Viņai bija 36 gadi. Kopš tā laika MM nāve ir apaugusi ar noslēpumainības un sazvērestības teoriju kārtām, apšaubot aktrises nāves «nevainīgumu» (medikamentu pārdozēšana). Par nāvi vairāk nerunāsim, jo filmā, kas ir šī raksta iemesls, Merilina Monro ir dzīvāka par dzīvu, turklāt aktrise Mišela Viljamsa par Monro lomu ir nominēta Oskaram. Diemžēl viņa to nesaņems, kaut Mišelas darbs, manuprāt, ir pārliecinošāks par balvas favorītes Merilas Stīpas nospēlēto Mārgaretu Tečeri filmā Dzelzs lēdija.****
Neaizsargātais eņģelis
Aktrises ikonisko attēlu ar koķeti vēja (gaisa plūsma no metro šahtas) saceltajiem brunčiem ir redzējuši pat tie, kuri, iespējams, nekad nav noskatījušies nevienu Merilinas Monro filmu. Arī režisora Billija Vaildera komēdiju Septītā gada drudzis (1957), no kuras paķerts ir šis kadrs, – ne. Filmas galīgajā versijā tas gan ir ļoti īss. Starp citu, šie piedauzīgi plīvojošie brunči bija viena no naglām Merilinas Monro un dramaturga Artūra Millera laulības zārkā – pie Artūra Millera mēs vēl atgriezīsimies.
Kā Mišela Viljamsa nospēlē savu Merilinu Monro? Protams, ir grims, blondā Merilinas frizūra, tērpi, kas piešķir aktrises figūrai līdz šim nepamanītu seksīgumu. «Mēs nezinājām, ka Mišelai Viljamsai ir tik lielisks augums!» – brēc uzraksts uz kāda glancēta amerikāņu sieviešu žurnāla vāka. Mišela Viljamsa uz tā redzama apakšveļā un ar apmulsušu smaidu sejā – neko darīt, tāds bizness! Mišela Viljamsa, izrādās, ir dziedoša aktrise – filmā 7 dienas un naktis ar Merilinu viņa labi tiek galā ar Merilinas dziesmām. Taču ne jau ar «to» ķermeni un «tām» dziesmām Mišela Viljamsa ir šīs filmas stiprākā kārts un lielā veiksme. Tā ir Merilinas neaizsargātība, kompleksi, ievainojamība, nedrošība, kas viņai piemitusi vienmēr – arī tad, kad aktrise šķietami jau varēja aizmirst bērnības un jaunības traumas un baudīt zvaigznes un planetāra iekāres objekta slavas augļus.
Liegais flirts ar asistentu
Filmas pamatā ir konkrēts literārs avots – grāmata, kuru sarakstījis Kolins Klārks, atminoties savu pieredzi, strādājot par režisora asistentu filmas Princis un koriste uzņemšanas laikā. 1956. gadā Holivudas aktrise Merilina Monro ieradās Lielbritānijā, lai filmētos britu aktiera un režisora Lorensa Olivjē filmā Princis un koriste (The Prince and the Showgirl, 1957). Kolins Klārks bija viens no filmēšanas grupas sīkajiem gariņiem, uzcītīgs jauneklis ar vēlmi veidot karjeru kinoindustrijā. Liktenis un apstākļu sakritība, kurā summējās Merilinas krīze, bailes no svešas vides, bailes no dižā Lorensa Olivjē, problēmas attiecībās ar savu trešo vīru dramaturgu Artūru Milleru, radīja augsni tam liegajam flirtam un jutekliskajam piedzīvojumam, ko Kolins Klārks vēlāk «iecepa» savā grāmatā, pat divās.
Kaut grāmata diez vai uzskatāma par literāru šedevru, tāpat kā Kolins (lomā – aktieris Edijs Redmeins) diez vai ir dēvējams par šīs filmas galveno varoni, tomēr grāmata ir bijusi drošs atspēriena punkts drāmas veidotājiem. Uztaisīt filmu «vispār par Merilinu Monro» (no bērnības līdz kapam) būtu pašnāvniecisks projekts. Savukārt fokusēties uz konkrētu laika posmu – 1956. gada vasaru Londonas tuvumā, kad kā savilktā dūrītē sakoncentrējušās tās Merilinas iekšējās problēmas, kas arī noteiks viņas turpmāko likteni, – ir paceļams smagums. Turklāt te ir tik daudz garšīgu kultūrslāņu, tik daudz interesantu aizkadra detaļu, kas bija vērojamas filmas Princis un koriste uzņemšanas aizkulisēs. Te var triumfēt Merilinas slavenās vājības – hroniskā nespēja ierasties laikus filmēšanas laukumā, nespēja atcerēties lomas tekstu, panikas lēkmes –, un arī Mišela Viljamsa var triumfēt, tās izspēlējot!
Viņai ir tikpat spēcīgs pretspēlētājs – Kenets Brena sera Lorensa Olivjē lomā, kurš bija Prinča un koristes režisors un galvenās lomas tēlotājs. Arī Kenets Brena par šo tēlojumu ir saņēmis Oskara nomināciju. Viņš gan atzīstami imitē klasiķa žestus, gan rada nedaudz kariķētu novecojoša premjera tēlu, kuram Merilina Monro – šī staigājošā problēma – ir vitāli nepieciešama paša karjeras sapurināšanas vārdā. Vērot Merilinas Monro un Lorensa Olivjē – Mišelas Viljamsas un Keneta Brenas – saspēli gan «filmā, kas filmā» (Prinča un koristes imitētajos fragmentos), gan tās tapšanas ainas ir aizraujošs piedzīvojums. Sera Lorensa niknuma uzplūdi, Merilinas panikas lēkmes un tveršanās pie savas pavadones skolotājas brunčiem pārliecina, ka abiem aktieriem (Mišelai Viljamsai un Kenetam Brenam) ir izdevies notvert savu varoņu būtību. Pat ja Lorensa Olivjē un Merilinas Monro esence jūs ne īpaši interesē, skatīties filmu ir aizraujoši – kaut vai kā situāciju komēdiju ar kaprīzu dīvu, novecojošu klasiķi un jauniņu puisi – vieglam flirtam.
Smalko attiecību tīklojums
Par Merilinu Monro ir sarakstīts kaudzēm tekstu, taču viena no būtiskākajām grāmatām ir 2010. gada nogalē iznākusī Fragments: Poems, Intimate Notes, Letters by Marilyn Monroe (izdevējs HarperCollins). Tas ir pašas aktrises vēstuļu, piezīmju un dzejoļu apkopojums, kas bez starpniekiem ļauj pietuvoties viņas personības būtībai, sapņiem, bailēm un dēmoniem. Visticamāk, Mišela Viljamsa šos tekstus ir lasījusi, tāpat kā citus ne tik autentiskus stāstus par savu prototipu. Šajā grāmatā ir satriecoši teksti – atzīšanās vientulībā, bailēs, izmisumā –, kas ilgu laiku gulējuši Merilinas Monro mantinieku Strasbergu ģimenes noliktavā un piedzīvojuši pirmpublicējumu tikai tagad.
Vilšanās. Ierasts ceļš ir meklēt aktrises problēmu sakni viņas bērnībā. Merilinas psihes pētnieki vienmēr uzsvēruši, ka bērnība bez tēva (būtībā – arī bez mātes, kura ilgstoši ārstējās psihiatriskajās klīnikās) ir noteikusi viņas instinktīvo vēlmi pēc patvēruma, aizsardzības, platās tēva muguras. Par šādu tēva figūru Merilinas Monro dzīvē kļuva intelektuālis, amerikāņu dramaturgs Artūrs Millers (filmā viņu tēlo Dagrejs Skots), ar kuru aktrise bija precējusies no 1956. līdz 1961. gadam. Artūra Millera nodevība – ieraksts dienasgrāmatā (tajā viņš atzīstas, ka ir vīlies Merilinā), kuru viņa atrod filmas Princis un koriste tapšanas laikā, – kļūst par vienu no lielākajiem satricinājumiem. «Es vienmēr esmu baidījusies pievilt tos, kurus mīlu,» aktrise rakstījusi savā dienasgrāmatā.
Profesionālā mazvērtība. Jau būdama zvaigzne, Merilina, kuras juteklībai uz ekrāna piemīt īpaša, unikāla kvalitāte, izjuta mokošu mazvērtības kompleksu. Tas bija dzinulis, kas viņai lika doties apgūt aktiermākslu Lī Strasberga studijā Ņujorkā jau tad, kad viņas foto ar paceltajiem brunčiem no Septītā gada drudža žilbināja no reklāmplakātiem. Merilina Monro vēlējās būt nevis zvaigzne, bet īsta aktrise. Tomēr aktiermeistarības pedagoga Strasberga loma viņas dzīvē nav vienkārša.
Lī Strasbergs padarīja Merilinu par paklausīgu skolnieci, «uzsēdināja uz psihoanalīzes adatas» un nodrošināja savai ģimenei un pēcnācējiem dāsnu iztiku. Pēc aktrises nāves Lī Strasberga ģimene kļuva par viņas mantinieci, turklāt Strasbergu ģimenei joprojām pieder tiesības uz leģendas attēla izmantošanu, kas tai ienes miljonus. «Jo naivāks un nedrošāks bija aktieris, jo lielāka bija Strasberga vara pār viņu – Merilinā Monro Lī Strasbergs atrada ideālu upuri un uzticības personu,» par meistara un audzēknes attiecībām teicis režisors Elija Kazans.
Lai gan filmā Septiņas dienas un naktis nav paša Lī Strasberga, aktrises atkarība no padomdevēja un pedagoga ir nepārprotami akcentēta (padomdevēja funkcijas pilda skarba izskata dāma). Merilinu pavada izmisīga vēlme dzirdēt atzinīgus vārdus, un viņai ir stindzinošas bailes izgāzties. Filmas smalko attiecību tīklojumu varētu turpināt. Mišelai Viljamsai ir bijis kur rakt, mēģinot pietuvoties šim fenomenam – nedrošam bērnam sekssimbola miesas čaulā. Turklāt filma par Merilinu var kļūt par mudinājumu noskatīties kādu no viņas filmām – Princis un koriste nav tā labākā, kaut Merilina ir lieliska arī tajā. To galu galā bija spiests atzīt pat Lorenss Olivjē – vismaz tas, kurš ir redzams jaunajā drāmā.
Septiņas dienas un naktis ar Merilinu/ My Week with Marilyn
Biogrāfiska drāma. ASV, Lielbritānija. 2011.
Režisors Saimons Kērtiss
Lomās Mišela Viljamsa, Kenets Brena, Džūdija Denča, Edijs Redmeins u. c.
Kam domāta? Labu filmu un virtuoza aktierdarba cienītājiem.