Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Kaitinošais maigums. Ingas Gailes romāna Jaukumiņš recenzija

Elpu aizsitošas atklātības līmenis, kas ar joku maskē kaut ko neiedomājami smagu, ir Ingas Gailes jaunā romāna Jaukumiņš īstenais trumpis

Tas, ka latviešu (un, protams, ne tikai latviešu) dzejnieki raksta prozu un prozaiķi – dzeju, vairs nevienam nevarētu būt nekāds pārsteigums. Taču allaž pienāk mirklis, kad rodas jautājums: kā viena autora radošajā rokrakstā ir vairāk – prozas vai dzejas. Dabiski, šis jautājums skar tikai tos, kuriem būtiska ir personības klasifikācija kādos noteiktos parametros, un tomēr, lasot presē informāciju, ka dzejniecei Ingai Gailei iznācis jau sestais pilna apjoma prozas darbs, skaidri redzams, ka prozas un dzejas īpatsvars autores biogrāfijā nu jau faktiski ir līdzsvarā.

Šim faktoram būtu tikai biogrāfiska nozīme, ja vien Ingas Gailes prozā dzejas klātbūtne nebūtu tik nozīmīga, ka šis fakts gluži vienkārši bija jāpiemin. Autores vēsturiskajos romānos Stikli un Skaistās, kā arī Ivandei Kaijai veltītajā darbā Rakstītāja tieši lirikas (nevis liriskā) apakšnots notur gan dramatiskiem vēstures notikumiem, gan visai vētrainam mūžam veltītos tekstus ekspresivitātes baudāmajās robežās. Taču ar jauniznākušo romānu Jaukumiņš Inga Gaile, šķiet, atgriežas tajā prozas teritorijā, kuru jau itin kā rotaļājoties pabakstīja (kā peldētājs ar kāju pabaksta ūdeni pirms lēciena) detektīvromānā Neredzamie, kurā asprātīgi apspēlēja klasiskās žanra formulas, ievietojot tiklab noziegumu, kā atrisinājumu daudziem Latvijas lasītājiem labi atpazīstamās telplaika un kultūrvides robežās.

Romāns Jaukumiņš atklātības virzienā sper vēl platu soli tālāk – un nav brīnums, ka intervijās autorei tiek uzdoti jautājumi par teksta iespējamo autobiogrāfiskumu, ko gan rakstniece pati noliedz. Taču lasītājs neapzinātas paralēles vilks tik un tā. Un, kaut gan Jaukumiņš nav autobiogrāfija, tas pavisam noteikti ir ļoti personisks teksts.

 

Latvijas pirmā feministe 

Romāna centrā ir četrdesmitgadniece Sarma ("Tikai trīsdesmit deviņi!" viņa pati atgādinātu) – sieviete ar talantu, pašapziņu, bet arīdzan, no malas vērojot, visai neapskaužamu likteni. Palikušu vienu ar diviem bērniem, no kuriem jaunākais vēl pavisam mazs un zīdāms, Sarmu mēs sastopam tieši ieilguša un nepatīkama laulības šķiršanas procesa vidū. Romāna nodaļas, kas visas nosauktas Sarmas un kādas uz sievieti attiecināmas lietas vai parādības vārdā (Sarma un vīrietis, Sarma un neprāts, Sarma un klavieres), skarbi vaļsirdīgi un rūgti pašironiski vēsta stāstu, kas, šķiet, tik bieži jau dzirdēts, – par to, kā neatkarību alkstošas sievietes spējas pašrealizēties diemžēl sasaista sadzīviski jautājumi, nepieciešamība vienlaikus kā ar neskaitāmu bumbiņu spietu žonglēt ar darbiem un maksājumiem, pārtikas iegādi un bērnu aprūpi, ikdienas koordinēšanu un tieksmi pilnvērtīgi radīt.

Sarma ir multimāksliniece, kura paralēli gan raksta (viņai iznākuši vairāki romāni, tāpat kā autorei), gan tulko, gan rada Latvijā pirmo sieviešu stendapu (tāpat kā autore), un tomēr, kaut arī sieviete, šķiet, skrien no visa spēka, viņai tikai ar pūlēm izdodas noturēties uz vietas, tāpat kā Lūisa Kerola Alisei. Ilgojoties pēc attiecībām ar vīrieti, viņa iesaistās romānā, kam tāpat nav lemts ilgs mūžs, jo, kā Sarma rūgti secina, vīrietim vienmēr ir iespēja ielēkt mašīnā un aizbraukt, aizcirst aiz sevis durvis, nepaspēt, nevarēt un negribēt uzņemties atbildību, arī par paša atvasēm, turpretim sievietei šādas iespējas nav. Un, nodēvēta par Latvijas pirmo feministi, Sarma vienlaikus gan apzinās, cik nelīdztiesīgu kāroto līdztiesību padara sabiedrībā pieņemtais bioloģisko dzimumlomu sadalījums, gan spēj par to pasmieties – tieši tāpēc tekstā būtiski ir stendapa izrāžu atreferējumi ar Sarmas līdzdalību.

Sievietes zālē smejas ne jau par "bārdainām" anekdotēm, bet par šerpi trāpīgiem un brīžam līdz kaulam ieduroši precīziem Sarmas formulējumiem, ko mūsdienās – attīstītā, labklājīgā valstī – nozīmē būt sievietei un kādu cenu mēs maksājam par to, ka esam dzimušas ar noteiktu hromosomu komplektāciju. Šķiet, visspalgāk tas atbalsojas Sarmas pārdomās no skatuves par to, kāpēc gan sociālo tīklu reklāmas internetā nemitīgi viņai piedāvā visdažādākās iespējas notievēt. "Kāpēc viss, ko sievietes vēlas, ir novājēt? Un kāpēc ir vajadzējis viņām iestāstīt, ka tādas viņas būs skaistākas? Trauslas un gaisīgas. Tas tāpēc, ka tad viņas ir vieglāk izvarot." Tieši šāds elpu aizsitošas atklātības līmenis, kas ar joku maskē kaut ko neiedomājami smagu, dzejnieces spēja ar valodas līdzekļiem trāpīt tieši saules pinumā ir Jaukumiņa īstenais trumpis.

 

Sarma izvēlas nepozēt 

Rakstniece, kā mēdz teikt, spridzina, iztiekot bez puķītēm un glezniņām un visu saucot īstajos vārdos. Jā, arī seksualitāti. Jā, arī vardarbību. Jā, arī neizdošanos un neveiksmi. Un lasītāju lokam, kas, visticamāk, ir labi pazīstams ar mūsdienu fenomenu – sieviešu (bet, protams, ne tikai viņu) tieksmi sociālajos tīklos izrādīt savu ideālo dzīvi visās sociālajās lomās, rodas priekšstats, ka Inga Gaile ar raupju smilšpapīru rauj nost idealizētajiem priekšstatiem falšo glanci un glamūru.

Nē, mātes loma nav tikai košas bildītes ar glīti sapucētiem mazuļiem pie Ziemassvētku eglītes. Jā, sievietes alkst maiguma, kas var būt arī kaitinošs, liekuļots, neīsts, zagts. Jā, arī sievietes grib mīlēties – bieži un daudz! Jā, kauns, nedrošība par saviem lēmumiem, bailes un dusmas, dusmas, DUSMAS! par notiekošo netaisnību ir reālas. Jā, arī sievietēm reizēm visa kā ir par daudz un gribas izkāpt. Pozas var būt nebeidzami estētiskas, bet Sarma apzināti izvēlas nepozēt. Un tieši ar to savaldzina, notur, apzināti šokē, vazā lasītāju aiz deguna, jo ir īsta. Tik īsta kā krūts pienā samērcēts krekls, trīs dienas dzērušu vīriešu elpas tvans autobusā, vārītu kartupeļu karstie tvaiki pret laringītu, zili saplaukuši ziedi kapos.

Sarma savās pārdomās un gaitās nav viena. Pati autore norāda, ka no reālisma lauciņa teksts bieži pārplūst sava veida maģiskā reālisma telpā, un tur Sarmu pavada teju vienmēr klātesošais Jaukumiņš – ne gluži alter ego, bet sašķeltā personības daļa, vērotāja, ne identiska ar Sarmu, ne arī pilnīgi atšķirīga. Nav izslēgts, ka Jaukumiņš ilustrē vienu no romānā citētajiem feminisma teorētiķiem Džonu Bergeru: "Lai piedzimtu kā sieviete, ir jāpiedzimst noslēgtā un ierobežotā telpā, kuru savā aizgādībā tur vīrieši. Sieviešu sociālā klātbūtne šai telpā ir attīstījusies, pateicoties viņu atjautībai un spējām izdzīvot šādā aizbildnībā tik ierobežotā telpā. Taču šīs situācijas rezultātā sievietes "es" – sievietes būtība ir sadalījusies divās daļās. Sievietei visu laiku ir sevi jāvēro. Viņu gandrīz nepārtraukti pavada viņas pašas tēls."

Paplašinot šo maģisko telpu, ko Sarma dēvē par Maigo zemi, sastopam tur vēl citus tēlus gan no vēstures, gan literatūras – Annu Kareņinu un Bovarī kundzi, viduslaiku mistiķi Hildegardi fon Bingeni, izcilo feminisma teorētiķi Simonu de Bovuāru un citus, arī... lāčus. Kāpēc lāčus? Ko tur dara tēli no Latvijā pazīstamākās šūpuļdziesmas, ko Sarma ir spiesta dziedāt jaunākajai meitiņai ne mazāk kā divdesmit reižu, iekams mazā Lība ir ar mieru iemigt? Bet varbūt tie nemaz nav folkloras draudzīgie lāči, kas nes meduspodu un ogu vācelīti "par mierīgu gulēšanu", bet citi – bīstami plēsēji? Šo metaforu autore līdz galam neatšifrē, un labi, ka tā.

Viena no Sarmas gara līdzgaitniecēm (bet varbūt neviena, varbūt vairākas) turklāt nemitīgi papildina tekstu ar brīžiem izzinošām, brīžiem paīgni komentējošām zemsvītras piezīmēm, kuru skaits visā romānā ir divi simti septiņdesmit trīs un kuras paplašina sievietes iekšējās sašķeltības ideju – lai vai kura tā būtu, kas komentē Sarmas darbības, šāda komentēšana tomēr notiek, un tādējādi – doma ir vismaz duāla.

 

Izteiksmes arsenāls 

Savdabīgi duālas ir arī Sarmas attiecības ar Dievu – vienubrīd sieviete niknojas uz patriarhālo Bībeles versiju par Radītāju un vīriešu dzimuma Pestītāju, par Vecās derības normatīviem, kas joprojām tik bieži pārskan mīlestības evaņģēliju, bet citviet kā mierinoši siltā smiltī iegrimst apjausmā, ka faktiski mēs pazīstam tikai teoloģijas vīrišķo naratīvu, bet patiesā viņ-pusība un pār-esība varētu būt daudz plašākas, iekļaujošākas, mīlošākas kategorijas. Un arī tas ir apliecinājums tam, par ko nopūšas gan Sarma, gan vairāku paaudžu femīnais vēstījums, – cik grūti ir par sieviešu pasauli vēstīt valodā, kuru radījuši vīrieši. Izteiksmes arsenāls ir nepietiekams. Neizbēgami kaut kas paliks nepateikts.

Kaut gan pilnīgu autobiogrāfiskumu tekstā, kā jau minēts, autore noliedz, tomēr tas tur atrodams gan reālu, Latvijā pazīstamu kultūras personību veidolā, gan, kā šķiet, absolūti dokumentālā dienasgrāmatā, kuras fragmenti noslēdz stāstījumu. Par to, vai Sarmas stāstam ir atrisinājums, jālemj lasītājam pašam. Kārtīgam,"rātnam" romānam atrisinājums piederētos, taču, šķiet, esam jau vienojušies, ka šis nav nekāds rātnais romāns. Rātno un paklausīgo sieviešu laiks, pateicoties tam, ka eksistē šādi teksti, paldies Dievam, vismaz šajā mirklī šķiet pagājis.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja