Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Izrādes Melnā sperma recenzija. Cauri lūžņiem un drazām

Režisora Vladislava Nastavševa izrādē Melnā sperma ir daudz šausmu un sāpju, taču arī daudz maiguma un trausluma

Gandrīz vai vienīgajā internetā atrodamajā Igora Guļina recenzijā par Sergeja Uhanova stāstu krājumu Melnā sperma norādīta līdzība ar Daniila Harmsa darbiem, un liekas – lūk, iemesls, kāpēc Vladislavs Nastavševs, kura biogrāfijā ir Harmsa Vecenes iestudējums, tagad pievērsies Uhanovam. Taču, noskatoties izrādi, saproti, ka tas nav īstais iemesls. Uhanovs rāda ekstrēmu, deformētu un skarbu vidi, taču cauri tai kā zaļas lapiņas cauri metāllūžņu kaudzei stīgo ilgas pēc cilvēciska siltuma.

Rupjība audzināšanas nolūkos

Uhanovu var dēvēt par marginālu autoru, viņa stāsti 2011. gadā izdoti 300 eksemplāros un iešķiroti geju literatūras plauktiņā, vienlaikus tiek norādīts, ka tie nav nesaprotami pie šīs subkultūras nepiederošajiem. Guļins piebilst, ka šie darbi, uztverti kopumā, ir tuvi audzināšanas romāna tradīcijai, proti, tajos stāstītājs, kurš pārceļo no stāsta stāstā, pamazām pieaug un iegūst arvien jaunu pieredzi. Vladislava Nastavševa izrādes pirmajā pusē netiek uzsvērts, ka stāstnieks (aktieri mainās, bet stāstnieks – autors – būtībā ir viens) ir homoseksuāls, un tikai vēlāk prātā ienāk doma, ka nosaukums Melnā sperma (oriģinālā – Черная молофья) nenozīmē tikai pubertātes lūzumu stāstītāja dzīvē, bet arī viņa seksuālo citādību, nolemtību zināmai atstumtībai.

Titulstāsts sava absurdā satura dēļ – galvenā varoņa melnā sperma pa pilienam tiek savākta, un ar to veiktas dīvainas rituālas darbības – ir vistuvāk Harmsam, savukārt vairāki citi stāsti saturiski ir pavisam sadzīviski, un nozīme ir tikai tam, kādā veidā tos izstāsta un kādā kontekstā ieliek. Skatītāji tiek brīdināti par nenormatīvo leksiku, taču bez tās nekādi nevar iztikt, jo dažu stāstu jēga balstās tieši tajā, ka meitene vai puisis sastopas ar rupjībām kā pret sevi vērstu agresiju. Protams, kādu var aizvainot, ka reliģiskas ekstāzes brīdī varonis izkliedz ģenitāliju nosaukumus, nevis " āmen". Taču tieši šādos paradoksos veidojas absurdās pasaules tēls, kuru galvenajam varonim nākas iepazīt.

Huligāniskais dramatisms

Iestudējot Uhanova stāstus Ģertrūdes ielas teātrī ar aktieriem, no kuriem lielākā daļa šopavasar beiguši Latvijas Kultūras akadēmiju un nav neviena teātra štatā (izņēmums ir Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Ļisova), Vladislavs Nastavševs zināmā mērā atkāpjas studentu teātra koordinātās šī vārda labākajā nozīmē, proti, izspēlē stāstus, izmantojot jauniešu vēlmi sevi apliecināt un pārbaudīt, – viņi īpaši netaupa ne fiziskos, ne garīgos spēkus un ar entuziasmu panāk to, ko pieredzes bagātāki aktieri ar izkoptu meistarību.

Lai īstenotu režisora ieceri burtiski gleznot ar aktieru ķermeņiem, viņiem nākas būt fiziski lokaniem un izturīgiem un vienlaikus jāsaglabā jūtīga, precīza uztvere un spēja apvienot ironisku atsvešinājumu ar pēkšņu emocionalitāti. Ko līdzīgu – gan lielākā aktieru ansamblī un izkāpinātākā groteskā – nesen piedzīvojām, kad festivālā Zelta maska Latvijā Rīgā viesojās Dmitrijs Krimovs ar divām izrādēm. Neliela līdzība ar vienu no aktuālākajiem Krievijas režisoriem Vladislavam Nastavševam ir arī veidā, kā viņi ķircina skatītāju, mēģinot izsist no komforta zonas. Uz spaiņa sēdošā varoņa caurejas skaņas Melnajā spermā un guļošā galvenā varoņa neglītā purkšķināšana, kad māte mēģina ar viņu runāt, Dmitrija Krimova izrādē O-j. Vēlā mīla ir paņēmieni, kas nāk no viena plauktiņa, un abos gadījumos ir tikai papildu huligānisks fons patiesi dramatiskam sižetam.

Vismaz viena zvaigžņu stunda

Stāstītājs ir vērotājs, kurš tomēr ik pa brīdim tiek ierauts arī konkrētā darbībā. Strādādams ar aktieriem lielā mērā arī kā pedagogs, Vladislavs Nastavševs variē stāstīšanas veidu – te ir puiciska sajūsma, apjomīga teksta izrunāšana čukstus, vāji slēpts cinisms, parodisks manierīgums. Taču visos gadījumos stāstītāju interesē, aizrauj, biedē un sajūsmina tas, kas notiek ar viņam blakus dzīvojošajiem cilvēkiem un pastarpināti vai tiešā veidā ar viņu pašu. Pieci aktieri iespīlēti padomju laika skolas formā – tumšzilos uzvalciņos un kleitiņās, kas ir daudz par mazu. Skatuve ir gandrīz tukša – uz tās ir pieci krēsli, kuriem epizodiski tiek pievienots paklājs, dzelzs gulta ar stiepļu pinumu, salokāmais galds. Rūpīgi atlasīta mūzikas partitūra, īpaši tai pievērsta uzmanība sākumā un beigās, kad vienā rindā sēdošie aktieri lūdz kopā ar viņiem noklausīties kādu dziesmu. Paņēmiens mazliet sasaucas ar šoruden festivālā Homo Novus redzētās Elmāra Seņkova izrādes Mii Mii paaudze finālu, kurā uzfilmētie jaunieši aicina katrs savu skatītāju austiņās noklausīties viņam mīļu dziesmu.

Pie viena piebildīšu vēl par dažām detaļām, kas šķiet "kaut kur redzētas". Tāds ir tehniskais paņēmiens, kad ierakstītai dziesmas vai runas frāzei pāri miksē nākamo, – tas tika izmantots Georgija Surkova izrādē Karaoke Box, kurā spēlēja arī Jana Ļisova. Savukārt, pārnēsājot mikrofonu statīvā no viena varoņa pie otra, Vladislavs Nastavševs citē pats sevi izrādē Peldošie – ceļojošie.

Izņemot inteliģenti korekto, taču emocionāli neitrālo Reini Boteru, četriem pārējiem izrādes dalībniekiem ir vismaz viena zvaigžņu stunda, kad viņi parādās kā spilgti, uz dziļu dramatismu spējīgi mākslinieki. Tāda ir Janas Ļisovas jukusī sieviete, kura, ar kājām ieķērusies gultas galā, izliecas pret Āra Matesoviča zēnu lūdzoši aizlauztā pozā. Marijas Linartes neglītā ārste, kura nespēj izturēt sava bērna skaistumu un nogalina viņu. Kārļa Tola kārnais geju puisis, kuru līdz asarām satriec iemīļotā brutālā istabas biedra izteiktais nievājošais apzīmējums. Āra Matesoviča neprātīgais vīrietis ar zoofiliskām tieksmēm, kurš kādā brīdī kļūst par paradoksālu Jēzus līdzinieku (režisors to uzsver vizuāli).

Šie un vairāki citi izrādes kontrapunkti ir spilgti, satricinoši emocionālie akcenti, kas mijas ar izteikti anekdotiskām epizodēm, piemēram, alerģiju pārņemtas sievietes izārstēšanos, kad viņa dabū kārtīgu vīrieti. Pirmizrādē iestudējums mazliet svārstījās intensitātē, tomēr tai piemita dzīvs, spēcīgs nervs, darbs guva atsaucību skatītājos, un zāle ik pa brīdim uzsprāga smieklos, ko nomainīja dziļi klusuma brīži.

Ģertrūdes ielas teātrī šosezon tapis jau otrais (pēc Andreja Jarovoja Rondo) skatuves darbs, kas pelna ievērību, pat ja atsevišķas detaļas tajā var raisīt diskusijas.

Melnā sperma
Režisors Vladislavs Nastavševs
Tuvākās izrādes Ģertrūdes ielas teātrī 15., 27.XII, 6., 7.I 

Top komentāri

VVZ
V
Vai nav par daudz uzmanības draņķībai?
Brāļi Laivenieki.
B
Zilon's nevar nospiest blakti, Sūdus nevar saukt par zapti! Tik dēļ jums . . . .
Grands
G
Jūs,jaunieši, perversi domājat, par to interesējaties un tāda kļūs jūsu māksla un teātris. Locekļi un fizioloģija.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja