Saviem Nacionālā teātra kolēģiem un skolniekiem, kas teātri nu spēlē Aīda valstībā, Jāņu laikā un mazu pusgada strēķi pirms paša 90.jubilejas (tā būtu svinama 2009.gada 19.martā) pievienojies arī viņu Meistars - aktieris, režisors, teātra pedagogs Alfreds Jaunušans. Cilvēks, kura 20 gadu ilgušajā vadībā Drāmas teātris kļuva par to zīmi, kas Latvijas kultūrā uzrāda aktieru meistarībā stabilu tradicionālo, klasisko reālpsiholoģisko "krievu skolas" teātri. "Es neesmu ārdītājs pēc savas dabas," reiz teicis pats režisors.
Krīzes drāmas
"Vecie teātru buki" zina - teātra un kino Leģendas top sūrā un
gadiem ilgā regulārā darbā. Jā, ar talantu un dabisko šarmu un
smuku ģīmi piedzimst, bet ar to vien nepietiek. Talants, spējas ir
jākopj un jālolo, un nekas nav slepkavīgāks profesijā nestabilu
"vienas dienas zvaigznīšu" eksistencei kā masu mediju saceltais
troksnis ap tām. Atceros, tikai reizi mūžā esmu redzējis allažiņ
nosvērto, kluso, ārkārtīgi taktisko cilvēku Jaunušanu niknu - kad
publiskajā telpā sāka slimīgi interesēties par viņa, iespējams,
dvēseliski vistuvākās aktrises Antras Liedskalniņas nepublisko
dzīvi: "Kā nav kauna iedzīvoties uz Antras nelaimi, vispār šādi
uzstādīt jautājumu - kas viņa bija - aktrise vai dzērāja?! Ko tie
viņas daudzie pēkšņi uzradušies "draugi", kas nav Antras mazā
pirkstiņa vērti, par Liedskalniņu vispār zina!"
Ar Liedskalniņu 1969.gadā tapa pirmais Jaunušana "dvēseļu krīzes" šedevrs un vienlaikus pati slavenākā, arī viena no retajām Latvijas TV iemūžinātajām Jaunušana izrādēm - Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajs. A.Liedskalniņas kopā ar Jaunušanu izveidotā Blānša bija pirmā tik precīzā, dvēseli uzvandoši dziļā "sieviete-pasaules sāpe" visā PSRS tūkstošiem teātru teritorijā. Vēlāk par šādām "krīžu drāmām" ar lomām - dramatisma etaloniem - uz latviešu skatuves kļuva Lidijas Freimanes kinodīva del Lago jeb princese Kosmonopolisa arī T.Viljamsa lugas Jaunības putns ar saldo balsi iestudējumā 1977.gadā un Ģirta Jakovļeva Lorencačo 1973.gadā uzvestajā A.Misē traģēdijā Lorencačo.
Svarīgi atzīmēt, ka režisors bieži savas personības dzīles saskatīja šajās dižo grēcinieču - sieviešu lomās: "tik ļoti man līdzīgās". Savu zemes mīlestības noslēpumu meistars aiznes sev līdzi. Un tūkstoškārt taisnība teātra rakstniecei Lilijai Dzenei, kad viņa savā (joprojām nepārspētajā) grāmatā - literārajā portretējumā - par Jaunušanu ar padomju laikiem izaicinošo, privāto virsrakstu Mana versija par Alfredu Jaunušanu (1979) vēsta: "Viņš dzīvo tikai mākslai. Cik viegli to uzrakstīt! Cik daudzreiz tas dzirdēts un par daudziem teikts! Un vienmēr tikai cildinošā nozīmē. Bet tagad manā priekšā ir cilvēks, kurš patiešām dzīvo tikai teātra mākslai. Izsvīrojiet to no viņa biogrāfijas, un nepaliks itin nekā - ne bērnu, ne mājas, ne kādas blakus intereses, varbūt nepaliks arī draugu. Ārpus teātra viņam vispār nebūs nekādas biogrāfijas. (..) Un šāda dzīvošana tikai mākslai ir viņa lielākais spēks un arī vājums."
Teātra maģija
Vēsturei patīk arī pajokot - pati pirmā Alfreda Jaunušana lomiņa
tūdaļ pēc kara un gūto smago ievainojumu ārstēšanas, ienākot savā
mūža sapņu pilī - Drāmas teātrī -, jaunajam teātra entuziastam
bija... Feja Ernesta Feldmaņa uzvedumā Jautrās vindzorietes (1947).
Jaunušans ar savu īpatno, it kā nevīrišķīgo balss tembru un
savdabīgajiem sejas vaibstiem bija radīts komiskām raksturlomām, un
tikai gudrs režisors (piemēram, Ādolfs Šapiro 1978.gada Moljērā)
atļāvās nolupināt šo rūgtā komiķa masku, lai zem tās publika
ieraudzītu arī izcilu, jūtīgu traģiķi. Meistarības briedumā
režisors nospēlēja vēl dažas brīnišķīgas lomas - gruzīnu naivo
gleznotāju Pirosmani tāda pat nosaukuma soloizrādē un burvīgi
amizanto, tomēr tik smeldzīgo pensionēto kalpu Hmelīku izrādē Zvanu
solo ar Drāmas zvaigžņu buķeti un Liliju Ēriku centrā. Tās pieder
jau manai kā teātra skatītāja pieredzei un sagādājušas baudu kā -
kauns to teikt - hrestomātiski reālpsiholoģiskā teātra paraugi, pēc
kuriem līdzināties.
Latvijas kinoskatītājiem Fredis, protams, paliks atmiņā kā Ķencis no Voldemāra Pūces klasiskajiem Mērnieku laikiem (1968) - traģikomikas tipāža tīrradnis. Pats Jaunušans par Ķenci: "Cik šausmīgas inteliģenta rociņas! Un, kad Ķencis saka - vajag jēram ausī iekost, es ģībstu no domas vien par to. Vispār neesmu to filmu gatavu noskatījies." Tāds ir pilsētnieka, Pārdaugavas zēna pieaugušais viedoklis.
Paša Jaunušana režijai teātrī pieder E.Skarpetas Skrandaiņi un augstmaņi (1978) - tik "nelatviski" temperamentīga, vitāla un raksturos spoža, ritmiski virtuoza komēdija, kuru es droši riskēšu salīdzināt ar itāļu XX gs. teātra klasiķa Džordžo Strēlera izcilajām masku komēdijām. Tikai mūsu Drāmas teātrī masku vietā bija dzīvas sejas - lieliskās Velta Līne, Elza Radziņa, Māra Zemdega, Gunta Virkava. Un kur tad vēl Lilioms, šķiet, vismīklainākā izrāde Latvijas teātra vēsturē. Fenomens, kura atmosfēru kopā ar abiem slavenajiem skatuves elkiem - Uldi Dumpi un Ģirtu Jakovļevu - melīgā valdzinātāja, ilūziju pārdevēja Lilioma lomās itin visi atceras tāpat kā Imanta Kalniņa ģeniālās dziesmas šai izrādei. Bet tiklīdz jāsāk aculieciniekiem paskaidrot, kas tad tajā Liliomā bija tik īpašs, tā seko atruna - tas nav vārdos izstāstāms. Lūk, teātra maģija!
Turklāt režisors Jaunušans bija avangardists - viņš Latvijai atklāja Eduardo de Filipo, Federiko Garsijas Lorkas, Volfganga Borherta un Tenesija Viljamsa dramaturģiju, savā teātra pasaulē ieveda dramaturgus Hariju Gulbi, arī Pēteri Pētersonu, Paulu Putniņu, kas nu ir mūsu drāmas klasiķi.
Alfreda Jaunušana laiks bija XX gs. otrā puse, kad teātris nebija tikai izklaide un šovs brīvā laika pavadīšanai. Latvijā lekniem ziediem nekad nav plaucis angažēts padomju propagandas un politiskais teātris, visas "datumu" izrādes drīzāk tapa ierakumu režīmā, ar sakostiem zobiem, jo svarīgāk bija saglabāt un turpināt teātra kultūras misiju kā vietu, kur skatuves tēlos iedzīvināta laba literatūra un, jā, kā vietu, kur latviešiem pulcēties. Šķiet, ka šo misiju Jaunušans tika godam un godīgi veicis, un tagad nav svarīgi, vai viņa teātris bija "vecmodīgs", kāpēc nebija avangardisks un par kādiem nopelniem viņam 1973.gadā piešķīra PSRS Tautas skatuves mākslinieka nosaukumu. Drāmas teātrī šo PSRS augstāko mākslas atzinību izpelnījās vēl tikai Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Lidija Freimane un Velta Līne.