Kaprači patlaban beidza darbu un kopā ar bēriniekiem dzīrās atstāt kapsētu. Nejauši Hanness ieraudzīja pie kapsētas mūra guļam vecīti, acīmredzot ubagu. Hanness piegāja gulētājam klāt, taču, pieskāries rokām, sarāvās. Vecītis bija miris un laikam gulēja te jau vairākas dienas. Hanness nobrīnījās, ka neviens neliekas par mirušo zinis. Viņš piegāja pie kapračiem un apvaicājās, kāpēc neviens neparādot mirušajam pēdējo godu. Tie atbildēja, ka vecajam neesot te ne piederīgo, ne pazīstamu un kam tad kāda bēda turama par pasaules klaidoņiem. Gan jau vilki vai suņi tādus pievākšot.
Šis fragments no Hansa Kristiana Andersena pasakas Ceļa biedrs gulēja manos atmiņu apcirkņos jau pārdesmit gadu pirms Kristiana Brektes jaunās izstādes Mr. & Mrs. Doe apmeklēšanas galerijā Māksla XO, tomēr tieši tas vajadzīgajā brīdī atslēdza īsto ceļu redzētā uztverei un interpretācijai.
Lielgaba rīta koķetēšana
Kā zināms, Kristians Brekte ir veiksmīgi uzgājis un noslīpējis savu mākslinieka tēlu, konsekventi pievēršoties sabiedrības provocēšanai, kas mūsdienu masu mediju situācijā visefektīvāk darbojas, ja runa ir par nāvi, ticību, seksualitāti un morāli. Ļoti labi, kaut gan man prātā ir palikušas dažas domas par iepriekšējo Kristiana Brektes izstādi plašajās Arsenāla telpās: tur radās iespaids par spēcīgiem un potenciāliem tēlu, ideju aizmetņiem, kas tomēr pilnībā nepārliecināja skatītāju tāpēc, ka autors globālās un dzīļainās tēmas (nāve, karš) bija risinājis paradoksālos, asprātīgos, atraktīvos un efektīgos, tomēr savā būtībā pašpietiekami dekoratīvos mākslas objektos. Tādējādi tika bremzēta iespējami dziļa un daudzslāņaina šo darbu lasīšana, un izstāde Arsenāls prātā ir palikusi kā tāda lielgabarīta koķetēšana, kurā autors tā arī ne reizi nepaskatās acīs ne galvenajam varonim – nāvei –, ne savam skatītājam.
Izstādē Mr. & Mrs. Doe arī nenotiek nekāda acīs skatīšanās, arī šoreiz mākslinieks intervijās apgalvo, ka pieiet tēmai tīri no formas viedokļa, bez liekām emocijām un moralizēšanas. Izstādi pavadošais Elīnas Sproģes teksts savukārt vedina domāt, ka tā ir par tīksminošu baidīšanos no nāves, miroņiem un nepatīkamiem skatiem LR Valsts policijas neidentificēto personu datubāzē, kas devusi impulsu un materiālu iecerei. Ekspozīcija ir baudāma kā tehniski izsmalcinātu, pat elegantu darbu kopums, tomēr tā neapšaubāmi raisa empātiju un rosina nopietnas pārdomas. Kristiana Brektes – provokatora – mākslinieciskā metode, kas jau gadus desmit izraisa diskusijas par ētiskiem jautājumiem, šoreiz nostrādā precīzi. Kā konkrētai sociālai problēmai veltītu mākslu šo gribas saistīt ar tādiem cienījamiem neseniem projektiem kā Rīgas madonnas (Kristians Brekte, Ieva Kulakova, 2010) un videofilmu Burvju flauta (Ilmārs Blumbergs, Viesturs Kairišs, 2001).
Slīdoši līķu maisi
Ekspozīciju veido vairāki objekti, kas šķietami atkārto vienu un to pašu domu, tomēr dara to ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem, turklāt iekļaujot pārsteidzošu daudzumu dažādu kultūras kodu. Piemēram, akvarelī gleznoto tipveida seju rindas izmanto ekspresionismam raksturīgos paņēmienus un netieši atgādina šī virziena ierasto kāpināto izteiksmi, vēstot par sabiedrības padibenēm. Sejas atkārtojas plastiskās maskās, kuru baisais groteskums atsauc prātā romantisma literatūras garu un tradīciju veidot ievērojamu cilvēku pēcnāves maskas. Ar sejas formu sasaucas pie sienas piestiprinātie skulpturālie štrausiņi, kuri pirmajā brīdī šķiet veidoti no porcelāna, bet, ja ieskatāmies rūpīgāk, izrādās tipiski vietējās kapu kultūras floristikas meistardarbi, pārklāti ar baltu vai melnu poliuretānu.
Kā kaut kas starp skulpturālu grupu un redīmeidu būtu atpazīstami drēbju gabali un kurpe poliuretānā, kas novietoti uz galerijas grīdas precīzi tāpat, kā tie mēdz mētāties parkos un patiltēs, ilgi saglabājot sava īpašnieka fiziskās klātbūtnes sajūtu. Centrālais objekts izstādē ir kinētiskā instalācija, kurā stāsta galvenie varoņi misters un misis Doe (kā angliski runājošajās zemēs dēvē neidentificētus mirušos) dejo gan viduslaiku, gan mūsdienu gotiskajā kultūrā iemīļoto danse macabre. Kristians Brekte šo nāves deju ir atainojis ar diviem paša sacerētas skaņu kompozīcijas pavadījumā slīdošiem līķu maisiem – instalācija vienlaikus izraisa baisas skumjas un karātavu humora greizo smīnu.
Viena no izstādes veiksmēm ir tās droši vien jau apzināti ieplānotā īstenošana tumšajā un spocīgajā veļu laikā, nevis, piemēram, Ziemassvētkos. Tomēr būtu vērts atcerēties, ka tēma ir aktuāla augu gadu, un, pat ja mūsdienu māksla nepretendē risināt sociālās nebūšanas, ir svarīgi, ka kāds regulāri iespīdina lukturīti dzīves tumšajā pusē.
Kristians Brekte
Izstāde Mr. & Mrs. Doe
Galerijā Māksla XO līdz 7.XI
viedoklis
maks