāciju izmantoja militārajās kaujās, un vārds "aero" bija modē.
Itālijas gaismu noslēdz latviešu iemīļotā Džordžo Morandi liriskā pasaule. Viņš tikai pāris reižu atstāja dzimto Boloņu, materiālo grūtību dēļ uz Parīzi neaizbrauca, rūpējās par ģimeni un nekad neapprecējās. Viņš uzskatīja, ka "nekas nevar būt abstraktāks un nereālāks par to, ko mēs redzam": "Mēs zinām, ka objektīvā pasaule, ko mēs kā cilvēki redzam, nekad nepastāv tā, kā mēs to redzam un saprotam. Matērija, protams, pastāv, bet tai nav savas būtiskas nozīmes, kādu mēs tai piešķiram. Mēs zinām, ka krūze ir krūze, ka koks ir koks..." (Édouard Roditi. Dialogues. Lund Humphries. London. 1990.)
Džordžo Morandi. Gricanas ainava. Audekls, eļļa. 1942. Piti pils Modernās mākslas galerijas kolekcija, Florence. Publicitātes foto
Vasaras brīvdienās Morandi apmeklēja netālu esošo ciematu Gricanu. Šeit viņš pavadīja arī Otrā pasaules kara laiku. Viņa Gricanas ainavas (1942) frontālais skatījums, vienkāršotās formas un satuvinātie toņi izstaro jūtu pilnu, eņģeliski maigu pieskārienu dzimtajai zemei un tās skaistumam. Uzskatīsim to par gaismas apoteozi.
2007.–2008. gadā Itālijas dienvidu pilsētā Potencā LNMM sarīkoja izstādi Patiesība un skaistums. Krievu reālisma māksla no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas/Verità e bellezza. Realismo russo. Dipinti dal Museo Nazionale d’Arte Lettone di Riga. Katalogu ar akadēmiķa Nikolaja Bogdanova-Beļska gleznotajiem Latgales zēniem uz vāka izdeva itāļu apgāds Marsilio. Izstādes Itālijas gaisma atklāšanā LNMM direktore Māra Lāce pauda, ka tagad sagaida Latvijas mākslas izstādi Florencē.
Izstāde
Itālijas gaisma: no Fatori līdz Morandi. Ufici galeriju meistardarbi dialogā ar Latvijas mākslas klasiku
LNMM līdz 30.XI