Visi zina, ka svētku sajūtu gadumijā palīdz uzburt Štrausa mūzika, bet kurš būtu domājis, ka Riharda Štrausa nežēlīgā drāma Salome, nevis Štrausu dinastijas pārstāvju valši, polkas un marši izrādīsies ideāla Ziemassvētku un Jaunā gada brīvdienu izrāde, varētu pat teikt – izklaide! Ja to iestudē mākslinieks un režisors Erzans Mondtāgs, kāpēc ne?! Flāmu opera, kas darbojas Antverpenē un Gentē, – tāpat kā citi progresīvi domājoši teātri – svētku sezonā neaizraujas ar galā koncertiem un operas hitu popuriju un pierāda, ka arī nopietna māksla var būt dzirkstoša un komerciāli veiksmīga.
Salomes jauniestudējumu ir veidojis Flāmu operas un baleta muzikālais vadītājs argentīniešu diriģents Aleho Peress un vācu režisors Erzans Mondtāgs. Pirmizrāde Antverpenē notika 18. decembrī. Es klausījos Salomi Vecgada vakarā. Pēc izrādes dziedātāji un diriģents dejoja uz skatuves Johana Štrausa vecākā Radecka marša pavadījumā un no teātra griestiem nolaidās gaisa baloni. Salome aizrautīgi griezās dejā ar savu piedauzīgo patēvu Hērodu, Salomes māte Hērodeja valsēja ar Jāni Kristītāju, it kā nekas krimināls pirms priekškara nolaišanas nebūtu noticis. Tie ir neaizmirstami 31. decembra iespaidi.
Flāmu operā iestudētā Salome ir absolūti vienota mūzikas teātra drāma – izrādē ideāli saslēdzas režisora Erzana Mondtāga koncepcija, diriģenta Aleho Peresa, orķestra un visu solistu sniegums. Foto – Annemī Augusteinsa
Vērtības brīvajā kritienā
"Mūsu jaunās izrādes Salome mēģinājumi sākās 6. novembrī. Tajā pašā dienā kļuva zināms, ka Donalds Tramps ir atkārtoti ievēlēts par ASV prezidentu. To, ko viena nometne uzskatīja par liktenīgu galu, otra svinēja kā daudzsološu jaunas ēras sākumu," Salomes programmā raksta Flāmu operas un baleta mākslinieciskais vadītājs Jans Vandenhauve.
"Reti kad ASV un Eiropas sabiedrībā ir bijusi lielāka polarizācija. Dialogs šķiet neiespējams. Dažādas ideoloģijas un politiskās kustības ir iesprostotas katra savā burbulī, katra ir pārliecināta par savu patiesību. Polarizācija un radikalizācija raksturo arī Riharda Štrausa operu Salome, kurā varoņi runā, bet nedzird cits citu. Ap Hēroda galmu savelkas drūmi mākoņi – kaut kas līdzīgs notiek arī šodien. Bīstamas varas spēles vidū risinās neiespējams mīlas stāsts starp divām radikalizētām personībām – destruktīvo princesi Salomi un pravieti Johanānu, kurš ir reliģiskā fanātisma pārstāvis. Režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Erzans Mondtāgs ir ideāli piemērots, lai Štrausa operas politisko, privāto un eksistenciālo dimensiju pārceltu mūsdienās. Viņa krāšņais vizuālais stils nevainojami sasaucas ar dekadences atmosfēru Hēroda galmā, kurā visas morālās vērtības ir brīvajā kritienā un sākas sacelšanās," turpina Jans Vandenhauve.
Savas realitātes kalējs
Operas režijā Erzans Mondtāgs debitēja tieši Flāmu operā, 2020. gadā iestudējot Franča Šrekera Gentes kalēju. Drīz pēc tam šajā teātrī tapa Kurta Veila Sudraba ezers. Tagad Erzans Mondtāgs ir kļuvis par pieprasītu operas režisoru, kurš strādā daudzviet Eiropā (vērts redzēt viņa iestudēto vēlīnā romantisma komponista Rūda Langgorda Antikristu Berlīnes Vācu operā 24. aprīlī un 2. maijā).
Režisora un mākslinieka Erzana Mondtāga pieeja allaž ir politiski ekspresionistiska – viņam izdodas teatrāli krāšņi un pievilcīgi aktualizēt sarežģītu sociālo realitāti. Publicitātes foto
Erzans Mondtāgs ir starpdisciplinārs mākslinieks, kurš guvis panākumus gan drāmas teātrī, gan vizuālajā mākslā. Viņš ir iestudējis izrādes teātrī Berliner Ensemble, Berlīnes Maksima Gorkija teātrī, Minhenes Kammerspiele, Ķelnes Drāmas teātrī, Hamburgas teātrī Thalia, Gentes teātrī NT, Vīnes Burgteātrī un festivālā Wiener Festwochen, kā arī Kaselē, Dortmundē, Bernē, Krakovā un Belgradā. Erzana Mondtāga veidotās operas izrādes ir tapušas Romas operā, Hannoveres un Kaseles Valsts operā. 2024. gadā kopā ar multimediju mākslinieci Jaelu Bartanu viņš veidoja Vācijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē. Erzana Mondtāga pieeja allaž ir politiski ekspresionistiska – māksliniekam izdodas aizraujoši un izklaidējoši aktualizēt sarežģītu sociālo realitāti. Tāda ir arī viņa Salome Flāmu operā. Pirms sešiem gadiem Erzans Mondtāgs iestudēja jutekliski drūmo un vizuāli izaicinošo Oskara Vailda Salomes adaptāciju Maksima Gorkija teātrī Berlīnē.
Propaganda pilī
Oskara Vailda drāma ir Riharda Štrausa operas libreta pamatā. Gan īru dramaturgs, gan vācu komponists droši vien būtu izbrīnīti, uzzinot, ka Flāmu operas Salomes jauniestudējuma darbība risinās mūsdienu diktatora pilī iedomātā Minskā. Diriģents Aleho Peress un režisors Erzans Mondtāgs rada nospriegotu politisko trilleri, kurā vibrē arī mīlas stāsta stīgas.
Operas Salome iestudējuma scenogrāfijas centrā ir Hēroda pils, kas veidota postsociālisma propagandas arhitektūras stilā. Foto – Annemī Augusteinsa
Iestudējuma autori pēta tās sociālā, reliģiskā un politiskā nemiera nianses, kuras noved Hēroda diktatūru līdz lūzuma punktam. Savā interpretācijā režisors uzsver paralēles starp vēsturisko Hērodu un mūsdienu līderiem, piemēram, Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko – valdnieku marioneti, kas kalpo lielākai varai. Šie vājie, bet nežēlīgie diktatori lielā vadoņa kultu pārvērš grandiozā arhitektūrā. Salomes scenogrāfijas centrā ir Hēroda pils, kas veidota postsociālisma propagandas arhitektūras stilā. Progresīvās un reakcionārās frakcijas cenšas gāzt Hēroda režīmu. Gan pilī, gan ārpus tās briest sacelšanās.
Iestudējuma dramaturgs Tills Brīglebs izrādes programmā iezīmē vēstures kontekstu: "Salīdzinot politisko realitāti Romas kolonijā Jūdejā Jēzus Kristus laikā ar mūsdienu autokrātiskajiem režīmiem, atklājas pārsteidzoša līdzība. Hērods – Salomes patēvs un bēdīgi slavenā ķēniņa Hēroda (viņš pavēlēja slepkavot nevainīgos Bētlemē) dēls – valdīja tikai ceturtajā daļā sava tēva karalistes. Viņš bija triju Romas imperatoru – Augusta, Tiberija un Kaligulas – marionete. Galu galā Kaligula viņu izsūtīja uz Lionu par ieroču piegādi Romas ienaidniekiem. Hērodam Antipam, kā viņu dēvē skaidrības labad, nebija lielas autoritātes svarīgu lēmumu pieņemšanā 35 gadus, kamēr viņš pēc Hēroda Lielā nāves pārvaldīja sadalītās Galilejas un Perejas teritorijas. Apmaiņā pret to okupācijas spēki deva viņam brīvu vaļu izrādīt diženumu uz savas tautas rēķina, viņš mēģināja nomierināt tautu ar krāšņām celtnēm, piemēram, Jeruzalemes templi un cietokšņiem gar Nāves jūru. Tomēr polietniskā valstī ar konkurējošām ticībām un nacionālām ambīcijām šādi projekti bija lemti neveiksmei. Bieži notika sacelšanās, ko vadīja dažādas grupas, kuras centās izraidīt romiešus un gāzt viņu alkatīgo vadoni Hērodu. Politiski Hēroda valdīšana bija pilnībā atkarīga no lielvalsts, un šo atkarību viņš maskēja ar personības kultu, izmantojot grandiozus simboliskus žestus un monumentālu arhitektūru. Vājums, nepotisms, tirānija un ņirgāšanās savijās disfunkcionālā pārvaldes formā, kurā ir jaušamas paralēles ar mūsu laika autokrātijas režīmiem. Mūsdienās viena valsts gandrīz identiski atspoguļo Hēroda galmu – tā ir Baltkrievija Putina marionetes Lukašenko vadībā. Šī paralēle attiecas arī uz iedzīvotāju vidū nemitīgi kūsājošo revolucionāro noskaņojumu. Tāpēc Erzana Mondtāga iestudētās Salomes darbība risinās izdomātā Minskā. Līdzība ar citiem autokrātiskiem varas centriem, kuros līdzās pastāv patvaļa un megalomānija, nav nejaušība. Hēroda galms var simbolizēt arī Viktora Orbāna, Kima Čenuna un Ilhama Alijeva galmu. Turklāt Donalda Trampa pārvēlēšana, kā arī Vladimira Putina, Redžepa Tajipa Erdogana, Irānas mullu un daudzu Āfrikas un arābu valstu ilgtermiņa autokrātiskā valdīšana atgādina politisko dekadenci, ko Oskars Vailds tik spilgti attēlojis lugā Salome."
Garšvielas katrā notī
Izrādē ideāli saslēdzas režisora koncepcija un diriģenta sniegums. Antverpenes operteātris ir kompakts, un Riharda Štrausa mūzika pārņem visu telpu kā karsta lava pēc vulkāna izvirduma. Teju pārdabiska enerģija un spēcīgas garšvielas ir jūtamas katrā notī. Šī Salome ir absolūti vienota mūzikas teātra drāma – tā ir trāpīga, drosmīga, apdullinoši spilgta un halucinogēna šausmu pasaka, kurā valda toksiskas attiecības, groteska, erotika, ekstravagance un nebeidzams slepkavību cikls. Vardarbības rituāls ir kļuvis par rutīnu un nevienu nepārsteidz. Hēroda totālajā bezgaumīgajā izvirtību kabarē neviens necenšas savaldīt emocijas ne dzīvē, ne nāvē. Šeit viss kvēlo un uzsprāgst. Kaisles, fobiju un sarkasma pārņemtā Salome izmisīgi vēlas sajust savu varu – princesei patīk, ka viņas dēļ daudzi zaudē galvu (burtiskā nozīmē, protams).
Titulvarone izjūt miesīgu tieksmi gan pēc silta, gan auksta ķermeņa. "Salome apraksta pravieša valdzinošo ķermeni ar liriskiem slavinājumiem un biedējošiem salīdzinājumiem. Jāņa Kristītāja mute viņu vilina kā granātābols un koraļļu zars, citkārt Salome ar tādu pašu kaislību un aizrautību raksturo viņa ķermeni kā skorpionu ligzdu un šausmu pilnu kapu. It kā šis vīrietis vienlaikus būtu Jēzus un sātans, viņa meklē gūstā notvertajā sludinātājā savas apsēstības atspoguļojumu, kas aptver visu emociju spektru, arī nekrofiliju, kas galu galā sniedz viņai gandarījumu," skaidro dramaturgs Tills Brīglebs.
Skotu mecosoprāna Elisones Kukas atveidotā Salome ir gan savu traumu nomocīts upuris, gan temperamentīga teroriste, kuru nekas nespēj apturēt. Aleksandram Lukašenko līdzīgā Hēroda lomā izcils ir beļģu tenors Tomass Blondels (šo partiju viņš dziedās arī režisora Alvja Hermaņa iestudētajā Salomē, kuras pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notiks 21. februārī). Erzana Mondtāga izrāde nav iedomājama bez fantastiskā vācu soprāna Angelas Denokes Hērodejas tēlā – viņa pati ir leģendāra Salomes izpildītāja, kura ar šo lomu ir pavadījusi daudzus karjeras gadus, bet tagad dzied titulvarones māti. Šķiet, tik brīva un teatrāli kolorīta uz skatuves Angela Denoke vēl nekad nav bijusi – māksliniece izbauda katru mirkli, kad uz skatuves plosās Hērodeja (arī viņa ir brutāla slepkava).
Pravieti Johanānu vokāli un ķermeniski iespaidīgi nospēlē vācu baritons Mihaels Kupfers-Radeckis. Narabota lomā izteiksmīgs ir beļģu tenors Denzils Delērs.
Hop, hop!
Decembrī Salomes izrāžu sērija notika Antverpenē, tuvākajā laikā – no 10. līdz 18. janvārim – Riharda Štrausa opera skanēs Gentē. No 7. februāra Salomes ieraksts būs skatāms digitālajā platformā OperaVision.
Šīs Flāmu operas sezonas devīze ir Hop, hop! – tie ir pēdējie vārdi, kurus dzirdam Albāna Berga operas Voceks finālā, un tos pēc abu vecāku zaudēšanas izdzied Voceka un Marijas vēl pavisam jaunais dēls. Ar Voceku režisora Johana Simonsa jauniestudējumā jūnijā Flāmu opera noslēgs 2024./2025. gada sezonu, kurā tiek reflektēts par mūsdienu sabiedrībai visaktuālākajiem jautājumiem. Februārī un martā Gentē un Antverpenē varēs novērtēt Karla Marijas fon Vēbera Burvju strēlnieku Kristofa Martālera režijā (diriģents Stefans Ciliass). Maijā Gentē skanēs Luidži Nono politiskā opera Neiecietība 1960 Benedikta fon Pētera režijā (diriģents Stefans Klingele).
Flāmu operas baleta trupa papildinās repertuāru ar Sergeja Prokofjeva Romeo un Džuljetu katalāņu horeogrāfa Markosa Morau interpretācijā (Gentē un Antverpenē maijā un aprīlī), kā arī ar franču un austriešu horeogrāfes Žizeles Vjennas baletu Pūlis, kas ir veltījums klubu kultūrai un pēta kopienas sajūtu un cilvēku apspiestās vēlmes (Gentē un Antverpenē jūnijā). Aprīlī Antverpenē būs skatāma holandiešu horeogrāfes un režisores Nikolas Beitleres baletopera Tagad mēs esam Zeme, kurā viņa pievērsīsies klimata krīzes problemātikai un saiknei starp cilvēkiem, dzīvniekiem, augiem un tehnoloģijām. Izrāde tiek pieteikta kā "ekofutūristiska kolektīva dziesma", kuras izpildījumā tiks ievilināti arī skatītāji.
Salome
Diriģents Aleho Peress, režisors Erzans Mondtāgs
Flāmu operā Gentē 10., 12., 14., 16. un 18. janvārī
operaballet.be