Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 2. decembris
Sniedze, Meta

Jūgendstila rezervāts. Roberta Koļcova izstādes Botāniķis un vienradzis recenzija

Roberta Koļcova izstādi pārsvarā aizpilda eksotiski dekoratīvas, spārnotas sieviešu figūras ar sarežģītām galvassegām, kaklarotām un vijīgām matu šķipsnām – vaibstu atkārtošanās faktiski identiskos veidolos piešķir skatei savdabīga seriāla raksturu

Pārskatot Latvijas Nacionālās bibliotēkas rakstu kataloga deviņdesmit atradumus, kas ir saistīti ar Robertu Koļcovu, pārsteidzoši (bet varbūt arī ne), ka absolūtais vairākums tekstu nav mākslas kritiķu rakstīti. Tie ir materiāli dienas laikrakstos, sieviešu žurnālos un tādos izdevumos kā Vakara Ziņas, Privātā Dzīve, Klubs un tamlīdzīgi. Proti, priekšplānā allaž bijis mākslinieks kā noteikts tēls tā dēvēto smalko aprindu un bohēmas kontekstā. Ar pašas mākslas izvērtējumu bijis krietni pieticīgāk, lai gan daži pieturpunkti ir atrodami. Piemēram, jau 2004. gadā novērots: "Tepat blakus dzīvojošs laikabiedrs vienā mierā norobežojas no šodienas, radīdams kairinoši estētiskas, ireālas kompozīcijas, kam nav nekā kopīga ar laikmeta ainu. Uz to var palūkoties divējādi – ar vieglu smīnu (sajust laika nervu tomēr ir cool) un ar aizkustinājumu par aizrautību greznuma postulēšanā (skaistums izglābs pasauli), jo domāju, ka pagājušā gadsimta robežšķirtnes eleganci tomēr vēl var identificēt kā skaistu" (Diāna Barčevska, Saloniskais eskeipisms, Studija, 2004, nr. 39, 76. lpp.).

Par toreizējo izstādi Agijas Sūnas galerijā teiktais tiklab attiecināms uz šodienu, un jūgendstila estētikas spēja visai koncentrētā veidā izdzīvot līdz XXI gadsimta trešajai desmitgadei varbūt jāuzskata par oriģinālāko Roberta Koļcova fenomena aspektu.

Līnija tausteklis 

Arī Pasīvās dekadences zīmols, ko Roberts Koļcovs kopā ar Aivaru Vilipsonu ieviesa pagājušā gadsimta 90. gados, ir ģenētiski saistāms ar XIX–XX gadsimta miju. Padomju okupācijas posmā, protams, pasivitāte un dekadence bija ideoloģiskās propagandas lamuvārdi, no kuriem īstam reālistam pienācās bēgt pa gabalu. Taču pēc neatkarības atgūšanas beidzot zuda šķēršļi ne tikai pilnīgai šo jēdzienu reabilitācijai, bet arī īstai svinēšanai. Robertu Koļcovu var interpretēt kā ikoniskā dekadenta, britu ilustratora Obrija Bīrdslija un savā ziņā arī latviešu grafiķa Sigismunda Vidberga tradīciju mantinieku.

Sieviešu tēliem, kas ir "skaisti un auksti kā manekeni" (Daiga Mazvērsīte, Mākslinieks Roberts Koļcovs: "Labie darbi piepilda manu bāku", Patiesā Dzīve), piemīt savdabīgs plastiski izteiksmīgs robustums un uzsvērti manierīgi žesti. Jūgendstila grafikas karaliene nešaubīgi ir eleganti izsmalcināta, vijīga līnija, kas izcelta arī pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) skatāmās Roberta Koļcova izstādes Botāniķis un vienradzis anotācijā: "Līnija ir tausteklis, līnija apvelk formu un maigi tai pieskaras, un līnija var doties arī dziļāk pretī nenosauktajam un neizskaidrojamam, savienojot kopā divus noslēpumainus procesus – dzīvi un fantāziju."

Atrodi atšķirības! 

Izstādi Botāniķis un vienradzis pārsvarā aizpilda eksotiski dekoratīvas, spārnotas sieviešu figūras ar sarežģītām galvassegām, kaklarotām un garām, vijīgām matu šķipsnām – vaibstu atkārtošanās faktiski identiskos veidolos piešķir skatei savdabīga seriāla vai komiksa raksturu. Proti, liek domāt par kādu stāstu, kurā darbojas viena vai vairākas klonētas personas. Vēl viena asociācija rodas ar vizuālajām spēlītēm no sērijas "atrodi atšķirības", kas reiz apdzīvoja vien drukāto periodiku, bet tagad plaši pieejamas digitālajā vidē.

Kā liecina izstādes anotācija, nosaukumā minētais botāniķis varētu būt pats mākslinieks, no viena darba uz citu migrējošais dzīvnieks – mītiskais vienradzis, savukārt sievietes – ar vienradzi saistītās jaunavas, kas vienīgās spējot to pieradināt. Senākie vienradžu atveidi atrasti uz ziepjakmens zīmogiem no bronzas laikmeta Indas ielejas civilizācijas (ap 2000. g. p. m. ē), viduslaikos jaunavas ar vienradžiem apdzīvoja neskaitāmus gobelēnus, integrējoties kristietības mākslā. Pašos jaunākajos laikos vienradži iekļuvuši arī starp kvīru kopienas simboliem, acīmredzot pateicoties savai unikalitātei un neiederībai. Tādējādi ikviens var izvēlēties sev tuvāko tulkojumu. Vienradži gan nav vienīgie faunas pārstāvji, darbos figurē arī zivis (Pretvirziens, Sabiedrotie Ziemeļjūrā, Vertikālās atstraumēs u. c.) un kaut kas līdzīgs kaķu dzimtas zvēram (Negantnieka pieskatīšana).

Zināmas vēstījuma norādes, kas gan nekādu secīgu naratīvu neveido, var meklēt darbu nosaukumos, kuri daudzkārt šķietami saspēlējas savā starpā un svārstās starp dažādām iespējamībām. Piemēram, Vienradža neklātbūtne un Vienradža klātbūtne. Savukārt Nesaskaņota rīcība ar iespēju portretē trīs daiļavas, kas lūkojas katra uz savu pusi, bet Saskaņota rīcība ar iespēju – ļoti līdzīgu trio, kas nu ir ieinteresēts kādā savstarpējā mijiedarbē, jo sievietes pagriezušās cita pret citu.

Zelta ielaidumi 

Viens no ceļiem, kā Roberts Koļcovs ir transformējis tipisko jūgendstila grafikas tradīciju, saistās ar tās gleznieciskošanu, proti, melnbalto laukumu papildinājumiem ar krāsu efektiem jauktā tehnikā, ko veido akrila, tušas, guašas salikumi ar zelta ielaidumiem. Rezultāts ir sava veida glezniecības un grafikas hibrīdi, kuros saplūst abu mākslas veidu specifika. Jau tālāk no jūgendstila estētikas aizvirzās izstādes tēlnieciskais segments (Roberts Koļcovs savulaik beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tēlniecības nodaļu, pēc tam absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu). Pulēta tērauda dzīvnieciņi uz hipertrofēti garām, trauslām kājām (Ziema, Nojausma par vienradzi, Vasara) un izstiepti shematiskas cilvēku figūriņas (Cēlsirdības kalps I), kā arī abu kombinācijas (Pārnadzis) jau ietiecas modernisma laukā, sasaucoties, piemēram, ar Alberto Džakometi, par eksistenciālisma tēlnieku dēvētā šveiciešu mākslinieka, izstīdzējušajiem veidoliem. Tas gan vairāk attiecas uz cilvēciskajiem tēliem, bet dzīvnieku pasaulē vēl tiešākas līdzības atklājas ar sirreālista Salvadora Dalī murgainajām gleznieciskajām vīzijām ar masīviem dzīvniekiem, ko augstu debesīs notur drīzāk gigantiskiem zirnekļiem piederīgas kājas (Sv. Antonija kārdināšana, 1946; Ziloņi, 1948; u. c.).

Iemeslu meklēt un izbaudīt sākumā citētās recenzijas piesaukto eskeipismu jūgendstila rezervātā šodien droši vien ir vēl vairāk nekā 2004. gadā, kad pasaule šķita daudz paredzamāka un drošāka. Tomēr izstāde, šķiet, visvairāk noderēs tiem, kas ar Roberta Koļcova stilu vispār nav pazīstami, lai pievienotu zināmu retrospektīvu interešu gabaliņu latviešu mākslas daudzveidības puzlei.

Roberts Koļcovs
Izstāde Botāniķis un vienradzis 
LNMM līdz 18.II

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja