Sarunājās divas šī gada Spēlmaņu nakts žūrijas dalībnieces Maija Svarinska un Maija Treile, kritiķes Silvija Radzobe, Henrieta Verhoustinska un sarunas vadītāja Zane Radzobe. Piedāvājam apaļā galda esenci.
Atslēgas vārdos - kāda bija sezona? Kas jums liekas pretrunīgākais?
Maija Svarinska. Tradicionāla. No otras puses - iezīmējusi perspektīvu. Varbūt var teikt, ka veidojas divi virzieni. Vieni teātri, šķiet, ies pa... nosauksim to par jauno klasisko ceļu. Otri meklējumos akumulē mūsdienu tendences.
Silvija Radzobe. Viens atslēgas vārds būtu nevalstiskie teātri, otrs - Alvja Hermaņa Oblomovs kā izcila virsotne. Treškārt, parādījušies mūsdienīgi domājoši dramaturgi. Aizgājušajā sezonā saasinājusies arī atšķirība starp labākajām un sliktākajām izrādēm. Dažkārt tā ir tik liela, ka liekas - tas nav viens mākslas veids. Profesionālā teātrī ir jākaunas, piemēram, no Vīrieša Smiļģa, Kapusvētku PR, Džona Neilanda. Un tad - pretī Jūlijas jaunkundze, Leģionāri, Gals, Māras Ķimeles Noziegums un sods. Atšķirība kvalitātē, gaumē un priekšstatos, kas vispār ir māksla.
Tu netieši izdali lielos teātrus.
S. R. Negribu teikt, ka Dirty Deal vai Ģertrūdes ielas teātrī visas izrādes būtu augstā mākslinieciskā līmenī. Agrākos gados profesionāļi izrādes tur skatījās maz, un valdīja vai nu nicinoša ignorance, vai priekšstats, ka viss, kas tur top, ir novatorisks. Tā nav. Ir novatoriskas lietas kā Dzin vai Leģionāri, ir arī izrādes cilvēkiem ar mazu estētisko pieredzi. Bet katrā ziņā teātri ir iekarojuši vietu un nekopē. Tā bija Skatuves un Kabatas problēma - viņi gribēja būt tādi paši kā Nacionālais teātris, bet tas neizdevās. Pretrunas kvalitātes ziņā, jā, ir raksturīgas Nacionālajam un Dailes teātrim. Nacionālajā aizvadītajā sezonā man interesantākās izrādes bija O kartes zālē. Dailes teātrī, ja runājam atklāti, ir pamats redzēt krīzi.
Ojārs Rubenis kādā sarunā teica, ka sadarbība bija iecerēta, lai dabūtu jaunākus skatītājus Nacionālajā teātrī, bet pieredze rāda, ka vecāki nonāk Dirty Deal.
S. R. Leģionāros, kur ir interaktīva sadarbība ar publiku, var redzēt, kā gados pavecas sievietes vēlas piedalīties. Jo tā nav atrakcija. Viņi prasa personisku dalību, attieksmi.
Maija Treile. Mana vecmāmiņa bija uz Leģionāriem. Kā jau vecākai paaudzei - ar angļu valodu viņai ir, kā ir. Bet viņa bija ļoti apmierināta. Tas nozīmē, ka teātris strādā ne tikai verbālā līmenī.
S. R. Tu atgādināji, ka Leģionāros runā svešvalodās. Pagājušā sezonā ir iestudējumi, kuros neskaidrība ir apzināts princips, kas prasa no skatītāja lielāku aktivitāti. Tas ir turpinājums tam, ko Jaunais Rīgas teātris iesāka ar Vectēvu. Leģionāros, pat ja Valters Sīlis tā varbūt nav domājis, mēs redzam, ka vēsture runā arī mūsdienu cilvēkam nesaprotamā valodā. Jāmēģina pašiem atrast savu skatījumu, viedokli.
M. T. Es to uztveru kā cieņu pret skatītāju, jo, kā zināms, ne viena cita piedāvāta koncepcija jau nav absolūtā patiesība.
Valsts teātros būtu jābūt profesionālai latiņai, zem kuras nevar nolaisties, un pagājušajā sezonā diemžēl ir bijušas izrādes zem šī līmeņa.
M. S. Principiāls jautājums ir vadības princips. Mūsdienu teātris, manuprāt, ir pierādījis, ka ir jābūt direktoram, kas nestrādā ar savām izrādēm. Ja ir Hermanis un blakus viņam Ķimele, tad situācija ir drusku atšķirīga. Bet Dailes teātris rotē uz vietas, un tā ir vadības vaina.
Henrieta Verhoustinska. Man liekas, teātra vadība ir pārpratusi Lielās zāles uzdevumus. Lielās zāles repertuārā, kas tomēr ir jebkura teātra seja, ir vai nu obligātā literatūra - lielā klasika -, vai arī komercgabali. Šāds uzstādījums otro sezonu pēc kārtas, dabiski, noved pie izsīkuma.
S. R. Ja tu uzskati, ka visu izšķir zāle, ko teiksi par Gūstekni pilī, Mana lēdija Nikotīna, Vīrietis Smiļģis? Un tai pašā laikā Apglabājiet mani zem grīdas...
H. V. Tas, manuprāt, nozīmē, ka repertuārs netiek plānots pēc kādiem principiem. Kurš Mazajā zālē pirmais iesniedz pieprasījumu... Kvalitātes līkne iet uz leju. Repertuāra teātrī latiņu tomēr uztur meklējumi, tas, ka tiek ielaistas jaunas asinis.
S. R. Piekrītu, teātris nevar attīstīties, ja tikai ražo. Bet ir vēl viena lieta. Proti, zināma pašapmierinātība, jebkura kritiska vārda vai analīzes pasludināšana par ienaidnieka uzbrukumiem. Daži maigāki cilvēki kritikā tiek nobaidīti un arī par apkaunojošiem uzvedumiem izsakās: «Nu, nebija jau tik briesmīgi...» Nē, bija briesmīgi. Teātra procesa obligāta sastāvdaļa ir arī veselīga saruna ar teātri publiskā telpā.
Arno Jundze Neatkarīgajā Rīta Avīzē minēja, ka, viņaprāt, vajadzētu ieviest nomināciju komēdijām un muzikālām izrādēm. Manuprāt, sakarīgs ierosinājums. Tikai - vai par pagājušo sezonu varētu salasīt kaut četras nominējamas izrādes?
S. R. Vismaz viena ir - Gals. Un Vectēva galā vakars.
M. T. Mežonīgā pilsēta.
S. R. Ja tā ir komēdija, piekrītu.
H. V. Vairāk nav.
Problēma tātad ir profesionalitāte.
H. V. Lai piedod teātros, bet izrādēs, kas iestudētas, lai pelnītu, cilvēki nestrādā ar pilnu atdevi. Atslēgas vārds ir «konkurence». Mēs redzam, ka teātros, kuros ienāk jaunie režisori, notiek kas radošs. Vecāko paaudžu režisori arī savācas, jūtot elpu pakausī. Vienreiz skaitīju, cik bieži Lielajā zālē rāda Džilindžera izrādes. Bieži. Nav noslēpums, ka no tā ir atkarīgi ienākumi. Domāju, notiek izvairīšanās no konkurences.
S. R. Ir tendence, ka vieni un tie paši aktieri pie dažādiem režisoriem spēlē ārkārtēji atšķirīgi: vienā gadījumā apkaunojoši, otrā - pieder pie sezonas zvaigznēm. Es, piemēram, domāju Juri Bartkeviču un Indru Briķi Romeo un Džuljetā un tad pie Regnāra Vaivara Apglabājiet mani zem grīdas, kur viņi ir izcili. Acīmredzot joprojām tas, kā aktieri koncentrējas un saņemas, ir atkarīgs no režisora personības, no viņa prasīguma, zināšanām par dzīvi, vēlēšanās sevi apliecināt.
H. V. Džilindžers Dailes teātrī un Liepājā ir līdzīgs gadījums. Nesaprotami, kāpēc Pūt, vējiņi! nav iestudēti Dailē.
S. R. Ja tā padomā, Džilindžers ir iespļāvis savam teātrim sejā - viņš ieliek repertuārā Džonu Neilandu situācijā, kad Liepājā iestudējis vienu no sezonas labākajām izrādēm.
Pēc tā, kādas izrādes bija pagājušajā sezonā, ko, jūsuprāt, teātros domā par saviem skatītājiem?
H. V. Šajā sezonā teātros valda rasols. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Manuprāt, teātri par skatītāju daudz nedomā. Tas, ko tikko runājām par Pūt, vējiņi! - lūk, atbilde, ko Dailes teātris domā par skatītājiem. Ko grib «vidējais skatītājs»...
S. R. Vajag uzsvērt «vidējais skatītājs». Tieši tāpēc Jaunais Rīgas teātris ir izcils, ka nevēršas pie vidēja skatītāja, vidējas sabiedrības, vidējas domāšanas, bet iestudē izrādes sev līdzīgiem cilvēkiem. Man ir sajūta, ka arī Hermanis par skatītāju nedomā. Viņš dara to, ko grib, kas patīk, uzliek sev augstu latiņu, un tad viņš atļauj pie sev interesējuša darba augļiem atnāk arī citiem. Viņš kā ideālo skatītāju izvirza sevi. Pat ja mēs visu nesaprotam, tas dod daudz vairāk nekā izrādes, kurās viss ir saprotams pirmajās minūtēs.
M. S. Mākslas darbs nevar tapt citādi.
H. V. Bet - nedomājot vispār, nonākam pie Ideāla zagļa.
S. R. Lilija Dzene reiz minēja kādu Kārļa Skalbes stāstu, kur rudenī uzzied ābele, un attiecināja to uz mākslinieka mūžu. Ja kāds nonāk krīzē, tas vēl nenozīmē, ka viņš vairs nekad nestrādās. Mēs visi taču zinām, ka ir jāuzpildās. Varbūt emocionāli cilvēks pat ir spējīgs strādāt, bet ir noplicināts intelektuāli, tas ir, viņu zināšanas par pasauli un mākslu ir zem vidēja cilvēka līmeņa zināšanām. Tas mani uztrauc, jo liekas teātrim raksturīgi.
H. V. Silvijai taisnība. Jaunie režisori daudz lasa, skatās, ir... gudrinieki. Vidējās paaudzes režisori nereti paliek kādā savas pagātnes punktā.
M. T. Te var papildināt jauno režisoru kontekstā. Neatkarīgo teātru augšupeja sakrīt ar krīzes sākšanos. Es toreiz intervēju Dirty Deal teātra vadītāju Kristu Jansoni, un viņa teica, ka krīze palīdz. Līdz tam jaunie režisori gaidīja, kad viņus ņems repertuāra teātri, un ārpus tā netaisījās pat pirkstu pakustināt. Tad ienāca šī paaudze, kas ir gatavi mazgāt arī grīdas un taisīt izrādes bez naudas.
Henrieta nokavējās, mēs sākām ar jautājumu par pretrunīgāko sezonā.
H. V. Man liekas, vajag runāt par Jauno Rīgas teātri. Repertuāra būvēšana ap vienu, varbūt divām galvenā režisora izrādēm... Pat ja ir burvīgā Vigīlija. Sapnis par nomodu, repertuārs ir... nejaušs.
Pirms pārejam pie Hermaņa izrādēm, man ir jautājums par Mušu. Labai masu literatūrai piederīgs darbs un pierādījums, ka skatītājs aiz tēmas nav spējīgs redzēt izrādi.
S. R. Līdzīgs gadījums - Osedžas zeme, kvalitatīvi labāka, bet ne izcila izrāde. Acīmredzot tā runā par latviešu sabiedrībai ļoti aktuālu tēmu - ģimenes sapūšanu no iekšpuses, jo par izrādi runāja kā ne par vienu izrādi šai sezonā. Tas, ka tēma iznāk priekšplānā, nav nekas slikts, kaut, protams, arī ne kultivējams.
Kuras izrādes vēl runā par sabiedrības problēmām? Kas tās ir?
H. V. Katrā ziņā - problēmas nav ārējas. Skats vērsts uz iekšu.
S. R. Nez kāpēc prātā nāk Marlēna un Oblomovs. Ko par varoni izvirza viens un otrs teātris? Marlēnā - visiem zināma slavenība komiksa estētikā. Oblomovs kā varoni piedāvā nevaroni - marginālu, ne izcilu, ne spožu, bet teātris viņā atrod cilvēciskas lietas. Man liekas, sezonas labākie iestudējumi ir tie, kuri aicina glābties pa vienam, nevis mēģina izrakstīt receptes visiem kopā.
Henrieta ieminējās par Oņeginu. Man arī šķiet, ka tas ir viens no pretrunīgākajiem sezonas notikumiem, katrā ziņā - vispretrunīgāk vērtētais.
H. V. Harijs Gailītis, piemēram, uzskata, ka tā ir izrāde, kas speciāli iestudēta, lai aizskartu krievus. Es tur neredzu neko rusofobisku, bet... Salīdzinot ar citām izrādēm, kur nevar neredzēt, ka Hermanim ir svarīgi iestudēt, ar Oņeginu, manuprāt, tikai parotaļāšanās. Varbūt vaina tajā, ka mēs studiju laikā Puškinu pamatīgi apguvām un man tur nebija nekā jauna. Neobligāta repertuāra vienība.
S. R. Man interesants liekas rotaļas mehānisms. Hermanis pirms tam publiskā telpā pauda, ka tā ir izrāde lekcija, kas sniegs nezināmas zināšanas par Puškinu un Oņeginu. Uz skatuves ir kas cits. Bet pietrūka jēdzieniska kūleņa, kas rimto, jau no sākuma skaidro sistēmu pagrieztu kādā negaidītā aspektā.
M. S. Man pirmā daļa likās ģeniāla. Tad es noskatījos otro un... vīlos.
Vari paskaidrot sīkāk? Jo, pieļaujot, ka izrādi neuztvēru, mani mulsina, ka neviena no recenzijām, kas apgalvo, ka izrāde ir ģeniāla, nav to pierādījusi. Nav apšaubāms, ka Oņegins ir laba izrāde. Bet runa ir par režisoru, kurš daudzas sezonas ir noteicis citu kritēriju latiņu.
M. S. Nē, ļoti daudz varu arī kritizēt. Kaut vai sarkanie vaidziņi... Tatjana ir bāla, gandrīz slimīga. Bet uz sienas - Kupčiha, 1918. gads...
S. R. Tas gan ir speciāli. Vai nu zini, ka tas ir Kustodijevs, vai nezini. Varbūt ir autori, kuri vienkārši neslēdzas vaļā. Man šķiet, tā ir ar Hermani un Puškinu. Šis ir otrais mēģinājums, un te, tāpat kā Pīķa dāmā, pietrūkst metafiziskās dimensijas, kas citur viņam lieliski padodas. Kaut kam nopietnam tur ir paskriets garām.
M. T. Šai gadījumā, domāju, problēmas ir izrādē. Piekrītu - tehniski tā ir augstā līmenī. Bet. Mēs pirms tam runājām, ka JRT uzskata savu skatītāju par gudru. Šai gadījumā - ja tā ir lekcija, tad mani uzskata par muļķi. Bet, ja tā nav lekcija, tad - par ko tā ir? Man liekas, ka Hermanis gribējis metafizisko vai vispārcilvēcisko smaguma centru ielikt Tatjanā, bet kaut kas nav nostrādājis.
Valda neizpratne par to, kāpēc Pūt, vējiņi! nav nominēta kā gada izrāde - ne tikai laba izrāde, bet, ja dziļāk analizē, nopietns Raiņa iestudējums...
M. T. Tas ir jautājums, ko Latvijā nozīmē nominācija Gada muzikālā izrāde. Kāpēc šī kategorija nešķiet prestiža?
S. R. Ir taču princips - labu latviešu dramaturģijas iestudējumu nominē arī kā labāko izrādi. Pūt, vējiņi! šogad varēja iet arī šajā kategorijā, tātad kopā - trīs.
M. S. Balsojums...
Par ko jūs šosezon personiski esat gribējušas rakstīt? Man, piemēram, bija svarīgi tieši Pūt, vējiņi!, Oblomovs un Jūlijas jaunkundze.
H. V. Man - Indrāni Krievu teātrī. Varbūt to žurnālistiski var nosaukt par topu? Indrāni, Pūt, vējiņi!, Apglabājiet mani zem grīdas Briķes dēļ, Jūlijas jaunkundze, Oblomovs, Voiceks.
S. R. Un vēl Gals.
M. T. Ja jānosauc trijnieks - Oblomovs, Leģionāri, Indrāni.
Atgriežoties pie jautājuma par Liepāju un Valmieru... Silvija teica, ka iepriekšējās sezonās Valmiera spēcīgi izvirzījās. Bet man liekas, ka viņiem jāsāk satraukties.
H. V. Jā, izrādes, kas ir atstājušas pēdas, ir tikai Jūlijas jaunkundze un Orfejs pazemē.
Henrieta raksturoja Dailes teātra sezonu kā līkni uz leju. Kā pārējiem teātriem?
H. V. Krievu teātris iet uz augšu, Daugavpils arī.
S. R. Abi nevalstiskie iet uz augšu. Nacionālais. Varbūt ne šai sezonā, kad drīzāk stāvēja uz vietas, bet sezonās daudzskaitlī - noteikti uz augšu.
Valmiera, JRT?
H. V. Stāv uz vietas. JRT, domāju, līmenis nav krities, bet nav arī cēlies.
M. T. Viņiem ir jādomā par jauniem aktieriem un režisoriem.
S. R. Tas ir interesanti - viņi bija pirmie, kas sāka aicināt jaunos režisorus, piedāvāja saviem aktieriem iestudēt. Bet tagad citi teātri ir aktīvāki, citur jaunie režisori ir talantīgāki.
.
Zinfandels
Tirils