Ja es būtu dramaturģijas pētnieks, gandrīz doktora disertācijas līmenī varētu pētīt globālu parādību, kam vismaz pēdējā gadsimtā nav sakara ar darba sarakstīšanas laiku vai vietu. Ir vesela virkne lugu (un kinoscenāriju), kas balstās situācijā, kad kāda iemesla dēļ vienuviet sapulcējas dažādi cilvēki – vai nu pazīstami vai iepriekš nepazīstami – un viņu mijiedarbība virza uz priekšu sižetu, veidojas konflikti, atmiņu stāsti utt. Kāzas, bēres, testamenta nolasīšana, konklāvs Vatikānā, vecāku sapulce, skolas salidojums un tā tālāk – par impulsu var kļūt visdažādākie iemesli, kuru dēļ cilvēki mēdz mērot tālu ceļu, lai īslaicīgi satiktos, iespējams, pat bez mērķa izskaidroties.
Divi šādas dramaturģijas piemēri ir sastopami mūsu nevalstisko teātru jauniestudējumos. Apvienības Kvadrifrons versijā sastopas ne vairs cilvēki, bet drīzāk viņu dvēseles jau pēc nāves, savukārt Dirty Deal Teatro risinātā situācija ir mazāk ekstrēma un piedāvā senu draugu sastapšanos skolas salidojumā. Abas estētiski un saturiski atšķirīgās izrādes saista varoņu emocionālā saikne, kas uz skatuves tiek izpausta kolektīvā apkampienā.
Kamēr nemiers rims
Teātra trupa Kvadrifrons, šķiet, pirms izrādes Debesīs cerams nebesīs darīja visu iespējamo, lai sajauktu galvu labticīgajiem skatītājiem, izveidojot reklāmas, kurās izrādes dalībnieki starojoši smaida astronauta, stjuartes, skursteņslaucītāja un citos kostīmos. Teātra mājaslapā publicētā anotācija ir fragments no Klāva Meļļa sacerētās pasakas, ko viņš lasa izrādes laikā, bet kas neveido sižeta kodolu, respektīvi, ne jau par dziesminieku Vienstīdzi ir izrāde. Jau pavisam īsu brīdi pirms pirmizrādes TV sižetos parādījās vārds "hospiss", kas ne uz kādiem jokiem nevedināja. Rezultāts ir kaut kur pa vidu, jo risinās nereālā vidē, tādā kā starptelpā starp zemi un mūžību (scenogrāfes Marijas Rozītes-Vītolas spēles ar kiča elementiem milzīgas gliemežnīcas veidolā), kur jāuzkavējas tiem mirušajiem, kuru dvēseles vēl nav atbrīvojušās no satraukuma un aizvainojuma, kas izjusts pirms nāves. Tālāk doties var tikai tad, ja dzīves laika zemes emocijas atstāj pagātnē.
Rūdolfa Gediņa un Ances Strazdas sarūpētais dramaturģiskais materiāls portretē aizgājēju četrotni, kurā trīs ir miruši vecumā un nevarībā, bet viens no dzīves šķīries pavisam jauns un ieceru pilns. Autori balansē starp dzīvesstāstiem, kas pēc ieceres izraisa empātiju, un visai ironiski attēloto vietu, kurā varoņi atrodas konkrētajā brīdī, tādējādi izveidojot atsvešinājumu un (acīmredzot tāda ir iecere) nodrošinot neieslīgšanu varoņu žēlošanā, jo viņu dzīvesstāsti, cik nu tos atklāj, patiesi var izraisīt līdzpārdzīvojumu.
Diskutabls ir veids, kādā šis emocionālais līdzsvars tiek panākts, – uz skatuves ir daudz kņadas un daudz ārējās izteiksmes līdzekļu izmantošanas –, pat ja neesam bargi un nesaucam to par kariķēšanu. Piemēram, Jānis Kronis runā zemā balsī, Antas Aizupes varonei no sejas nepazūd skāba grimase utt. Dīvainā starptelpa ir kā TV šovs, kurā kāda balss (Reinis Boters) nemitīgi komentē, regulē un uzrauga norises, neļaujot tām iziet ārpus kontroles. Tas ir savāds pēcnāves kūrorts, kurā emocionāli atdzist, kā izrādās, tomēr nav viegli, un dzīves laika pārdzīvojumi velk atpakaļ. Par vienīgo sižeta pavērsienu kļūst kāda šīs starptelpas iemītnieka nobriešana tālākajam ceļam, pametot pārējos. Šis solis izraisa emocionālas vētras. Vēl viens līdzsvarojošs elements ir Klāva Meļļa filozofiskie monologi, taču tie dzīvo paralēlu dzīvi, turklāt Klāva Meļļa varonis ir potenciālais jaunpienācējs šajā kompānijā.
Latviešu teātrī ir piemēri, kad jauni aktieri atveido vecus cilvēkus. Nepārspēts niansētībā ir Jaunā Rīgas teātra Garās dzīves ansamblis, savukārt īsu brīdi pastāvējusī Elmāra Seņkova trupa EsARTE izrādē Pēdējās stundas ar šo uzdevumu tika galā ar atšķirīgiem panākumiem. Tēmas atklāsmes ziņā Kvadrifrona izrāde atgādina kādu cilvēku, kurš vēlas pastāstīt savu stāstu, taču nav īsti pārliecināts par sevi, tāpēc pusi no tā noķiķina un stāsta anekdotes, kaut ir redzams, ka gribētos atklāties vairāk. Paula Pļavniece, būdama delikāta režisore un aktieru draudzene, viņus ārpus komforta zonas neizstumj nevienā iestudējumā. Arī šajā ne. Taču nav šaubu, ka gan jau minētie izrādes dalībnieki, gan arī Āris Matesovičs un Ance Strazda varētu radīt apjomīgākus, dziļākus tēlus, tikai ir koleģiāli vienojušies, ka var iztikt ar to, kas ir. Un gaišzilās lēcas acīs piešķir šarmu, kam, protams, grūti pretoties.
Kāpēc viņa aizbrauca?
Dramaturģe Anna Belkovska acīmredzot ir izveidojusi idejas ierāmējumu, ja reiz par teksta autoriem atzīti visi četri izrādē Kad tu būsi mājās? iesaistītie aktieri. Dirty Deal Teatro iestudējums tapis režisores Lienas Šmukstes vadībā, un tas ir pieteikts kā programmas Skolas soma produkts.
Sandijas Dovgānes (centrā), Sabīnes Ozoliņas un Artura Muskara varoņi gremdējas atmiņās par skolas gadiem, taču izrāde Kad tu būsi mājās? savu dramaturģisko potenciālu ne tuvu neizsmeļ. Foto – Aivars Ivbulis
Izvēlētā iestudēšanas laika ziņā šis ir precīzs trāpījums – pieskaņojoties piecu gadu ciklam, šogad ļoti daudzās Latvijas skolās notiek salidojumi. Izrādes ekspozīcija mūs noved Anda Stroda iekārtotā sporta laukumā pie skolas, kur četru jaunu cilvēku kompānija gremdējas atmiņās un cenšas ierakstīt videonovēlējumu savai skolai. Pamazām veidojas varoņu savstarpējo attiecību zīmējums – trīs skolas laika draudzenes un viens "mazais brālis" (gadu jaunāks). Taču izrādes laiks rit, rit, rit, bet vairāk par dažādu atmiņu lauskām skatītājs tā arī nesaņem, līdz visbeidzot mēs nonākam kulminācijas punktā – pie stāsta, kāpēc galvenā varone Madara strauji mainījusi skolu un, nevienam neko nepaskaidrojot, pārcēlusies uz Rīgu, atstādama draugu kompāniju neizpratnē un sarūgtinājumā.
Problēma šajā uzstādījumā ir viena – brīdī, kad beidzot izrāde varētu sākties, respektīvi, kad vajadzētu attīstīties pagātnes sižeta pavedienam un aizvest kaut kur tālāk, iestudējuma autori nolemj, ka ar to arī pietiek, un pieliek punktu, kā teikt, ar dziesmu aizlāpot visus pagātnes tumšos laukumus. Es patiešām esmu samulsis, jo nespēju izskaidrot, vai tā ir paaudzei vai tikai konkrētiem māksliniekiem piemītoša pašpietiekamība, kas ļauj pašiem uzskatīt šo izrādi skici par pilntiesīgu mākslas darbu. Un te nav runa par to, ka aktieri Sabīne Ozoliņa, Sandija Dovgāne, Alīda Pērkone un Arturs Muskars ar kaut ko netiktu galā. Izbijušās pagātnes kopību un savu varoņu nepiepildītos sapņus viņi izdzīvo pārliecinoši, tikai ar to īsti nepietiek. Pats notikums, kas satricinājis šo kompāniju saknē un bijis nopietns, dramatisks pavērsiena punkts Sabīnes Ozoliņas varonei, tiek atstāstīts virspusēji un neskaidri.
Lai man piedod abu nevalstisko teātru mākslinieki un vadītāji, bet šoreiz nespēšu atturēties no moralizējoša noslēguma akorda. Es vienmēr esmu aizstāvējis viedokli, ka nevalstiskie teātri ir jāatbalsta un jāiekļauj kopējā Latvijas teātru ekosistēmā, arī Spēlmaņu nakts vērtējamo izrāžu kopumā (ticiet man, ne visi valsts teātru direktori uzskata, ka tas ir pareizi). Taču neviens nevar marginalizēt kādu radošu apvienību, ja tā sevi nemarginalizē pati. Viss. Esmu runājis.
Debesīs cerams nebesīs
Rīgas cirkā 22.–25.IX plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 27
Kad tu būsi mājās?
Dirty Deal Teatro 19., 20.VIII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25