Teātra trupas Kvadrifrons jaunā izrāde Sēri krāca ūdens viļņi ir neparasts darbs Latvijas dramatisko teātru repertuāra aktuālajā ainavā. Formāli raksturojot – stundu garš bezteksta duelis, kurā divi jauni un atlētiski vīrieši – dejotājs Rūdolfs Gediņš un aktieris Āris Matesovičs – sniedz augsta līmeņa skatuves cīņas paraugdemonstrējumu. Būtību definējot – profesionāli kvalitatīvs fiziskā teātra paraugs, kādu Latvijā nekad nav bijis daudz un kas šosezon pārliecinoši liekams blakus horeogrāfes un dejotājas Janas Jacukas pārsteidzošajai balss un ķermeņa monodrāmai HA Ģertrūdes ielas teātrī.
Maskulīnā vēsture
Mūsdienu fiziskā teātra žanriskās robežas ir ļoti plašas – no pantomīmas līdz klaunādei, no delartiskās komēdijas modifikācijām līdz laikmetīgajai dejai un cirkam. Viena ķermeņa trajektorijas vai vairāku ķermeņu mijiedarbības dramaturģija kā noteicošā, pieļaujot arī teksta un mūzikas vai lietu un objektu partnerību, bet bieži iztiekot pavisam bez "ārējas" palīdzības.
Interesanti, ka Latvijā šim žanram ir arī sava cienījama maskulīnā vēsture. Slovēņu horeogrāfa Branko Potočana vitālā un aizraujošā izrāde Männersache (Vīru lietas, 2009) Ģertrūdes ielas teātrī; Krišjāņa Santa un Ērika Eriksona skaistā Vērpete, kas dažādās spēles telpās dzīvo jau kopš 2015. gada; Andreja Jarovoja Malkas ceļi (2020), kuri vairākkārt pārstāvējuši Latviju starptautiskos objektu teātra festivālos. Zināmā mērā šajā tradīcijā ierakstās arī Mārtiņa Eihes Sāra Keina (2011) un Reiņa Botera Pisties vai dzīvot (2022) – jutekliski, izaicinošā oriģinālmūzikā iekomponēti fiziskā teātra darbi par vientulību.
Iestudējuma Sēri krāca ūdens viļņi režisors un horeogrāfs Rūdolfs Gediņš televīzijas intervijā raksturo realitātes iejaukšanos izrādes iecerē: "Izrādes veidošanas pirmsākumos manas ambīcijas bija izturēties pret kaušanos kā pret mediju, komunikācijas formu uz skatuves, kas varētu ietvert sevī ko vairāk par agresiju. Taču veidošanas process ir licis atzīt sakāvi šajos meklējumos. Dzīvojot laikā, kad kaimiņos plosās karš, bet mājās diskutē par Stambulas konvencijas nozīmi, ir visai grūti ar tīru sirdi runāt par vardarbības neviennozīmīgo dabu. (..) Tāpēc mēs izvēlamies raudzīties uz kaušanos kā uz destruktīvu, muļķīgu un arhaisku strīdēšanās formu, kuras vienīgais rezultāts ir tikai vardarbības vairošana un turpināšana, sāpes un stulbums."
Nekādā ziņā neapšaubot mākslinieku ieceri, izrādes rezultāts tomēr liecina ko citu – tā ir interesanta tieši tāpēc, ka būtiski pārkāpj realitātes diktētās konjunktūras robežas un to iespējams uztvert ļoti dažādi. Tāpat kā izrādes anotāciju var izlasīt gan kā metaforu virkni, gan kā spēles laukumā realizētās fiziskās partitūras pierakstu: "(..) izrāde par laiku, cīņu, uzvaru un zaudējumu, uzvaru un zaudējumu, uzvaru un zaudējumu, zaudējumu, zaudējumu, uzvaru un zaudējumu."
Iestudējuma telpas vizualitāti veidojuši scenogrāfe un kostīmu autore Inga Siliņa un gaismu mākslinieks Niks Cipruss. Zila, bezpersoniska istaba ar dīvānu, kurā eksistē Āra Matesoviča spēlētais vīrietis – ikdienišķs šodienas cilvēks –, atgādina cietumu vai skaņu izolējošu mentālo telpu, kurā varonis pats sevi ieslodzījis depresijas, gļēvuma, atkarību vai citu nenoskārstu iemeslu dēļ. Un tad, kad "cietuma" koši dzeltenās durvis ar troksni izgāž Rūdolfa Gediņa nelūgtais svešinieks, sākas īstā cīņa. Par ko un kāpēc viņi cīnās – atbilde katram skatītājam būs cita, droši vien atkarīga no pieredzes un privātā konteksta.
Kentaura dzimšana
Nenoliedzami Rūdolfa Gediņa un Āra Matesoviča ķermeņa valodā ir klātesoša reslinga estētika (cīņas treneris – Sergejs Fjodorovs). Reslings ir ASV ļoti populāra cīņas sporta izrāde, kurā darbojas nevis sporta, bet teātra likumi – spēka paņēmieniem jāizskatās maksimāli efektīgi un sāpīgi, taču patiesībā pretiniekam (un, cerams, arī partnerim Kvadrifrona izrādē) tiek nodarīts minimāls kaitējums. Reslinga šovos cīkstoņi bieži tiek pacelti gaisā un triekti pret zemi, taču ringa segums ir nedaudz mīkstināts un "cīņas aktieri" uzmanās, lai trieciens izlīdzinātos pa visu muguru, – to vairākkārt izrādē dara arī Āris Matesovičs un Rūdolfs Gediņš, bet triecienu un sitienu skaņu dažbrīd marķē izrādes skaņu meistari. Tātad zināms atsvešinājums šajā kopumā visnotaļ naturālajā kautiņā ir konsekventi saglabāts.
Otra intensīva izrādes asociācija ir ar datorspēļu vai animācijas varoņiem. Kādā ainā Āra Matesoviča varoņa apdzīvotajā telpā izgaismojas iluzors televīzijas vai datora ekrāns, no kura kā no portāla atkal parādās Rūdolfa Gediņa svešais – un tagad jau tādā kā kiborga vai kvadrobera veidolā. Arī asinis šīm būtnēm ir zilganzaļas, nevis sarkanas.
Tomēr primāri uz izrādes ķermeņu dramaturģiju gribas skatīties kā uz smagu mentālu cīņu ar iekšējiem dēmoniem, kurus Āra Matesoviča varonim tā arī neizdodas uzvarēt. Aktiera fiziskā varēšana un plastiskā izteiksmība kā mākslinieciska tēla veidotāja neatklājas pirmo reizi. Tai bija liela nozīme Dmitrija Šostakoviča disharmoniskās personības iemiesošanā mūzikas un fiziskā teātra izrādē Zvēri ir nemierīgi (2019) un Viktora Arāja biedējošajās pārvērtībās izrādē Nebiju. Nezinu. Neatceros. Un arī tagad – aktieris pilnībā iztiek bez sava varoņa romantizācijas, tomēr vienlaikus rada un rāda cilvēku ar intensīvu iekšējo procesu – cilvēku, kuram ir bail, kurš ir padevies un noguris. Savukārt Rūdolfa Gediņa profesionālā kustību mākslas pieredze un tehniskā meistarība ir tik augsta, ka arī kļūst par tēlu – neuzvaramu, gandrīz mehānisku, iracionālu provokatoru. Dīvainā kentaura dzimšana izrādes finālā ir neizbēgama – nevarot atbrīvoties no svešā, atliek to "pieaudzēt" un dzīvot. Būtisks šajā kontekstā ir arī Kārļa Tones lieliskais darbs ar Čaikovska Gulbju ezeru, skaņa pārlec kā saskrāpētā skaņuplatē – no melodijas uz traucējumu un atpakaļ.
Izrādes nosaukumā izmantotā Andreja Pumpura dzejas rinda eposā Lāčplēsis atrodama pašā finālā, jau pēc Lāčplēša un Melnā bruņinieka cīņas beigām: "Sēri krāca ūdens viļņi / Putodamā Daugavā, – / Viņi savā klēpī ņēma / Latvju tautas va roni / Un ap viņa guļas vietu / Cietu salu uzcēla." Izrādē eposa romantisma varoņu cīņas nozīme ir konsekventi profanēta – abus kaušļus vispirms "aprij", bet pēc tam tomēr atkal "izspļauj" nekādi ne Daugavas viļņi, bet visparastākais saliekamais dīvāns.
Izrādi Sēri krāca ūdens viļņi ir ļoti interesanti skatīties, kaut kinestētisku empātiju, kad skatītājs ķermeniski it kā pielaiko sev tās pašas izjūtas, ko piedzīvo performants, gluži sasniegt neizdevās. Laikam mazliet pietrūka maiguma un kāda, kam kaut vai neilgu brīdi just līdzi.
Sēri krāca ūdens viļņi
Rīgas cirkā 9.–l1.XII, 28., 30.I, 3.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25