Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 5. aprīlis
Vidaga, Aivija, Vija

Izrādes Pēc Jūlijas jaunkundzes recenzija. Otrajā plānā zina, ko grib

Izrādē Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī varoņu attiecības ir neatkārtojamas izpausmes spontanitātē un intensitātē, kam nav nepieciešami vizuāli pastiprinājumi

Režisores Lauras GrozasĶiberes dumpinieciskais radošais gars šosezon uz Latvijas teātru skatuvēm divkārt atdzīvinājis ar apkārtējo pasauli nesamierināmas, bet iekšējā pasaulē sapiņķerējušās jaunas sievietes, kuras iznīcina emocionālais diskomforts, par spīti sociālajai labklājībai. Skatītāju uzmanībai tēvu meitas – Heda Gablere Liepājas teātrī un Jūlijas jaunkundze Dailes teātra Mazajā zālē.

 

Nakts pēc referenduma

Lai akcentētu hrestomātisko varoņu aktualitāti mūsdienās (vai varbūt prozaiskāku iemeslu dēļ), abos gadījumos režisore XIX gadsimta beigās sarakstīto lugu vietā iestudējusi britu mūsdienu teātra mākslinieka Patrika Mārbera versijas par tām. Liepājas teātra gadījumā kritiķus nav pārliecinājusi Henrika Ibsena oriģināla atbīdīšana otrajā plānā. Patrika Mārbera sacerētajā Augusta Strindberga lugas Jūlijas jaunkundze skatuves variantā – izrādē Pēc Jūlijas jaunkundzes – ne tikai piedāvāti atsperīgāki un šodienas tempam atbilstoši dinamiskāki dialogi, bet, autoram koriģējot varoņu personības, arī atšķirīgi izkārtots spēku samērs trijotnē, kurā katrs pēc sava prāta salāgo mērķus ar iespējām.

Kaut arī Augusts Strindbergs titulvarones godu atvēlējis turīga grāfa dedzīgajai meitai Jūlijai, tas ir vien aizbildniecisks žests vājajam dzimumam, jo viņš seksista pārliecībā vērtību piešķir maskulīnās pasaules pārstāvim grāfa sulainim Žanam, kurš tikai uz laiku ir aizkavējies zemākā sociālajā klasē. Toties Patriks Mārbers un Laura Groza-Ķibere neparedz cīņu vienos vārtos – šim Žanam, kura vārds mainīts uz Džonu un kurš sirgst ar demobilizēšanās kompleksu plaušu kaites dēļ, kura ārējo bravūru bremzē fizisks trauslums un kurš piedevām cīnās ar izsitumiem, pretī stājas divas izcilā fiziskā formā esošas, Jolantas Rimkutes pavedinošos kostīmos tērptas efektīgas vienaudzes. Un Džonu nežēlo ne mājas saimniece, ne viņa līgava kalpone Kristīna.

Pieļauju, ka Patrika Mārbera stāsta lokalizēšana pēckara Anglijas savrupmājā Londonas pievārtē sociālistiem veiksmīgo 1945. gada vēlēšanu naktī britu kultūrtelpā ir sevišķi trāpīga. Kaut arī vispārcilvēciskas problēmas izsprauktos no jebkuras laiktelpas rāmja, režisore darbības laiku tomēr pārcēlusi uz vasaras saulgriežu nakti pēc 2016. gada referenduma, kad Apvienotā Karaliste izlēma pamest Eiropas Savienību. Taču, režisorei nemainot daudzas citas zīmīgas laikmeta norādes, skatītājs neizbēgami atsvešinās no kaislīgo attiecību spēles, jo prātu nodarbina virkne jautājumu, lai izprastu notikumu loģiku, kas nav mazsvarīga dzīves realitātē balstītajā materiālā.

Vai Kristīna patiesi baznīcai uzticētu savus sīkos mājsaimniecības grēciņus? Un kādas konfesijas ir tā baznīca, uz kuru sapošas elektrozilas lakādas laiviņās ar zelta krāsas somiņu padusē? Cik nežēlīgi ir darba devēji, lai kalpone virtuvē, kas, bez šaubām, ir aprīkota ar visiem saimnieku sociālo statusu apliecinošiem gadžetiem, būtu tik pārgurusi, ka iemieg turpat uz plīts? Pat par spīti tam, ka kliedēta subordinācija saimnieku un kalpotāju saskarsmē, vai tiešām pēdējie, triumfālā referenduma gavilēs aptrakuši, grabinātos gar logiem un durvīm, lai izsmietu savu vaļīgo saimnieci? Un vai mūsdienās nevajadzētu alternatīvu Kristīnas gatavotajai smirdīgajai virai, ar kuru saimnieces šķirnīgajai kucei nodzīt augli? Augustam Strindbergam tā bija noderīga, veidojot lugā manifestēto naturālisma estētiku, – šoreiz skatuves telpa ir tikpat kā sterila, ja neskaita dažas asiņu lāses.

Par spīti tam visam, jutekliski piesātināto aktierdarbu dēļ izrāde ir patiesi efektīga. Ilze Ķuzule-Skrastiņa Jūlijas jaunkundzi un Dainis Grūbe Džonu veido azartiskus un dzīvības enerģijā sprēgājošus. Taču aktieri varoņu atveidē paliek pie psihiski nestabilu cilvēku portretēšanas, kuri vāji slēpj savu ārprātu. Aktierspēlē pietrūkst rafinētības, kas ļautu spriest par sarežģītākām personībām, kuras maskētos zem izaicinošās uzvedības.

 

Ko dzīve var dot

Aktrises sniegums ļauj viegli noticēt, ka Jūlijas jaunkundze ir izglītota, daudz redzējusi, veiklu valodu un asu prātu, bet viņā nav ne kripatas garīgas inteliģences, tikai apriori snobisks skats pār apkārtējiem. Režisore pārsteidzošā kārtā nav akcentējusi visus Patrika Mārbera piedāvātos Jūlijas jaunkundzes raksturotājus – pārstrādātajā versijā viņai ļauts noraudzīties uz sava putniņa nokaušanu, tas iezīmē viņas mazohistiskās tieksmes, bet aktrise piesardzīgi noraugās zālē. Aktieru ciešā mijiedarbība notušē autora ieceri, ka Džonu uz savu guļamistabu uzaicina Jūlija pati…

Dainis Grūbe Džona lomā vizuāli teicami iemieso kompleksaino karjeristu ar savu stiegraino stāvu un apņēmīgi spertajiem soļiem pretī kunga godam. Taču aktieris nepārliecina, vai izteiksmīgā flirta rezultātu Džons domājas kontrolējam, ar piepušķotām bērnības atmiņām glaimīgi sagūstot Jūliju, vai arī, Jūlijas šarma apsēsts, ļaujas vaļsirdīgai dvēseles atklāsmei, ko tikai veicina paniskās bailes tikt atlaistam, kad viņu afēra nāks gaismā.

Kad noskaidrotas spēka pozīcijas, izšķiroši svarīgi ir motīvi, kādēļ apjukusī Jūlija fatāli atsakās no līdzšinējās dzīves. Nav šaubu, ka pirms simts un arī pirms septiņdesmit gadiem bezatbildīgi pirmslaulību sakari ar tēva kalpotāju nevarēja palikt bez sekām. Toties no kā viņai būtu jābaidās šodien… Interesanti, vai vārdu savienojums «kritusi sieviete» vēl aizvien izskan stilistiski ekspresīvi. Līdzīgi pārmetumi savulaik izteikti arī Maskavas Nāciju teātrim, kur Čulpanas Hamatovas un Jevgeņija Mironova harismātiskā dueta kaislību liktenīgais iznākums kritiķiem šķitis neticams, ja reiz darbība pārcelta uz Maskavas sabiedrības elites apdzīvoto Rubļovku, kur lielās villas acīmredzot ir par šaurām īstām jūtām un vainas apziņai.

Šī Jūlijas jaunkundze savas dzīves iznākumu izvēlas pati. Grūti spriest, cik daudz patiesības ir viņas krāšņi aprakstītajās traumētās bērnības atmiņās un cik tajās nebēdnīgas fantāzijas, kas sacerēta pārticības garlaikotā ikdienā. Viņa burtiski ar spēku pavedina Džonu, jau pirmajā ainā iebrāzusies virtuvē, acīm gailot neremdināmā iekārē. Tā vien šķiet, ka viņš ir tikai kārtējais iemesls niķu lēkmei, kas negaidīti izvēršas traģēdijā.

Tādējādi jādomā, ka režisore nav sev izvirzījusi uzdevumu par katru cenu noteikt uzvarētāju dzimumu cīņā, jo tāpat ir skaidrs – lai kāds uzvarētu, kādam vienmēr būs jāzaudē. Varbūt režisore drīzāk mudina laikus atskārst, ko dzīve var dot, un tad paņemt to, kā to izdara Kristīna.

Kristīne Nevarauska šo otrā plāna varoni padara par līdzvērtīgu un līdztiesīgu spēlētāju, jo viņa ir tā, kura patiesi grib izsisties, un, ja Džons būs paklausīgs, var paķert viņu līdzi. Kristīna ir pievilcīga, labu gaumi, gudra un atšķirībā no Jūlijas jaunkundzes spēj paraudzīties uz sevi no malas un kļūt aukstasinīga, kad pārējiem asinis vārās, jo viņa priekšroku dod dzīvošanai, nevis izdzīvošanas cīņai. Pat aktrises čuksti ir emocionāli tonēti, kas apliecina kūsājošo dzīvi tēlā. Šī Kristīna ir negaidīti skarba un pat ciniska – ir skaidri viņas nodomi, kad pēc Džona un Jūlijas jaunkundzes pēdējā cīkstiņa Kristīna, stingri uzlūkojusi Džonu, viņam rokās pasniedz bārdas nazi. Runa diezin vai ir par skūšanos pirms dievkalpojuma…

Izrādē varoņu attiecības nenoliedzami ir neatkārtojamas izpausmes spontanitātē un intensitātē, kam nav nepieciešami vizuāli pastiprinājumi. Tādēļ mulsina scenogrāfa -8 eleganti un minimālistiski iekārtotajā plašajā virtuves telpā ieviestie simboliskie efekti – aizmūrētais logs ar skatu uz nekurieni, kanalizācijas cauruļu murskulis pie griestiem, kur starp pelēkām ievītas divas sarkanas dzīslas, tvaika nosūcēja uzstājīgi ģenerētie dūmi…

 

Pēc Jūlijas jaunkundzes

Dailes teātra Mazajā zālē 24., 25.IV, 2., 3.V plkst. 19

Top komentāri

Tēma
T
"Taču aktieri varoņu atveidē paliek pie psihiski nestabilu cilvēku portretēšanas, kuri vāji slēpj savu ārprātu. " Ar psihiski slimu varoņu portretiem pilnas latviešu teātra skatuves. Lauras-Grozas iemīļotākā vide. Vai būs ar citādas izrādes? Zilās kurpes un zelta krāsas somiņa ir tipiska amerikāņu gaume. Kādu puķi vēl klātpielikt, vairākas krelles, gredzenus, piemērots komplekts baznīcai.
DZ
D
Ja godīgi un atklāti, stāsts par Jūlijas jaunkundzi mani nekad nav uzrunājis. Esmu redzējusi četras versijas un vislabāk no tām patika Līvas Ulmanes filma. Lauras Grozas - Ķiberes variantā visvairāk klibo loģika, kas jau aprakstīts recenzijā. Bonusā - ļoti labu aktieru ļoti laba spēle.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skatuves karalienei Lidijai Freimanei - 100(2)

Šodien, 4. aprīlī, Latvijas Nacionālā teātra aktrise un ilggadīgā Latvijas Teātru darbinieku savienības priekšsēdētāja Lidija Freimane svinētu 100 gadu jubileju.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja