Frīdriha Šillera luga Viltus un mīla (1784), kas Latvijas teātrī dažādos laikos tikusi iestudēta gan ar nosaukumu Luīze Millere, gan Mīla un viltus, pēc paša autora dotā apzīmējuma ir "pilsoniska traģēdija". Šajā ziņā tas ir viens no daudziem apgaismes laikmeta dramaturģiskajiem darbiem (līdzās citām paša Šillera, kā arī Denī Didro un Gotholda Efraima Lesinga lugām un apcerēm par teātri), kas apliecina klasiskās traģēdijas norietu XVIII gadsimtā un jaunā starpžanra – drāmas – rašanos. Mūsdienu izpratnē luga Viltus un mīla žanriski vairs nav uzskatāma par traģēdiju, bet gan par drāmu šī vārda šaurākajā nozīmē, jo autors apzināti ir fokusējies uz sava laika pilsoniskajās aprindās atpazīstamām sociālajām situācijām, problēmām un dažādu sabiedrības grupu attiecībām un lugas dramatiskais fināls nav kādas augstākas un nepārvaramas providences noteikts, bet gan pašu varoņu izvēles un rīcības rezultāts.
Abstraktie vispārinājumi
Režisore Dita Lūriņa ar Šillera lugu rīkojusies izlēmīgi un patstāvīgi – teksts ir būtiski īsināts un mainīts gan žanrs, pilsonisko traģēdiju jeb faktiski drāmu pārsaucot par "jaunības traģēdiju", gan nosaukums, no viltus un mīlas kā vispārinātām morāles kategorijām nepārprotami pārvirzot uzmanību uz galveno varoņu Ferdinanda fon Valtera un Luīzes Milleres mīlas stāstu. No šīs pieejas izrādē cēlušies gan savi ieguvumi, gan zaudējumi.
Ieguvums noteikti ir Silvijas Brices veiktais jaunais lugas tulkojums, kas aktieru mutēs skan viegli, poētiski un asprātīgi un, ja tiktu publicēts, kļūtu par lielisku palīgu literatūras un teātra vēstures studentiem. No mārketinga viedokļa ir labi saprotama arī apjomīgā piecu cēlienu teksta īsināšana, jo noteikti vieglāk ir pārdot pārlaicīgu mīlas stāstu, nevis politiskas mahinācijas kādā XVIII gadsimta vācu galmā, kam atvēlēta liela vieta Šillera lugā.
Tomēr Ditai Lūriņai noteikti nevar pārmest vieglākā ceļa meklējumus, jo lielais mērķis laikam tomēr bijis cits – apzināti atteikties no Šillera laikmeta sociālpolitiskās konkrētības, lai vēstījumu padarītu universālāku, jebkurā laikmetā iespējamu. Un to tad arī izrādē var redzēt – vispārinātu, koši izspēlētu un tomēr abstraktu tipu galeriju. Lugas īsinājumu dēļ zudusi daudzu varoņu rīcības motivācija un individuālā personība, rezultātā Gundara Grasberga Kanclers ir vienkārši tirāns, Ulda Anžes Vurms – zemisks intrigants, Mārtiņa Brūvera Hofmaršals tandēmā ar Ulda Siliņa Kambarsulaini – papagailiski tukšpauri. Toties daudz pozitīvākā gaismā nekā Šillers režisore rāda Mārtiņa Egliena un Maijas Doveikas atveidoto Milleru pāri, kuru pašcieņas pilnā eksistence un pieņemošā un visu piedodošā vecāku mīlestība pret vienīgo meitu izrādē ir tik pārliecinoša, ka pilnīgi nepamatota šķiet fināla aina, kurā Millers verdziski pieņem Ferdinanda naudu.
Abstraktie vispārinājumi nav nākuši par labu arī galvenajiem varoņiem. Abas Luīzes ir skaistas un jūtīgas. Diānas Kristas Stafeckas varonē ir daudz gandrīz izmisīga ļoti jaunas meitenes ideālisma un nespējas noticēt pasaules ļaunumam. Ievas Aniņas Luīze ir skarbāka, viņas rīcība ir apzinātāka. Savukārt Raimonds Celms ideāli atbilst visiem romantiska varoņa parametriem – viņa Ferdinands ir pievilcīgs, stalts un uzticams. Noticēt, ka šos patīkamos, domājošos jaunos cilvēkus var izšķirt un iznīcināt primitīvas mahinācijas, ir visai grūti.
Vienīgā varone, kurai izrādes piedāvātajos noteikumos patiesi izdodas atklāt individuālu likteni, ir Agneses Budovskas lēdija Milforda. Kaut arī viņai atvēlētas tikai divas ainas, aktrise rada fascinējošu iespaidu par sarežģītu, spēcīgu, noslēpumainu personību, kurai gribas sekot ar acīm, klausīties viņas magnētiskajā balsī, just līdzi viņas stāstam.
Operas stilizācija
Lai nu kā būtu ar saturu, izrādes forma, protams, neatstāj vienaldzīgu. Šī nav reālistiska pasaule, un te iespējams ir viss. Aigara Ozoliņa, Oskara Pauliņa un Toma Zeļģa telpā pārvietojas sienas un laiku skaita milzīgs pulksteņa svārsts, kustas gaismēnas, krēsli un klavieres. Lienes Rolšteinas kostīmu kruzuļi un brūni pelēki zilā krāsu gamma komplektā ar bāli grimētajām aktieru sejām liek domāt par atdzīvojušos gleznu. Zanes Dombrovskas radīto muzikālo partitūru kā pašvērtību lai vērtē muzikologi, bet nepārprotamā baroka laika mūzikas dominante ļauj notiekošo uztvert kā operas stilizāciju. Un visi dzied latīniski. Uz skatuves ir nepārtraukta, horeogrāfu Ingas Raudingas un Andra Kačanovska organizēta kustība – uz zemes, gaisā, pa apli, horizontāli, vertikāli un diagonāli. Vairāki rigeri palīdz aktieriem "lidot", un četri aktieri dejotāji atveido, kā rakstīts programmiņā, "visu pasauli".
Tas viss ir ļoti skaisti. Un tā visa ir ļoti par daudz. Nenoliedzami – ir virkne interesantu un oriģinālu mizanscēnu, kurās partneru novietojums vienam pret otru vai individuāla ķermeņa kustība piešķir situācijai tēlainību un daudznozīmību. Kad Ferdinands uzkāpj pa stāvu sienu pie Luīzes. Kad Luīze izmisumā riņķo pati ap sevi. Kad lēdija Milforda atbrīvojas no kleitas kā cilpas. Kad Millers meklē tumsā savu meitu. Kad Vurms atrod trepes, lai tiktu uz augšu. Kad Raimonda Celma Ferdinands, no greizsirdības zaudējis prātu, izrādes finālā triec pret sienu savu trauslo partneri, to ir grūti skatīties. Bet faktiski tas ir precīzs Šillera teksta pārlikums kustībā – lugā tieši tikpat nežēlīgi Ferdinands sit ar vārdiem. Un ir vēl, un vēl, un vēl daudz kā negaidīta, kāpēc izrādi Ferdinands un Luīze ir interesanti skatīties. Tomēr kopējā megainscenējumā pārāk bieži pazūd gan dzīvais aktieris, gan teksts. Tāpēc iespaids, skatoties izrādi otrreiz no cita skatpunkta, ka Raimonds Celms spēlē precīzāk, jūtīgāk, pamatotāk, varētu būt arī relatīvs. Varbūt tas viss bija jau pirmajā vakarā, tikai lidošana un latīņu valoda apžilbināja man acis.
Šī režisorei Ditai Lūriņai ir jau otra lielā luga pēc Čehova Ķiršu dārza Liepājā jeb, kā rakstīja Aleksandrs Čaks: "Šaurumu gribu es nost, es alkstu lieluma ābolā kost!" Tas gan intriģē, gan iedvesmo. Vakarā pēc Ferdinanda un Luīzes ļoti sagribējās atgriezties pie lielajiem pirmavotiem – pārlasīt Šillera lugas un paklausīties Vivaldi, Pērselu un Žanu Filipu Ramo.
Ferdinands un Luīze
Nacionālā teātra Lielajā zālē 26.IX plkst. 12 un 18, 12., 13., 22.X plkst. 19, 23.X plkst. 12
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–30