Vasaras uzvedumos no kiča neizbēgt. Saule un brīvdienas teātra mākslai rada atšķirīgas prasības, liekot konkurēt ar šašlikiem, popkornu un alu. Teātris pūlas turēties pretī ar asprātīgiem sižetiem, liriskām dziesmām, bet galvenais — populāriem izpildītājiem. Aktieris, dziedātājs vai slavenība ar nenoteiktu profesijas piesaisti — vasarā biļetes pārdod vārdi. Izņēmums nav arī šīs sezonas pirmais brīvdabas uzvedums — Vara Vētras iestudētā Paula Putniņa komēdija Ar būdu uz baznīcu. Piesaistot projektam Olgu Dreģi, Jāni Reini, Jāni Paukštello, grupu Credo, Meistaru teātra projekts pretendē skatītājam stāstīt par mīlestību un politiku. Pēc divarpus stundām jāsecina tomēr, ka izrāde, runājot tēlos, ir ne zivs, ne gaļa.
Paula Putniņa 80.gadu beigās sarakstītā, Nacionālā teātra uzvedumā skatītāju iemīļotā Ar būdu uz baznīcu vasaras iestudējumam šķiet lieliska izvēle. Ar jokiem un pārpratumiem, par dzīvi un politiku. Lai arī laiks, salīdzinot ar 80.gadiem, krietni mainījies, Mariannas Okolokolakas tēls aizvien aktuāls — sirsnīgs, ar temperamentu un pārliecību par savu taisnību. Arī naivs, smieklīgs, skumjš, jo Okolokolakas mūžīgi nolemtas donkihotiskai cīņai par baznīcām pasaulē, kam pietiek ar būdu. Aktualitāti gluži kā īlenu maisā — nenoslēpsi. Tomēr izrāde velkas, joki liekas atlaidināti. Kāpēc? Var jau būt, ka daļēji pie vainas laiks, kad ik dienu politikas un ekonomikas lauciņā vērojami daudz krāsaināki notikumi. Tomēr šķiet — Ar būdu uz baznīcu vairāk traucējusi izrādes veidotāju uzticība labi atstrādātajai vasaras iestudējumu shēmai.
Bez mūzikas neiztikt
Latvijā ieviesusies tradīcija vasarās izrādīt teju tikai muzikālus iestudējumus. Ir izrādes, kur tas der. Šoreiz mūzika teātrim traucē. Lailas Ilzes Purmalietes, Armanda Alkšņa un Gunta Veita dziesmas ir liriskas, "pielīpošas", bet tām nav nekādas loģiskas saistības ar sižetā notiekošo. Vēl ļaunāk — tiklīdz uz skatuves parādījušies spriedzes aizmetņi, konflikts starp varoņiem, režisors liek aktieriem vienoties kolektīvā dziesmā. Tas rada negribētu komismu — divi cilvēki, kas nupat bija gatavi viens otram pie rīkles krist, draudzīgi vēršas pie publikas ar samierinošo "dzīvē notiek arī tā…". Kur tad problēma, par ko cīnāmies?
Otra vasaras iestudējumiem tipiska liga Ar būdu uz baznīcu izpaužas daļēji. Pa dažādiem teātriem salasītais aktieru sastāvs, ko atšķaida "ekstras", parasti lielā mērā atkarīgs no režisora ambīcijām. Varim Vētram par godu var teikt, ka izrādē nav neveiklu, samocītu mizanscēnu, aktieriem neliek stāvēt uz galvas tikai tāpēc, ka var arī tā. Tomēr, šķiet, režisors akceptējis katra aktiera patstāvīgi izveidoto tēlu. Bet — tādēļ izrāde ir neviendabīga, iekļaujot aktierdarbus no spožām raksturlomām līdz skatītāja estētiskās jūtas aizvainojošam diletantismam.
Raibs eklektisms
Nelielajā Gudrītes Robinsones lomā žilbina Valmieras Drāmas teātra aktrise Inese Ramute — bauda skatīties, kā tēla raksturā iestrādāta šķautne pēc šķautnes, atklājot pretrunīgu personību. Asprātīgi. Ar interesi var sekot līdzi arī Olgas Dreģes (Marianna Okolokolaka) un Jāņa Reiņa (Broņislavs Timrāns) spēlei. Tiesa, noticēt, ka O.Dreģe ir naiva teļkope, gan grūti. Aktrise pa skatuvi pārvietojas ar karalienes grāciju, kaut tas neliedz viņai pārliecinoši izspēlēt varones intīmās dzīves ainas, kas prasa zināmu pašironiju. Turpat blakus — mazāk veiksmīgi darbi. Jānis Paukštello Konstantīna Esenberga lomā izlīdzas ar izteiksmēm, kādām televīzijā mēdz skaitīt sentimentālus dzejoļus. Sarmīte Rubule savu Kintiju "nočivina", padarot absolūti neticamu komiski sentimentālo mīlestības līniju — kas tur komisks, kas sentimentāls, ja abiem tēliem jau no paša sākuma viss skaidrs. Ne tur P.Putniņa nedrošības, ne sakritību. Var arī tā, bet tad situācijai vajadzīgs "pipariņš". Diemžēl izrādē īsti nav ko darīt Janusam Johansonam un Igoram Čerņavskim. Bet visspilgtāk režisora pietātes pret aktieriem sekas var redzēt neaktieru sniegumā. Ja Anita Gavare un Guntis Veits dara to, ko, manuprāt, amatieriem izrādēs vajadzētu darīt, respektīvi, nespēlē, bet gaumīgi darbojas konkrētajā sižetiskajā situācijā, tad Liene Bronuša Teikas lomā šo gudrību nav ievērojusi. Rezultātā uz skatuves plosās "liktenīgā sieviete". Līdzīgi kā O.Dreģei — noticēt nav iespējams, tikai gluži pretēju iemeslu dēļ. Ja vienā karaliskumu nenoslēpt, otrā — liktenīgumu neiedabūt. Ja mazāk mētātu kājas un apvaldītāk kliegtu, lomai nepieciešamai vulgaritātei izpildītāja piekļūtu tuvāk.
Var, protams, jautāt, kāpēc scenogrāfs Uģis Bērziņš uz grozāmajiem paneļiem "uzlicis" latviešu klasiskās mākslas darbu reprodukcijas no J.Rozentāla līdz J.Kazākam vai kāpēc Anna Akmeņkalns izvēlējusies vairākās kleitās izcelt aktrišu nepievilcīgākos ķermeņa aspektus, bet tie vasaras uzvedumam ir otršķirīgi jautājumi. Galvenais izrādes kvalitātes rādītājs būtu — laba izklaide. Šķiet, ka Tukumā, kur 7.jūnijā notika pirmizrāde, skatītāji bija sagatavojušies arī dzīvot līdzi mīlestībai un pārpratumiem, kādi iespējami katra dzīvē, ieraudzīt "pagasta intrigās" valstī, pilsētā, rajonā notiekošu, pazīstamu. Līdz šai latiņai uzvedums nepaceļas.