Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Jūrā. Momentā. Ērika Vilsona romāna Me & Mo recenzija

Ērika Vilsona romāna Me & Mo teksta centrā ir viņš – noslēpumainais, nežēlīgais un fascinējošais elks Teātris.

Liepājas teātra aktiera un dramaturga Ērika Vilsona debijas prozas darbu ar mazliet kriptogrāfisko nosaukumu Me & Mo laikam nebūtu īsti pareizi saukt par pirmo teātrim un tā aizkulisēm veltīto latviešu romānu – šai pašai tematikai jau agrāk vismaz daļēji ir pievērsušies arī citi literāti, piemēram, Dace Priede 1993. gadā izdotajā romānā Saule špagas asmenī. Taču nenoliedzams ir fakts, ka latviešu lasītāja spraigā interese par teātri, kas nereti robežojas ar dievināšanu, teju vienmēr liek grāmatām par aktieriem un teātra dzīvi strauji uzkāpt un ilgstoši gozēties visvairāk pārdoto grāmatu sarakstu augšgalā. Tādējādi var samērā droši prognozēt, ka arī Ērika Vilsona romāns raisīs interesi tajā nebūt ne mazajā lasītāju daļā, kuri tumsu skatītāju zālē un priekškara čaukstošo pašķiršanos jūt vienlaikus kā svētkus un satraucoša piedzīvojuma iesākumu.

 

Aizskatuves labirints

Romāns Me & Mo ir konkretizēts laikā un telpā – aprakstītais laikposms ir divas jūnija nedēļas deviņdesmito gadu vidū, vieta – Liepāja (tekstā gan minēta tikai kā "piejūras pilsēta") un tās teātris. Līdz ar to apstākļi, kas ļautu Latvijā mītošam un saprāta gados esošam lasītājam iejusties aprakstītajā, ir visnotaļ labvēlīgi. Ja runājam par romāna tēlu sistēmu, jāatzīmē: ja šī būtu luga, dramatis personnae saraksts nav tik garš, cik komplicēts.

Personāžu vārdi, un jo īpaši to savstarpējo attiecību mudžekļi, sākotnēji raisa labirinta sajūtu, jo vismaz pirmajā teksta trešdaļā ļoti jākoncentrējas, lai atcerētos, kurš ir kurš un kurš ir ar kuru. Tomēr vēlāk aina noskaidrojas un teksta centrā izvirzās spītības dēļ no teātra aizgājušais aktieris Jurčiks, kurš pievērsies kurjera profesijai, viņa draugi un teātra kolēģi Aivis un Teodors, Aivja mīļotais vīrietis "Ceriņš" un vīriešu atbilstošās sievišķās līdzgaitnieces Veronika, Regīna un Renāte.

Epizodēs uzzibsnī arī virkne citu teātra cilvēku, to vidū divi režisori, kā arī zooloģiskā sadaļa – runcis un zelta retrīvers. Taču pirmām kārtām teksta centrā ir viņš – noslēpumainais, nežēlīgais, fascinējošais elks Teātris. Vairāk par visu autoru ir interesējusi tieši skatuves un aizskatuves maģija, tas neformulējamais faktoru kopums, kas ļauj dzimt aktierim un izrādei, taču vienlaikus arī tas, kā šī (un faktiski jebkura intensīvi radoša darba) duālā maģija ietekmē cilvēku attiecības un psiholoģiju.

Var teikt, ka Ēriks Vilsons kā prasmīgs režisors zina, ko ar savu darbu grib panākt, tāpēc primāro uzmanību velta vēstījumam, bet personāžus pārvieto pa skatuvi kā jau daždien režisors aktierus – atkarībā no ainas mērķa.

 

Metaforu prožektors

Sižetu īsumā var raksturot kā tēlu pusmūža pašidentitātes meklējumus, ko vienlaikus spārno un sarežģī pašu radošā darba specifika. Teātris kā lakmusa papīrs katru personāžu konfrontē ar viņa psiholoģisko trauslumu, liek mokoši raustīties paša cilvēciskajā ierobežotībā, censties – ne vienmēr sekmīgi – sabalansēt radošuma mokas ar ilgām pēc ikdienišķas laimes vai vismaz sirdsmiera. Psiholoģiskajā spektrā romāns ir "atvēzējies" ļoti būtisku problēmu analīzei, un izvēlētā laiktelpa, vide un tēli šādai analīzei ir ļoti piemērots materiāls; tāpat ļoti atbilstošs visur klātesošajam, lai gan ne vienmēr verbalizētajam, teātra fonam šķiet autora izvēlētais stilistiskais paņēmiens: par eksistenciāliem jautājumiem vēstīt caur melnā humora un dažbrīd groteska farsa prizmu.

Taču zināmas grūtības ir radījis pats izklāsts. Lasot nevar nejust, ka stāstījums plūst uz priekšu tādiem kā grūdieniem, vietumis plašus laikposmus sablīvējot diezgan formalizētā atstāstā, vietumis epizodi sagausinot sīkās un ne vienmēr nepieciešamās detaļās. Autora rīcībā, šķiet, bijis tikai viens metaforiskais prožektors, kura staram fokusējoties uz kādu no tēliem vai ainām visa pārējā skatuve iegrimst tumsā.

Šis stars no tumsas izrauj nenoliedzami talantīgi, stilistiski grodi aprakstītas mizanscēnas: katra atsevišķā aina nereti ir izzīmēta līdz kinematogrāfiskai precizitātei, taču jēdzieniski teksts bieži aizslīd asociatīvos ekskursos un atkārtojumos. Starp ainām ne vienmēr veidojas loģiskas pārejas, kas ļautu izveidot kopiespaidu par sižetisko virzību: katrs tēls it kā dzīvo un cieš pats savā trajektorijā, turklāt šīs trajektorijas reizēm riņķo cita citai pāri, tomēr nekur tā īsti savstarpēji emocionāli nenovibrējot. Tāpēc līdz galam netop skaidrs, piemēram, kas tieši ir Aivja eksistenciālā izmisuma pamatā, kāpēc tik savdabīgi sakrustojušās vairāku tēlu personiskās dzīves robežas, kāda nozīme ir tekstā atkārtoti pieminētajiem Čehova un Bulgakova iestudējumiem, – un šie nav vienīgie neatbildētie jautājumi.

No tumsas iznirst un pazūd atsevišķi uzplaiksnījumi – uz mājas sliekšņa atstāts kaķa būrītis, ambicioza režisora mēģinājumu procesa apraksts, viena tēla atkārtotie, alkohola iespaidotie monologi par vēlmēm paša bēru sakarā, personāžu pārdomas par mīlestību un tā joprojām –, bet šie zibšņi bieži rada stroboskopa pulsācijai līdzīgu efektu – krāšņi, efektīgi –, bet ne vienmēr viegli nolasāmu jēdzienisko satvaru. Tāpat lauka tvērumu neveicina apstāklis, ka romāna prologs rada iespaidu par īsprozas darbu, kam nav sakara ar turpmāko tekstu, bet pēdējā piektdaļā uz skatuves tiek uzvesti jauni personāži, piemēram, galveno lomu tēlotājs Linards. Tiesa, noslēdzošajā daļā romāna teksts it kā ieplūst rāmākā gultnē un daļa dažādo pavedienu saaužas gobelēnā – vēl mezglainā, toties jau ar samērā skaidri nolasāmu zīmējumu.

 

Atsauču blīvums

Tekstā ir labi jūtama autora erudīcija dramaturģijas sfērā, kas savukārt pieprasa šai jomā līdzvērtīgi zinošu lasītāju, pretējā gadījumā tekstā iepīto atsauču blīvums rada risku, ka daļa domas var aizslīdēt garām uztverei. Vieglums, ar kādu autors manipulē ar dažādiem skatuves mākslas, režijas un pasaules dramaturģijas konceptiem, no vienas puses, piešķir tekstam autentiskuma garšu, no otras – rada papildu slodzi jau tā ne vienmēr vieglajā jēdzienisko saikņu atšifrēšanas procesā.

Un vēl viena remarka. Nav skaidrs, kāpēc autors pievienojas daļas latviešu literātu pēdējā laikā mazliet jau nogurdinošā apjomā ekspluatētajai tendencei visos, to vidū izteikti naturālos, sīkumos atspoguļot t. s. radošo bohēmu. Gluži dabiski, ka teātra iekšējās atmosfēras aprakstos ir nepieciešams cilvēcīgs akcents, bet atsevišķos gadījumos dažādu iedvesmu stimulējošu vielu lietošanas seku apraksts draud noslīcināt iemeslu, kāpēc vispār tikusi meklēta iedvesma.

Bet kā tad ar nosaukumu? Ēriks Vilsons neslēpj, ka abreviatūra Me & Mo atvasināta no slavenā romiešu aicinājuma Memento mori/Atceries nāvi un ar šī teiciena tulkojuma drastiski rotaļīgo variāciju, kas izskan padomju režisora Leonīda Gaidaja hrestomātiskajā komēdijā Kaukāza gūstekne – "Momentaļņo v more", proti, "momentā jūrā". Abas nozīmes, filosofiskā un parodiskā, tekstā savijas gan sižetiskā, gan stilistiskā aspektā. Taču atslēgas vārds laikam tomēr ir jūra – tā, kurā peldoties šļakstās bērni un mīlētāji, kurā aizplūst asinis un pelni, kura nemitīgi apšalko "piejūras pilsētu" un, liekas, aizdevusi gan tās iedzīvotājiem, gan aprakstītājiem kaut ko no sava gara – valdzinošā, neprognozējamā, nekontrolējamā un, par spīti bīstamībai, ilgotā. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja