Kritiķi vērtē
* * * Undīne Adamaite
Reti savāds iestudējums. Spilgts, jo tik vienkārši aizmirst vai sajaukt ar citu nevar — kaut kas izrādes atmosfērā un atsevišķās ainās uzrunā gluži iracionāli. Liels nopelns tajā A.Maskata mūzikai un šīs izrādes kauķenēm (skat. Smiltāju mantinieki) — Cosmosam. Vairākums skolas dzīves ainiņas ir tik precīzas (vai tā šķitīs arī šodienas skolēniem?), ka uzdzen skudriņas. Vide iedarbojas fizioloģiski kā skandināvu filmās par grūti audzināmo internātiem. Vienlaikus arī daudz iebilžu. I.Ābele, romānos — rakstniece no Dieva — Skolā, šķiet, vairāk žēlīga, nekā vieda, pat klišejiska. Lielākā problēma — precīzas mikrodramaturģijas un konfliktu trūkums. Pieteiktās tēmas ir izspīlēti plakanas, un tā arī neturpinājušās, izsīkst: sirdsšķīstu ļaužu tēma, vardarbība skolā un ģimenē, alkoholisms, dumpinieka/brīvdomātāja un veģetārisma motīvs… No latviešu klasiķu skolas stāstiem koncentrētā "pasaule kā asara" tiek viļāta pa skatuvi kā mīkla. Lai arī fakts, ka kāds mūsu dienās izvēlas ērģeles, nevis gaļas kluci, ir visdziļākās cieņas vērts, ja vien tā konkrētība… Visi aktieri tomēr ir neticami precīzi un interesanti šķietami neiespējamā uzdevumā — izstarot motīvu.
* * * * * Mārīte Gulbe
V.Kairiša izrādē vārdam "skola" ir plašāka nozīme — dzīves skola, kurā piedalās visi, skolotājus, mācītājus un vecākus ieskaitot. Bērni — pieaugušo ideju un pasaules uzskatu kaujas lauks, kā to nodemonstrē abi pretpoli, — brīvdomātājs un dabas zinātnēm uzticīgais Pūķis (N.Laizāns) un mācītājs (J.Skanis). Grūti viņiem nākas pieņemt to, ka iespējams arī trešais ceļš, kas sintezē kaut ko no abiem, bet ir pavisam savs. Skola ir arī veltījums visiem daukām un sapņotājiem. Iestudējumam cauri jūtams I.Ābelei raksturīgais dzīves neizskaistinājums, skarbums, jutekliskums un tajā pašā laikā poētisms, kuru stiprina A.Maskata mūzika, Cosmos puišu vokālā līdzdalība, valoda, kurā skaisti saglabāta vecā valoda, lieliskais U.Anžes darbs Miča lomā. Ļoti uzrunāja izrādes intonācija, kura arī skarbākajās situācijās nepazaudē maiguma oderi — pieskārienā, intonācijā. Ļoti labs ansamblis: I.Kļavinskis (Čauksts), D.Kažociņa (Mare), M.Egliens (Dzenis), L.Kugrēna (Māte), V.Šoriņš (Kalējs), J.Reinis (Skolotājs), A.Kairiša (Vecāmāte), I.Slucka (Līzbete).
* * Silvija Radzobe
Pirmais Nacionālā teātra "sapnis par Latviju" ir kā samocīts murgs. Latviešu klasiskās literatūras stāsti par bērnību, tostarp skolu, ir nežēlīgi, jūtīga topošā personība ir pakļauta apdraudējumam. Pasaules literatūras kontekstā ģeniāls darbs šai ziņā ir J.Poruka Kauja pie Knipskas. Postmoderns rakstnieks var atļauties visu, tomēr I.Ābelei pietrūcis paškritikas: paņemot J.Poruka konfliktu un tēlus, rakstniece tos apkarinājusi ar pļāpīgām blakus līnijām. V.Kairišu iegāž nekonsekventais stils — romantisku stāstu par zēnu ar sakāpināti jūtīgu uztveri režisors risina reālistiski, pat naturālistiski, bet laika un telpas nekonkrētībā, to papildinādams ar teatrāli mazvērtīgām metaforām: Cosmos darbojas kā vīriešu kārtas kauķenes. (Vai turpmāk šādi rēgi būs NT pastāvīgā firmas zīme?) Kādēļ četrdesmitgadīgs aktieris spēlē bērnu, kāpēc skolēnu vidū tik daudz garīgu un fizisku invalīdu, vai visi skolotāji ir potenciāli slepkavas, bet mācītāji — maitas. Ja būtu atrasts tēmai adekvāts stils, šādi jautājumi nerastos, par ko liecina K.Auškāpa brīnišķīgais Dullā Daukas metaforiskais uzvedums. Ņemšanās pa gultu ap nokautas aitas galvu raisa fizisku pretīgumu. Aktieri izmantoti kā funkcijas, tādēļ viņu darbs neraisa interesi.