Abas Kristiana Brektes izstādes iekārtotas jaukās vietās gandrīz dabas klēpī – dārza ieskautajā galerijā Bastejs Priedainē un Laimes muzejā Indrā, kur nokļūt var, ilgi braucot un lūkojoties Latgales ainavās. Dabas faktors, šķiet, labvēlīgi ietekmē uztveri daudzslāņainajiem vēstījumiem, kas ielogoti rātnos rāmīšos, katrā ekspozīcijā pa trīsdesmit trim. Kā saprotu, darbu sērijas Heilige Stunde/Svētā stunda ideja ir veidot pārlaicīgu dialogu un aktualizēt mākslas vēsturi tā, lai tās vēsts būtu nepastarpināti uztverama un iedarbīga šodien. Līdzīgas problēmas risina lugu un operu jauniestudējumi, kuru darbība pārcelta mūsdienu pasaulē, modernas skaņdarbu interpretācijas, galu galā – Simpsoni un citi animācijas seriāli, kas kariķē, tomēr precīzi nodod klasisko mantojumu.
Kristians Brekte. Zur Quelle/Uz avotu. Tuša. 2025. Publicitātes foto
Gotiskais rokraksts
Kristians Brekte savā īpašumā ir ieguvis simtgadīgu faksimilizdevumu ar simbolista Ferdinanda Hodlera darbu reprodukcijām, kuras pašrocīgi papildinājis tušas zīmējuma un kolāžas tehnikā, pārsvarā izjaucot attēlu harmonisko noskaņu un Hodlera tēlainību papildinot ar sev tuvo subkultūru – gotisko, blekmetāla, tetovējumu, okulto estētiku. Pavadtekstā Elīna Sproģe uzsver Kristiana Brektes žesta tīri interpretatīvo dabu: "Tā ir tulkotāja pozīcija, kurā viņš skata klasisko tēlu kā dzīvu, maināmu, kultūras nogurumā nogrimušu struktūru, ko nepieciešams atsvaidzināt ar haosu, erotiku un ironiju. Zīmējumu sērija ir kā vizuāls eksorcisms – trieciens mākslas vēstures ikonām, lai no to klusējošā cēluma izvilktu apslēptu trauksmi un teatrālu fatālismu."
Dažos attēlos valda Hodlera iecere, citos knapi jaušama viņa izkoptā līniju valoda. Arī nosaukumi paspilgtināti vai pārveidoti, vairākums no tiem kļuvuši asprātīgi, smīdinoši. Tie Kristiana Brektes gotiskajā rokrakstā vācu valodā uzšņāpti zem attēliem. Galerijā Bastejs pieejams to latviskojums, savukārt Laimes muzejā – nē, kas, zināms, apgrūtina vēstījuma uztveri vācu valodas nepratējiem. Lai arī mākslinieki uzskata, ka skatītājiem pie viņu darbiem būtu jāstrādā vaiga sviedros un visiem būtu jābūt vizuāli izglītotiem, mani novērojumi liecina, ka tā vis nenotiek – ja mākslas darbs ir grūti atslēdzams, tam ir jānodrošina kāds uzvedinošs pavediens, citādi skatītājs vienkārši iet tam garām, neko lāgā nesajutis un nesapratis. Par laimi, Laimes muzeja vadītāja Ilona Kangizere ir lieliska mediatore un atbruņojoši dalās ar personiskiem stāstiem, kas ļauj identificēties ar attēloto. Piemēram, viņa pastāstīja, ka, ieraugot Hodlera meiteni ar Brektes tušas melnajiem notecējumiem pār seju, acīm un krūtīm (Meitene un viņas noslēpums), pirmoreiz ieraudzījusi precīzi attēlotu savu psiholoģisko stāvokli pēc kāda sena zaudējuma. Bez komentāra, vismaz sīkām norādēm vai uzvedinošiem jautājumiem mūsdienu māksla mūsdienu pasaulē ir vēl klusējošāka nekā pagātnes māksla.
Kristians Brekte. In Erwartung einer Schneeflocke/Gaidot sniegpārsliņu. Tuša, kolāža. 2025. Publicitātes foto
Pirms un pēc tulkojuma
Kristiana Brektes interese par sadarbību ar senatnes klasiķiem ir ļoti cienījama. Šis cikls nav tās pirmais precedents – var atcerēties viņa muzikālos panākumus ar Šarla Bodlēra dzeju un radošo dialogu ar Džemmu Skulmi. Man izstādēs pietrūka vairāk informācijas par it kā jau gana populāro Šveices nacionālo lepnumu Ferdinandu Hodleru un iespējas redzēt, kā viņa darbi izskatījās pirms Kristiana Brektes tulkojuma – tos visus atrast nav viegls uzdevums. Tomēr, sekojot vēlmei samērot, ar interesi uzgāju daudzas līdzības. Arī Hodlers savā laikā bijis skandalozs mākslinieks ar palamu Asiņainais Hodlers, kaut gan asinis viņa gleznās šļācās tikai kauju ainās, kurās pausts nosodījums Šveices algotņiem Milānas hercogistes dienestā, kas iet karā nevis brīvības, bet naudas dēļ. Ūdeni viņa slavas dzirnavās lējuši galvenokārt protesti laikrakstos, kas sākušies pēc gleznas Nakts izstādīšanas un tūlītējas izņemšanas no ekspozīcijas Ženēvas Musée Rath 1891. gadā. Hodlers to operatīvi izstādījis nelielā galerijā blakus muzejam, kur katrs ieintriģētais apmeklētājs maksājis vienu franku par gleznas aplūkošanu, – trijās nedēļās autors savācis 1200 franku, par ko aizvest gleznu uz Parīzes Salonu. Kardināli atšķirīgi, ka Kristiana Brektes slavas dzirnavās ūdeni lej "tikumīgie" politiķi, nevis muzeja direktors un dzimtās augstskolas profesori.
Kristians Brekte. Neue Gesichtstätowierung/Jaunais sejas tetovējums. Tuša. 2025. Publicitātes foto
Gleznu Nakts toreiz sauca par amorālu, neķītru un aizskarošu, tajā attēlots tāds kā dzimumakts ar nāvi, Hodleram līdzās guļ viņa sieva un mīļākā. Vēlāk izplatoties Freida seksuālajai teorijai, gleznas vēstījums kļuva pieņemams, jo ideāli saskanīgs ar Freida mācību par dzīves un nāves dziņām. Plašākai sabiedrībai tas tiek komentēts kā reakcija uz nāves tuvumu, tuberkulozes izplatību pagājušajā gadsimtu mijā. Tagad simbolistu valoda nespēj nevienu satracināt, un Kristians Brekte uzņēmies misiju atbrīvot mākslas darbos iekapsulēto vēsti par nāvi, kas iet pārī ar dzīvi, tomēr neiederas mūsu priekšstatos par labklājību, tāpēc dzīvojam greizā, utopiskā pasaules ainā. Freida piesauktā nāves jeb tanatosa dziņa, tieksme pēc destrukcijas, iznīcības nav ieguvusi tādu popularitāti kā tās pretmets – libido –, tomēr tās ignorēšana nav gudra.
.png)
Kristians Brekte. Gebet an den Tag/Lūgšana dienai. Tuša, kolāža. 2025. Publicitātes foto
Zīmējumu cikla vadmotīvs aizgūts no vairākām Ferdinanda Hodlera kompozīcijām ar nosaukumu Svētā stunda. Tās ir kompozīcijas ar sieviešu figūrām skaistu ziedu ietvarā, kur virspusējs lasījums ļauj baudīt līniju un ritmu saskaņu, mierīgu, kontemplatīvu noskaņu, cilvēka un dabas saplūsmi. Tomēr nosaukums nepārprotami liecina par dziļāku saturu, kas daiļās figūras sasaista ar ciešanām un nāvi, jo par Svēto stundu sauc katoļu draudzēs praktizētu reliģisku vingrinājumu, kurā uz stundu notiek saslēgšanās ar Kristus ciešanām, – garīgu pārcelšanos uz Olīvu dārzu un iegremdēšanos Kristus agonijā, viņam piekrītot krusta ciešanām un nāvei cilvēku grēku izpirkšanai.
Var secināt, ka Hodlera metode bija skaistu formu piepildīt ar šokējošu saturu, tas zaudējis spēju uzrunāt šodienas dažādu kairinājumu nokausēto skatītāju. Kristiana Brektes papildinājumi uz reprodukcijām (tušas miroņgalviņas, maskas, krusti, rētas, piles, ornamenti, sārtās uzlīmētās mutītes u. c.) ir pārsteidzoši iederīgi, jo brīžam gluži kaligrāfiski – un par spīti rokraksta krasajai atšķirībai un groteskajai stilizācijai – turpina to pašu stāstu.
Kristians Brekte
Izstāde Heilige Stunde/Svētā stunda
Galerijā Bastejs Priedainē līdz 31.VIII,
Laimes muzejā Indrā līdz 30.IX