Izstāde Purvīša balva 2017 ir centrālais šī gada Purvīša balvas notikums, kas jau desmito gadu kļūst par svinīgu Latvijas laikmetīgās mākslas pārskata mehānismu. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) aplūkojamo ekspozīciju var uztvert kā 2014.–2016. gada mākslas notikumu izvērtējumu, kas vērpts pamazām, reizi ceturksnī žūrijas locekļiem nominējot, viņuprāt, izcilākos mākslas notikumus, visbiežāk personālizstādes vai darbus grupu izstādēs. Tikpat lielā mērā izstāde ir ne vien mākslas procesu, bet arī pašas Purvīša balvas politikas atspoguļojums, kas ļauj fiksēt dažādos veidus, kā sabiedrība uztver mākslu, mūsu kultūrpolitiskās nostājas un estētiskās vērtības, kas bieži paliek nesaskatītas, ja trūkst centienu sazīmēt plašāku kopainu.
Atbrīvojoties no naivi romantiskajiem priekšstatiem, ka, ja nav specifisku kritēriju, mākslā kaut kas spēj būt objektīvi izcilāks vai labāks par citu, Purvīša balvas procesu ir interesanti aplūkot arī kā centienu uzkonstruēt Latvijas laikmetīgās mākslas paštēlu, kas ir drīzāk mitoloģisks, nevis analītisks process. Tiesa, jāpatur prātā, ka ikvienā mītā ir daļa patiesības un Purvīša balva šajā ziņā nav izņēmums.
Vidējais aritmētiskais
Pēdējos gados Purvīša balva saņēmusi pamatotu kritiku par tendenciozitāti attiecībā uz tematiskiem, institucionāliem, sociāliem, bioloģiskiem u. tml. faktoriem, kuru atkārtošanās caurvij nominantu izvēli kā noklusēts kritērijs. Vairākkārt par to precīzi izteikusies mākslas kritiķe Jana Kukaine, pirms diviem gadiem balvas kritiku kopā ar vēl dažiem jaunās paaudzes kritiķiem un kuratoriem materializējot alternatīvā diskotēkā akcijā Cits Purvītis 2013/2014.
Nav noliedzams, ka Purvīša balvas uzmanības centrā nokļūst pārbaudītas, profesionālas mākslas vērtības, kas minētas arī balvas idejiskajā aprakstā, taču pats vārds "profesionālisms" no neitrāla apzīmējuma ir pārtapis par atsevišķu laikmetīgās mākslas žanru, kurā mākslinieka spēja savas idejas artikulēt institucionāli pareizās un tirgum atbilstošās intonācijās kļuvusi svarīgāka par citiem radošuma aspektiem. Purvīša balvas gadījumā šo izcilību visbiežāk iemieso mediji, kas mazliet atkāpjas no tradicionālākajām mākslas formām (teiksim, glezniecība vai tēlniecība, kas "paplašina" savas robežas), kā arī abstrakti vispārinātas, interpretācijas iespēju ziņā plašas, taču ne komplicētas tēmas.
Šīs iezīmes lielā mērā dominē Latvijas mākslā vispār, apstiprinot Purvīša balvas katalizatorisko sūtību fiksēt apkārt notiekošo. Tas liek par izstādes konceptuālo izejas punktu izvirzīt pieņēmumu, ka Purvīša balvas 2017 ekspozīcijā tiek demonstrēti tie darbi, kas visprecīzāk reprezentē vidējo aritmētisko Latvijas pēdējo divu gadu laikmetīgajā mākslā, jo nekādos citādos veidos darbi savā starpā nav saistīti.
Iespējams, tieši šis "vidējā aritmētiskā" faktors man neļauj līdz galam sajust Purvīša balvas izstādi kā Latvijas mākslas dzīves kulmināciju. Arī "mazās" ceturkšņa nominācijas tikai mazina manu spēju sajusties intriģētai par rezultātiem, kuriem sevišķi nesekoju līdzi, – nominācijās tiek izcelts teju ikviens kvalitatīvs pēdējo mēnešu mākslas notikums. Paredzamību apstiprina arī nominantu un kandidātu statistika, kas kā pavadošais materiāls piedāvāts izstādē: izņemot Kristapu Epneru, pārējie septiņi finālisti balvai tikuši nominēti vairākkārt, turklāt fināla sarakstu rekordists Krišs Salmanis kļuvis par šī gada balvas ieguvēju. Ja noticam šīs statistikas korelācijai ar balvas pasniegšanas ceremonijas rezultātiem, 2019. gada balvu pareģoju Gintam Gabrānam vai Ivaram Drullem, kuri ir nākamie visbiežāk nominētie mākslinieki pēc Kriša Salmaņa.
Ideālā mērķauditorija
Pārsteiguma nozīmē kā negaidītu varētu minēt Andas Lāces un Maijas Kurševas izvirzīšanu vispirms tāpēc, ka performancei (to pārstāv Anda Lāce) līdz šim nav izdevies nokļūt žūrijas uzmanības lokā (tiesa, nemaz tik daudz iespēju Latvijas mākslinieki tai arī nav radījuši), savukārt Maijas Kurševas darbs reprezentē tādu piezemētu, sadzīvisku tēlainību, kas arī līdz šim nav izlauzusies līdz fināla astoņniekam. Tiesa, abi darbi tā līdz galam izstādē nav redzami – Andas Lāces Atindēšana vērojama videodokumentācijā; pie Maijas Kurševas darba atšķirībā no citiem eksponātiem nav nekāda apraksta, un instalācija nezināmu iemeslu dēļ no kinētiskas pārvērtusies par statisku.
Ārpus LNMM izstādes robežām gandrīz tika aizmirsti daži no šī gada balvas laureātiem – darba Dziesma kopradītāji un līdzautori Anna Salmane un Kristaps Pētersons; pirms balvas pasniegšanas vairākos masu medijos un arī pašu balvas organizatoru publicitātes materiālos darba autori visnotaļ šokējoši tika reducēti līdz vienam pārstāvim – Krišam Salmanim. Tomēr, par spīti dažādām tehniskām ķibelēm, ar lielāko izstādes pārbaudījumu – iekārtojumu scenogrāfijas līmenī – organizatori labi tikuši galā, ņemot vērā, ka lielākā daļa nominēto darbu ir telpiski komplicēti. Ekspozīcijas telpa ir viegli uztverama un pārskatāma.
Lai arī Purvīša balvas izstāde tiek reklamēta kā Latvijas mākslas virsotņu parāde, rezultāts šķiet piezemētāks un liek atgriezties pie salīdzinājuma ar daudzpusīgi eklektisku pārskatu par Latvijas mākslā notiekošo. Izstādes stilistiskajās sastāvdaļās dominē dažādi konceptuālisma atvasinājumi (Arturs Bērziņš, Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons, Maija Kurševa), kaut kas starp estetizētām meditācijām (Voldemārs Johansons, Kristaps Epners) un metafizisku simbolismu (Atis Jākobsons, Anda Lāce), kā arī vieglas sociālās ievirzes intonācijas (Ivars Drulle).
Salīdzināt savu gaumi ar žūrijas locekļu izvēli būtu diezgan neauglīgi, tāpat kā atklāt savus favorītus, galvenokārt iepriekš minētās mērenības dēļ – Purvīša balva nav pārsteigumu pasākums –, un ikvienu finālistu spēju iztēloties balvas cienīgu. Varbūt tieši tāpēc izstāde nav mākslas profesionāļiem domāts notikums, un par tā ideālo mērķauditoriju iztēlojos nejaušus Latvijas laikmetīgās mākslas interesentus.
Māksla
Purvīša balvas 2017 kandidātu darbu izstāde
LNMM līdz 9. aprīlim
Mans vārds
Tumba