Muzikālā izrāde Kabarē Nacionālajā teātrī ir grezns un dekoratīvs iestudējums. Mārtiņa Vilkārša iekārtotā pelēcīgā, vairākiem maziem kinoekrāniņiem aprīkotā telpa katrā ziņā nereflektē ar autentisko bordeļtipa kafēšantānu, kādu ar spoguļiem un spuldzītēm vien uzbūra klubs Kit Kat 1972. gada kulta filmā. Dekadences šika vietā te sterila deju grīda retro estētikā, kas galīgi neliecina par nabadzību, – tas varētu būt liels klubs kaut kur Berlīnes Nollendorfplatz rajonā. Arī Annas Heinrihsones kostimērija ir pārāk glīta, lai spilgti iezīmētie sociālie tipāži no manekeniem, uz kuriem sakārtas visu dzimumu dejotāju, viesnīcas īpašnieces, ebreju bodītes īpašnieka un kalpotāju labi kustēties protošās jauno aktieru miesas, kļūtu par unikālu Kabarē pasauli, kas izpaužas ik sīkā sīkumā.
Kulturāla izklaide garantēta
Kabarē ir stipra profesionāļa rokas vadīts liela mēroga inscenējums, kurš galvenajās līnijās (mizanscenējums, telpvietas piepildījums, kolorīts fons, Ingas Raudingas možie horeogrāfiskie numuri, kas raiti dzen izrādes ritmu no prologa līdz finālam) pierāda: režisore Indra Roga patlaban ir spēcīgākā savā – klasiskas inscenētājas – arodā.
Tie, kas teātrī meklē morāliski ietonētu izklaidi "pa smuko", laipni gaidīti šajā kabarē. Pat tiem, kuri nezina leģendārās Boba Foses filmas vēsturi, kulturāla izklaide garantēta, viņi var izbaudīt aizkustinošo vācu viesnīcnieces Šneidera jaunkundzes (Marija Bērziņa lieliskā vokālā formā) un ebreju tirgotāja Šmita (Egils Melbārdis ir tik garšīgs žīdiņš) bēdīgo mīlas stāstu.
Kronis visam ir Mārtiņa Brūvera ceremonijmeistars – lūk, šajā personāžā netrūkst nedz erotikas, nedz neķītrības, turklāt aktieris demonstrē lielisku vokālo sagatavotību un skan pavisam citādi nekā, teiksim, Džoels Grejs filmā vai Alans Kamings Vestendas un Brodvejas iestudējumā.
Taču te arī sākas Kabarē kā potenciāla mākslas darba problēmas, kuru dēļ Džo Māsterofa, Džona Kendera un Freda Eba mūzikls Cabaret tā arī nekļūst par izrādi notikumu Latvijā.
Kultūrvēsturisku klišeju virkne
Acīmredzami mūzikls ir morāli novecojis, un, kā saka, konteksts ir cits (ko neteiksi par muzikālo daļu) – teātrī bijusi gan ebreju/ latviešu masveida iznīcināšanas tēma, ko paveikuši totalitārie režīmi, gan sazēlusi visu formu estrāde, rēvijas, kabareji, šovi. Tātad prasījās vairāk režisorisko atkāpju no oriģināla, lai tas noskanētu kā aktuāls gabals. Piemēram, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc uz Kabarē āķa uzķēries antiputinists Maskavas Gogoļa centra vadītājs Kirils Serebreņņikovs, un tikpat skaidrs, ka tas noteikti būs krietni tālu no oriģinālā darba, kaut vai Kristofera Išervuda stāstiem, kas tomēr ir visas Kabarē sāgas pamatā.
Ja režisorei nav šāda mūsdienīga, jauna, sava klātpienesuma, izrādes sižets kļūst par kultūrvēsturisku klišeju un štampu virkni. Tad izrāde iemanto ārpus telpas un laika mūzikla statusu un aktuāls ir jautājums – kādēļ tieši šodien un tieši šāds stāsts bija Indrai Rogai vajadzīgs? Lai arī horeogrāfiski Kabarē ir nevainojams, tas ir bez īpaša stila, tā, ko sauktu par rozīnīti. Izrādei pietrūkst horeogrāfiskā trakuma un neprāta. Tagad – pieklājīgi iestudētu rēvijtipa kabarē numuru virkne. Viens profesionālas iedabas jautājums – kādēļ 30. gadu Berlīnē horeogrāfiskie drēbju pakaramie kustas kā manekenes – tajā solī, ko iekopa 50. gados Parīzē? Maniere spēcīgi "izmest gurnus" nebija tipiska dekadences zīme. Pavērojiet, piemēram, kā kustas Jurģa Spulenieka androgīnais personāžs.
Sava mīlestības vietiņa. Kur tā ir?
Vēl skumjāka ziņa ir tā, ka Indra Roga tik ļoti aizrāvusies ar lielinscenējuma iekārtošanu, ka nav pamanījusi – Kabarē trūkst dvēseles. Lai cik vokāli saistoša kabareja galvenā zvaigzne būtu Agnese Cīrule un Rūta Dišlere (redzēju sastāvu, kurā Rūtas Dišleres tēlotajā Sallijā Boulzā iemīlējušos rakstnieku tēloja Uldis Siliņš), režisore saviem varoņiem tā arī nav palīdzējusi atrast savu mīlestības vietiņu, tikai savu diviem piederošu attiecību telpu uz skatuves, līdz ar to Kabarē mīlas stāsts notiek sižeta, ticēšanas uz vārda līmenī. Trūkst paša mīlas stāsta, un jo īpaši – jutekliskuma un erotisma, miesiskuma un baudkāres –, kas, manuprāt, ir paradoksālākais, kas ar izrādi Kabarē notiek – jo bez visa tā "zemā" Kabarē ir neiedomājams.
Viss ir pārāk "izdreijāts", un vienīgais maģiskais brīdis ir tad, kad skatuves dibenplānā kā savveida ceremonijmeistara rēgs puisis sāk uguņojošu ložu žonglēšanu. Lēts triks, taču tajā pulsē dzīvība un vitalitāte. Ko nekādi nevaru teikt par Sallijas un Klifa mīlas stāstu ar Berlīni fonā.
Kabarē ****
Režisore Indra Roga
Nākamās izrādes Nacionālajā teātrī 11.VI