Latvijas Kultūras akadēmiju beidz dramatiskā teātra režisoru kurss
Var saskaitīt, cik izrāžu paliek teātru repertuārā. Rādītājs ir labs - par šā gada beidzēju, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura studiju apakšprogrammas absolventu diplomdarbiem saka kursa vadītāja Māra Ķimele. Šogad diplomus kā režisori iegūs četrpadsmit jaunie. Trīs no viņiem absolvē, aizstāvot aktierdarbus, viena - teorētisku darbu. Vairākas izrādes jau iekļautas Latvijas profesionālo teātru nākamās sezonas repertuārā. Jautāju LKA pedagogiem, kādu iespaidu šā gada absolventi par sevi radījuši diplomdarbu izrādēs un ko Latvijas teātris no viņiem var gaidīt nākotnē.
Traki vai dziļi?
"Kad viņus uzņēmām, mums likās - diez kas nav. Trīs gadu laikā viņi pārvērtās līdz nepazīšanai," par audzināšanas darba rezultātiem gandarīta M.Ķimele. "Katrā no diplomdarbiem ir aina, kur jābrīnās - kā tik jaunam režisoram var būt tāds skatījums uz dzīvi, tāda iedziļināšanās," viņa turpina. Lielākajai daļai absolventu šobrīd ir 23, 24 gadi. "Viņi ir tādi paši kā citi studenti - attapīgi, apveltīti labām prāta spējām, bet ar niecīgu kultūras bagāžu. Un tas ir jūtams arī izrādēs," tā LKA profesore, teātra kritiķe Valda Čakare. "Ieguldīts milzīgs darbs, būtu žēl, ja viņi nepaliktu teātrī. Diletantisku darbu šeit nav, bet tagad viss atkarīgs no teātriem. Ja divus trīs gadus ļautu viņiem strādāt, protams, rēķinoties ar risku, ka top izrādes, ko repertuārā uzņemt nevarēs, tad tur kaut kas varētu sanākt," tā situāciju raksturo profesors Gunārs Bībers.
Bažas raisa gan absolventu skaits, gan pieredzes trūkums. Turklāt - jauno sasniegumus visai atšķirīgi vērtē arī profesionāļi, kas nule skatījās diplomdarba izrādes. "Jauna un traka piedāvājuma nav, kaut esmu uz to rosinājis," mazliet vīlies LKA rektors Jānis Siliņš. "Kāpēc viņiem jābūt trakiem? Man patīk, ka viņi iet dziļumā," gandrīz vai dusmīgi komentē Līvija Akurātere. Visbeidzot Māra Ķimele piebilst, ka "ārējs trakums, kas visbiežāk ir dumjības pazīme, viņiem tiešām nepiemīt, bet ir iekšēji uzlādētas, ar milzīgu spriedzi". G.Bībers jaunos dēvē par piesardzīgiem. Savukārt V.Čakare rezumē: "Tas ir ļoti delikāti teikts, ka viņi ir piesardzīgi. Viņiem šobrīd drīzāk nav personiskas oriģinālas izjūtas." Tas ir viens no galvenajiem pieredzes trūkuma blakus efektiem: "Viņus paņēma uzreiz pēc vidusskolas, un var redzēt, ka iegūtās profesionālās prasmes pat ierobežo - ir daudz štampu, klišeju. Un tāpēc garlaicīgi skatīties, jo vienmēr jau gribas sagaidīt mākslas notikumu. Kad beidza Džilindžers, Kairišs, Šmits, viņi nebija gluži no skolas sola, bet arī pagāja daudz laika, kamēr viņi izveidoja savu rokrakstu, iemācījās sastrādāt ar aktieriem, dabūt no viņiem ārā to, ko režisoram vajag."
Vai kursam iespējams saskatīt kopīgas iezīmes? "Viņi ir ļoti dažādi - cits tradicionālāks, cits mazāk, bet esam pēc iespējas rādījuši dažādas skolas," tā M.Ķimele. Studiju laikā ar jauniešiem strādāja ne tikai Latvijas profesionāļi, bet arī vairāki vieslektori no ārzemēm. "Es redzu trīs kopīgas lietas. Pirmkārt, visi izvēlējušies ļoti nopietnus, sarežģītus materiālus ar milzīgām potencēm. Bet, tas laikam saistīts ar viņu jaunību, lasījumi bija nepārprotami, plakani tādā nozīmē, ka ir paņemta viena līnija, kas materiālu padara ļoti vienkāršu. Kā pozitīvās iezīmes iespējams minēt - viņi jūtīgi spēj izturēties pret telpu, labi prot sastrādāties ar mākslinieku. Un, treškārt, kas ir ļoti svarīgi, viņi ekonomiski prot izmantot izteiksmes līdzekļus," diplomdarba izrādes komentē V.Čakare.
Labākais darbs
Režijas bakalaura kursu šogad beidz Lauma Balode, Dace Dumbrovska, Laura Garoza, Arnita Jaunzeme, Juris Jonelis, Kārlis Krūmiņš, Inese Mičule, Valters Sīlis, Liene Šmukste, Inga Tropa, Edgars Kaufelds, Andrejs Polozkovs, Māra Siliņa, Ieva Paševska. Nākamā sezonā jauno diplomdarbus varēs skatīt vairākos Latvijas teātros - L.Grozas iestudēto M.Bulgakova Suņa sirdi Dailes teātrī, K.Krūmiņa H.Pintera Mājās pārnākušos Valmieras Drāmas teātrī, I.Mičules uzvesto Jukas Jokela Fundamentālistu un L.Šmukstes V.Švāba Prezidentes JRT, savukārt V.Sīļa M.Ravenhila Dažas atklātas fotogrāfijas Latvijas Nacionālajā teātrī. Visbeidzot visu kursu kopā aktieru ampluā būs iespējams novērtēt JRT, kur viesosies Dāvida Džovanzana iestudētais V.Šekspīra Simbelīns - Brno studentu teātra festivāla laureāts.
Par Simbelīnu V.Čakare saka - tas ir pat vairāk nekā studentu darbs, iespējams, labākais, ko kurss izdarījis - diemžēl ne režijā, bet kā aktieri. Kas pasniedzējiem visvairāk paticis no diplomdarbiem? "Ministrienes, otrā vietā - Suņa sirds," atbild G.Bībers. Šo viedokli dala arī V.Čakare, piebilstot: "L.Šmukste, protams, ir priviliģētā situācijā. Viņai ir liela aktrises pieredze, iespēja strādāt ar ļoti labajiem JRT aktieriem, kuri viņai ir kolēģi, un līdz ar to viņai nebija barjeras. Bet man liekas, ka veids, kā viņa tikusi galā ar tik sarežģītu dramaturģiju, kur jāpāriet no reālistiska dzīves attēlojuma uz fantasmogorisku, bija ļoti labi atrisināts." "Sīlis, Mičule, Tropa - tie trīs man ļoti patika. Pārējie iet nākošā riņķī," tā M.Ķimele.