Šīgada Cēsu Mākslas festivāla izstāde Kailā dzīvība pievēršas dzīvībai kā bioloģiskai norisei. Nosaukumā kuratori atsaucas uz "(..) itāļu filozofa Džordžo Agambena vita nuda piedāvāto atveidojumu sengrieķu vārdam zoē, kas pauž dzīvību kā visām dzīvajām būtnēm kopīgu iezīmi iepretim vārdā bios ietvertajai norādei uz cilvēkam raksturīgo dzīvesvedumu". Otrs konceptuālais pavediens rit posthumānisma filozofes Rozas Braidoti idejās, kritizējot cilvēka pārākuma ideju un aicinot dekonstruēt plaisu starp cilvēkiem un citām dzīvības formām.
Izstādes fokuss izriet no jaunās materialitātes un posthumānisma ideju telpas, laikam pirmo reizi Latvijas mākslas dzīvē vienkopus aktualizējot to dažādu autoru darbos caur konkrēto konceptuālo rāmi. Izstādes dalībnieku loku veido pārsvarā Latvijas autori Anna Maskava, Ieva Raudsepa, Vika Eksta, Anna Ceipe, Ieva Kraule-Kūna, Hanele Zane Putniņa, Krišs Salmanis, Ieva Putniņa, Anna Egle, kā arī Janina Sabaļauskaite no Lietuvas un viena no starptautiski pazīstamākajām ukraiņu mākslas grupām Open Group.
Fenomenu pirmbūtība
Izstādi kūrē filozofs Igors Gubenko un konspiratīvi norādītais Mākslas birojs, ko vismaz agrāk veidoja kuratore un tagadējā Kultūras ministres biroja vadītāja Līna Birzaka-Priekule, dramaturgs Evarts Melnalksnis un mūziķis un producents Kristians Priekulis. Kā skatītāju mani mulsina līdz galam neatšifrētais kuratoru sastāvs, jo sevišķi šāds necaurspīdīgums šķiet neatbilstošs pašu pieteiktajā tēmā. Nevar nepamanīt, ka izstāde zināmā mērā turpina 2023. gada izstādes Iekāres vārdā (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kuratori Igors Gubenko, Līna Birzaka-Priekule, Laura Brokāne) diskursu. Iekāres vārdā bija mēģinājums kartēt nenormatīvās seksualitātes vēsturi Latvijas vizuālajā mākslā, savukārt šajā izstādē uzmanības centrā ir cilvēka ķermenis savās instinktīvākajās izpausmēs.
Izstāde Iekāres vārdā seksualitāti skatīja ārpus sociālā un vēsturiskā konteksta, drīzāk kā tēmas attēlojumu mākslā, un pēc līdzīgas formulas arī izstādē Kailā dzīvība rodas iespaids, ka kuratori mēģina fenomenus parādīt nosacītā pirmbūtībā, dekonstruējot jebkādus laika un kultūras procesu iespaidā radušos ārējos uzslāņojumus (vismaz teorētiski). Arī lielāko daļu izstādes mākslinieku veido autori, ar kuriem Mākslas biroja kuratori strādā regulāri. Līdz ar to Kailā dzīvība šķiet turpinājums iepriekš redzētajam, kas, manuprāt, ļauj runāt par konkrētas, kaut arī nedaudz sašaurinātas, vizuālās mākslas trajektorijas veidošanos. Varbūt tā ir instinktīva institucionālā "komforta zona", vairoties no iespējamiem ārējiem apdraudējumiem?
Izstādes anotācija sola "dekonstruēt cilvēka pārākuma antropocentrisko klišeju", kā arī pētīt spriedzes un apdraudējuma situācijas, ar ko saskaras mūsdienu cilvēks kā bioloģiska vienība. Te gan ir jāpiekrīt mākslas teorētiķes Janas Kukaines paustajam recenzijā Arterritory, ka cīņa ar cilvēka pārākuma apziņu izstādē diez cik labi nesokas un lielākajā daļā darbu cilvēks un viņa ķermeņa pieredze turpina kalpot kā atskaites un izejas punkts. Iespējams, kuratoriem tuvās Braidoti un Agambena idejas līdz galam nerezonē ar to, kas interesē pašus māksliniekus, – saskarsmes punkti, protams, veidojas, taču mijiedarbība īsti neizvēršas.
Šī ir īpašība, ko pamanu daudzu Latvijas laikmetīgās mākslas izstāžu gadījumā, – konceptuālā ierosme tiek meklēta intelektuālajā telpā, ko paši mākslinieki vēl nav īsti sasnieguši un apguvuši. Ja vienojamies, ka labā izstādē mākslas darbi nav tikai ideju ilustrācijas, savukārt izstādes filozofiskais konteksts nav tikai darbu dekorācijas, kas piešķir intelektuālu kapitālu redzamajam, sabalansētība starp tiem abiem Latvijā vērojama ļoti reti. Ideālā gadījumā es arī izstādē Kailā dzīvība gribētu intertekstuālas, izjautājošas un papildinošas attiecības starp tēmas teorētisko diskursu un mākslas darbiem, iztiekot bez pārāk cieša ierāmējuma. Brīvā telpa starp šiem abiem elementiem ir tas, kas mākslas izstādi atšķir no teorētiska traktāta vai kādas citas pētījuma formas, kurā domu plūdumam un argumentācijai ir jābūt dzelžaini konkrētai.
Lai arī pastāv plaisa starp izstādes konceptuālo virzienu un "izpildījumu", kopumā izstāde man šķiet proporcionāli labi izsvērta – darbi nav ne pārāk līdzīgi, ne pārāk atšķirīgi, katrs piepildīts ar vēstījumu, kas sasaucas ar citiem darbiem, taču tos pilnībā neatkārto. Galvenais ieguvums šķiet tas, ka ir, iespējams, neviļus kopsavilktas un izgaismotas Latvijas laikmetīgās mākslas tendences, kurām iepriekš trūka artikulācijas vai iespējas to skatīt kā posthumānisma domāšanai tuvu vizuālās mākslas strāvojumu. Te atkal gribas piesaukt izstādi Iekāres vārdā – tā tika iecerēta kā historiogrāfisks atskats, lai fiksētu konkrētas mākslas izpausmes zem viena lietussarga, savukārt izstādei Kailā dzīvība šādas ambīcijas nepiemīt, taču tā netieši to ir izdarījusi daudz veiksmīgāk par pirmo piemēru. Varbūt tāpēc, ka skatītāja uztverei atstāta plašāka telpa?
Dzīvības apdraudējums
Ievas Kraules-Kūnas skatiens klīst apziņas tumšākajos slāņos, arhaisku, iracionālu impulsu vadīts, nebaidoties arī no ironijas un vieglas teatralitātes. Attēlā – Ievas Kraules-Kūnas instalācija Velni manās plaukstās. Foto – Jānis Porietis
Gandrīz visi izstādē pārstāvētie autori ir sievietes (izņemot Krišu Salmani un Open Group) – tas nudien nepārsteidz, tikai atgādina novērojumu, ka sievietēm māksliniecēm saikne ar ķermeņa pieredzi ir daudz izteiktāka. Droši vien tāpēc, ka viņu ķermenis ikdienā un kultūrā daudz vairāk tiek pakļauts pārveidojumiem, objektificēts, galu galā arī pārveidots, līdz ar to likumsakarīgi, ka tas atrodas tālāk no dzīvības kailuma tajā nozīmē, kāda interesē ekspozīcijas kuratorus. Vienlaikus burtiski tēmai atbilstošu darbu nav daudz, un izstādes tematiskie motīvi maldās dažādu dzīvības formu reģistros.
Daži piemēri: Ieva Putniņa paplašina gleznas telpu un liek domāt par glezniecību kā bioloģisku organismu, burtiskojot šo dzīvīgumu ar telpas izteiksmes līdzekļiem – no gleznas "izlīst" pigments, un tās varoņi sāk apdzīvot izstāžu zāli. Ievas Kraules-Kūnas mākslinieciskais skatiens klīst apziņas tumšākajos slāņos, arhaisku, iracionālu impulsu vadīts, nebaidoties arī no ironijas un vieglas teatralitātes, kuras man, atzīšos, ļoti pietrūkst Latvijas mākslā. Savukārt Vikas Ekstas darbs Satikšanās (2023) ar viņas dzemdību dokumentācijas ainām daudziem apmeklētājiem varētu būt izstādes kulminācija. Arī dramaturģiski tas ir pēdējais apskates objekts, taču lielāka nozīme ir apstāklim, ka citos izstādes darbos dzīvība drīzāk ir performance – kaut kas iestudēts mākslas projekta vārdā, pat ja sākotnējā ideja ir bijusi autentiski piedzīvota. Vikas Ekstas darbs arī sasaucas ar iepriekš izmantoto komforta zonas metaforu, tikai apgrieztā veidā. Attiecības starp mākslu un dzīvi tiek parādītas griezīgi asā kontrastā. Vika Eksta šķiet atkailinājusi to distanci, kas mākslā mēdz būt un visbiežāk arī ir starp galarezultātu un tā sākotni. Tā ir kailā dzīvība abu vārdu radikālākajā nozīmē.
Lielākā daļa izstādes darbu ir iepriekš izstādīti citos kontekstuālajos apstākļos, taču arī jaunos, īpaši šai izstādei radītos darbus nav grūti iedomāties tematiski atšķirīgās izstādēs. Domāju, ka to var izcelt kā pozitīvu izstādes īpašību – Kailās dzīvības darbi funkcionē gan kā daļa no biopolitiskas refleksijas, gan kā individuāli stāsti. To nozīme var būt saistoša arī ārpus izstādes rāmja. Iespējams, tāpēc, ka dzīvības apdraudējums vairs nav tikai viens no ikdienas daudzajiem tematiem. Apdraudētības sajūta ir kļuvusi par noteicošo emociju ikdienas realitātē, un gluži likumsakarīgi, ka tā spēcīgi atspoguļojas arī vizuālās mākslas spokos, hibrīdos un velnos.
Izstāde Kailā dzīvība
Cēsu vecajā alus brūzī līdz 30.VIII