Skaistas, tembrāli saskanīgas balsis un mūzika programmā, kas prasmīgi izraudzīta, mērķtiecīgi sakārtota un vadīta ar īsta meistara roku, piedāvājot ne tikai soloārijas, bet arī ansambļus un izteiksmīgus orķestra priekšnesumus, – tas ir pats galvenais, kas ir vajadzīgs labam galā koncertam vasaras kūrorta gaisotnē. Ja tam vēl pievienojas ilgi gaidīta tikšanās ar publikas iemīļotām personībām, konkrētajā gadījumā ar mūsu šarmanto, spožo pasaules operzvaigzni Elīnu Garanču un viņas dzīvesbiedru, Latvijas mūzikas mīļotājiem un orķestra mūziķiem labi pazīstamo maestro Karelu Marku Šišonu, tas dara šo notikumu īpašu. Tieši tāds ir ikvasaras galā koncerts Elīna Garanča un draugi Dzintaru koncertzālē, kas turklāt vienmēr piedāvā publikai arī iespēju iepazīt jaunas balsis – Elīnas Garančas skatuves gaitās sastaptos un viņas ielūgtos kolēģus.
Koncertā svētdien, 29. jūnijā, Elīna Garanča muzicēja kopā ar rumāņu lirisko soprānu Jūliju Mariju Danu un ķīniešu izcelsmes austrāliešu tenoru Kanu Vanu. Elīnai Garančai šis arvien ir viņas pašas iniciētu vasaras galā koncertu laiks. Programma, kuru tikko dzirdējām Jūrmalā, šajā pašā sastāvā (izņemot Latvijas festivāla orķestri) skanēs arī ikgadējos koncertos Austrijā – Klasika zem zvaigznēm Gotveigā un Klasika Alpos Kicbīelē.
Ikgadējo koncertu Elīna Garanča un draugi organizē producentu apvienība ArtForte, un šis notikums jau ir kļuvis par tradīciju, bez kuras būtu grūti iedomāties Dzintaru koncertzāles sezonu. Nākamvasar šī tradīcija svinēs desmitgadi, un jau ir zināms, ka koncerts notiks 2026. gada 6. jūlijā. Starp citu, līdz ar koncerta Elīna Garanča un draugi tradīcijas desmitgadi nākamgad tiks svinēta arī nozīmīga pašas Elīnas Garančas jubileja. Savukārt tikko pagājušajā koncertā tika godināta Vīnes valšu karaļa Johana Štrausa divsimtā jubileja, ko pasaulē svin šogad. Tai par godu orķestra un Karela Marka Šišona izpildījumā koncerta sākumā skanēja retāk spēlētais Johana Štrausa Ēģiptiešu maršs.
Balss diapazons
Elīnas Garančas iznāciens uzreiz piedāvāja pārsteigumu – lēdijas Makbetas āriju La luce langue no Džuzepes Verdi Makbeta. Šī loma tradicionāli "pieder" dramatiskajiem soprāniem, taču Elīnas Garančas balss plašais diapazons, dramatiskais krampis un skanējuma vēriens ļauj viņai pārliecinoši iejusties šīs neremdināmi varaskārās, postu nesošās sievietes tēlā. Zinot, ka Elīna Garanča nekad neko nedzied tāpat vien, varam nojaust, ka viņa gatavojas nākotnē dziedāt šo sarežģīto lomu. Nešaubos, ka viņai tas būtu pa spēkam.
Koncerta pirmajā daļā, kam mērķtiecīgi bija izraudzīta tikai itāļu komponistu Džuzepes Verdi, Frančesko Čileas un Vinčenco Bellīni opermūzikas izlase, mūsu dīva priecēja arī ar vienu no sava repertuāra pēdējo gadu hitiem – Bujonas hercogienes āriju no Čileas Adriānas Lekuvrēras (šajā lomā viņa debitēja Vīnes Valsts operā 2021./2022. gada sezonā). Lieki teikt, ka šī partija Elīnas Garančas mecosoprānam der tā, it kā būtu komponēta speciāli tam. Sniegums spilgts un pārliecinošs.
Mecosoprānu liktenis ir atveidot sarežģītus, bieži vien ļaunuma, skaudības un greizsirdības apsēstus, destruktīvus raksturus, taču īpaši saviļņojoši ir tie brīži, kad šīs varones tomēr sasniedz apskaidrība, nožēlas jūtas un gatavība izpirkt grēkus pat ar savu nāvi. Tā notiek arī ar Vinčenco Bellīni Normas varoni Adaldžizu, kura godīgi atzīstas nodarītajā operas titulvaronei. Normas un Adaldžizas duets Jūlijas Marijas Danas un Elīnas Garančas izpildījumā uzrunāja ar brīnišķi izdziedātām, tembrāli un dinamiski perfekti salāgotām, plūstošām vokālajām līnijām (paralēlajās tercās). No kopīgā priekšnesuma izstaroja cēlums, miers, gaišums, saprašanās un sirsnība, mākslinieces vērsa šo brīdi par gaišu oāzi šajā traģiskajā bel canto operā.
Tenors Kans Vans bija patīkams atklājums mūsu zinošajai un prasīgajai publikai. Savos tēlaini dažādajos solodziedājumos – gan Frederika žēlabās no Frančesko Čileas Arlietes, gan hercoga dziesmiņā no Džuzepes Verdi Rigoletto, gan koncerta otrajā daļā Franča Lehāra operetes Džudita varoņa Oktavio dziesmā – viņš savus klausītājus apbūra ar patīkamu, siltu balss toni, niansētu muzikalitāti, precīzu intonāciju, vienkāršību un sirsnīgu patiesumu. Tomēr Kana Vana tenors bija arī gana spēcīgs un spodrs augstajā tesitūrā, vedot uz dinamiskām, emocionāli saviļņojošām kulminācijām. Taču arī tas notika bez tenoru klišejiskās bravūras.
Dzirkstošais sentiments
Vasarīgi dzirkstoši un brīžiem arī smeldzīgi, ar Johana Štrausa un jo sevišķi Franča Lehāra operešu varoņiem un arī neapoliešu dziesmām raksturīgo sentimentu un temperamentu izskanēja koncerta otrā daļa. Tajā Elīna Garanča izjusti, vokāli plūstoši un vijīgi izpildīja populāro Viljas dziesmu no Lehāra operetes Jautrā atraitne, savukārt Jūlija Marija Dana varēja likt lietā savu rumāņu temperamentu Rozalindas čardašā Dzimtenes skaņas, kurā Johana Štrausa II operetes Sikspārnis galvenā varone kavējas atmiņās par savu dzimteni. Ar šo sniegumu soliste revanšējās pēc savā pirmajā skatuves iznācienā ne tik pārliecinošā, saspringti smagnējā Elēnas Bolero izpildījuma (no Džuzepes Verdi operas Sicīliešu vakarēdiens).
Karela Marka Šišona speciāli šai programmai aranžētajā Vidusjūras dziesmu popurijā uz skatuves bija visi trīs solisti, kuri pārtvēra pantus un frāzes cits no cita. Te brīnišķīgi, eleganti un apburoši sievišķīgi izcēlās Elīnas Garančas rotaļīgais ātrrunas refrēns spāņu tautasdziesmas Vai lavar a cara galopín izpildījumā.
Šajā operešu un Vidusjūras mūzikas daļā (pēc koncerta pirmajā daļā niansēti atskaņotās Verdi operas Luīze Millere uvertīras) bija arī īstais brīdis izbaudīt orķestra daudzkrāsaino spēli, ko Karels Marks Šišons prot izstrādāt un izcelt kā reti kurš cits diriģents. Diemžēl Johana Štrausa polkas Krapfa mežiņā dzirdamo dzeguzes kūkošanas imitāciju un citas Karela Marka Šišona vadībā noslīpētās orķestra izteiksmības nianses pēkšņi brutāli pārcirta skaļš salūts. Tas tika rībināts kaut kur tuvu blakus, nerimās un atkal atsākās. Atliek vien priecāties, ka barbariskās uguņošanas zalves vismaz nepaspēja iztraucēt lirisko Viljas dziesmas plūdumu Elīnas Garančas balsī. Vēlāk noskaidrojās, ka salūts šauts turpat Dzintaru pludmalē, kur tovakar vienlaikus noticis kāds cits koncerts – slēgtā, ar Jūrmalas domi saskaņotā (!) pasākumā uzstājies Valerijs Meladze…
Atgriežoties pie galā koncerta: to līdz ar sajūsminātās publikas izlūgto piedevu – kolektīvi izdziedāto tenora āriju Tev pieder mana sirds no Lehāra operetes Smaidu zeme – vainagoja ar iespaidīgu okeāna viļņu šalku atveidojumu orķestrī sāktā ugunīgā samba Brazil, tikai šoreiz nevis kā spožs, efektīgs orķestra solonumurs, bet kopā ar solistu balsīm.