Krietnu laiku pirms tam, kad Arnolds Šēnbergs principiāli novērsās no romantisma un impresionisma mūzikas izkoptajiem harmoniskā daiļuma ideāliem un kļuva par vienu no trim Jaunās Vīnes skolas avangarda pīlāriem, viņš radīja romantisko oratoriju Gurres dziesmas ar Jensa Pētera Jakobsena libretu. Šis krāšņais vēlīnā romantisma skaņdarbs, kas vēsta par mīlestību, nāvi un lāsta nastu, ir viens no vērienīgākajiem vokāli simfoniskajiem opusiem pasaules mūzikas vēsturē. Liepājas koncertzāles Lielais dzintars desmit gadu jubilejā to 7. un 8. novembrī atskaņoja milzīgs simfoniskais orķestris, trīs vīru kori, jauktais koris un pieci solisti. Uz skatuves bija Liepājas simfoniskais orķestris un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kora balkonā un sānu ložās – Valsts akadēmiskais koris Latvija, Rīgas projektu koris un Igaunijas Nacionālais vīru koris.
Lieliskās solistu komandas centrā, atveidojot traģiskā mīlas stāsta varoņus karali Valdemāru un viņa mīļoto Tovi, bija amerikāņu tenors Korbijs Velčs un poļu un austriešu dramatiskais soprāns Magdalēna Anna Hofmane. Izvērsto, bezgalskumjo Mežadūjas stāstu, kurā uzzinām par karaļa greizsirdīgās sievas Helvigas pasūtīto un jau notikušo Toves slepkavību, savā brīnišķīgajā, dziļi piesātinātajā, plūstošajā mecosoprānā vēstīja Zanda Švēde. Zemnieks un Stāstnieks bija vācu basbaritons Olivers Cvargs, savukārt vokāli dinamiskajā Āksta tēlā iejutās tenors Mihails Čuļpajevs. Visu šo ārkārtīgi bagātīgo, emocionālajā izteiksmē un tembrālajās krāsās daudzveidīgo skaņu makropasauli vadīja mūsu publikai labi pazīstamais lietuviešu diriģents Modests Pitrens.
Monumentāls skaistums
"Mums visiem, virpuļojot tagadnes netīrībā un nākotnes neziņā, ir nepieciešams kaut kas majestātisks, monumentāls, skaists un tīrs," – tā Šēnberga Gurres dziesmu izvēli Lielā dzintara jubilejas kulminācijai pamatojusi koncertzāles vadība. Vērojot pēdējo gadu, mēnešu un nedēļu notikumus pasaulē un Latvijā, atliek tikai piekrist – jo dienas, jo vairāk. Skaņdarbs balstīts viduslaiku leģendā par karaļa Valdemāra un viņa mīļotās Toves mīlestību. Viņu ilgu piepildījums ir tikšanās Gurres pilī (no šejienes arī oratorijas nosaukums). Lai gan Valdemāra un Toves mīlestība ir aizliegtais auglis (šodien teiktu – sānsolis) un beidzas traģiski, mīlestība kā tāda stāv pāri visam – gan naidam (zīmīgi, ka karaļa greizsirdīgā sieva oratorijā neparādās), gan zaudējuma sāpēm un dusmām, gan sodam, kas nāk kā atmaksa par izmisuma vadīto Dieva nolādēšanu –, līdz pārtop majestātiskā, ekstātiskā saullēktā, kas sniedz stiprinājumu.
Milzu vēriena dēļ Šēnberga Gurres dziesmas ir reti atskaņots opuss. Latvijā tas skanēja vien trešo reizi. Vērienīgums šo darbu raksturo visos aspektos, sākot ar izpildītāju milzīgo sastāvu un vēstījuma dramatismu un beidzot ar mūzikas skanējuma teju divas stundas ilgo laika nogriezni. Vai esat redzējuši tādu orķestri, kurā ir četras arfas, savukārt čellisti varētu muzicēt kuplā, patstāvīgā čellu koncertansamblī? Vai te maz ir iespējama intīma kamermūzikas gaisotne, ko mēdz pieminēt, raksturojot šo majestātisko oratoriju? Ja runājam par ekstātisko saullēktu, kura spožā gaisma šķiet mērāma arī decibelos, tad noteikti nē. Taču tikpat noteikti – jā, pievēršot uzmanību izsmalcinātajām instrumentālajām krāsām un partitūrā prasītajam, bet, kā koncertā pārliecinājāmies, ne vienmēr tik milzīgā sastāvā sasniedzamajam piano pianissimo oratorijas pirmajā daļā, kurā galveno varoņu ilgošanās un satikšanās ir orķestrī "filmētas" dzīvās dabas skaņu fonā.
Cilvēks un daba
Oratorijas daļas ir ļoti atšķirīgas, un instrumentālo krāsu palete ir gan neparasti bagāta, gan smalki niansēta. Oratorijas pirmajā daļā tā daudzviet ir arī izteikti caurspīdīga, gaiša, trausla, maiga. Blīvais orķestra tutti spēks, Vāgnera tubas un caururbjoši asie, spalgie trompešu un flautu piccolo dūrieni sekos pēc tam, oratorijas trešajā daļā attēlojot karaļa Valdemāra un viņa spoku armijas naksnīgos klejojumus. Tikai tad pie vārda tiek arī koris, kura sniegumā īpaši iespaidīgi bija vīru kora dziedājumi. Gan orķestra, gan koru sniegums bija pārliecinošs, emocionāli piepildīts, aizrautīgs un aizraujošs, neļaujot klausītājiem atslābt vai, pasarg die’s, garlaikoties. Tādējādi subjektīvais laiks šķita krietni īsāks, kompaktāks par oratorijas ritējuma objektīvajām divām stundām. Par to ir jāpateicas visiem izpildītājiem.
Starptautiskā solistu komanda bija precīzs trāpījums mērķī. Vispirms jau Korbijs Velčs, kurš vienīgais bija uz skatuves visu laiku, veidojot daudzšķautņainu karaļa Valdemāra tēlu. Atbilstoši tēla attīstībai, emocionālās un attiecīgi arī vokālās izteiksmības amplitūda te ir ļoti plaša: no sapņaina maiguma un kvēlas ilgošanās līdz neapvaldītu dusmu uzplūdiem, no līdzsvarota vokālā plūduma līdz galēji nospriegotām, dinamiskām kulminācijām.
Karaļa mīļotā Tove uz skatuves ir tikai oratorijas pirmajā daļā, taču viņas vokālā partija ir gana apjomīga, viņai, tāpat kā Valdemāram, ir atvēlēti vairāki dziedājumi. Magdalēna Anna Hofmane klausītājus uzrunāja ar tumši tembrētu, svabadi plūstošu un izteiksmīgu plaša diapazona balsi, kurai nevar nenoticēt un kuru nevar neiemīlēt, jo tā ir saviļņojoša patiesas mīlestības balss. Dvēseliskumu pārstāv arī Mežadūjas skumjais stāsts, kas Zandas Švēdes neatkārtojami skaistajā mecosoprānā brīžiem pat tieši asociējās ar meža baloža maigo dziesmu. Starp citu, tikai viņas, tāpat arī tenora Mihaila Čuļpajeva balss spilgtajā, groteski dinamiskajā Āksta solo epizodē tā īsti, pilnībā lidoja pāri orķestrim, neļaujot simfoniskajam pārspēkam nomākt vokālo skanējumu. Vismaz šāds iespaids bija, klausoties balkonā labajā pusē. Olivera Cvarga skanīgais basbaritons ticami gleznoja Zemnieka vērotās baisās ainas, savukārt vokāli izteiksmīgi intonētais stāstījums, kas vairs tomēr nebija klasiskais dziedājums, bet drīzāk melodeklamācija, priekšvēstīja Šēnberga un viņa domubiedru – Jaunās Vīnes skolas pārstāvju – daiļradē vēl tikai gaidāmo Sprechgesang jeb dziedrunas paņēmienu.
Atliek vien vēlēties, lai varenais, apžilbinoši spožais vokālsimfoniskais saullēkts, kuru jau labu laiku pirms ekstātiskās kulminācijas priekšvēstīja tekstā pieminētā gaiļa dziesma "kam rīts knābī", apgaismo mūsu gaitas, sirdi un prātu pēc iespējas ilgāk.