Nacionālā teātra galvenais režisors Edmunds Freibergs sagaida savā
lepni iekārtotajā galvenā režisora kabinetā, vien nosakot — cerams,
cilvēki nedomās, ka tā ir viņa māja. Lai fotografēšanās un saruna labāk
sekmētos, režisors talkā ņem pelēko rotaļu žurciņu Kornēliju — aktrises
Svetlanas Bless dāvanu. "Būs, būs arī īstā Kornēlija manā svētku
vakarā! Tāpat arī Jānis Skanis jeb Cirča. Abi spēlēs mazu etīdi,"
režisors drusku paver gaidāmā koncerta priekškaru. Teātrī Dzimšanas
dienas viesistabas pasākums tiek rīkots gauži vienkārša iemesla dēļ —
Freiberga Pārdaugavas dzīvoklīša viesistabā var satilpt labi ja četri
cilvēki. Taču dzimšanas dienas ballītē, un 60 gadu ir nopietna
jubileja, Freibergam gribējies sapulcināt pēc iespējas vairāk savu
draugu, bijušo klasesbiedru, kolēģu, radu un citu tuvu cilvēku.
"Nekādas īpašas dāvanas es nemaz negaidu. Man daudz vairāk prieka
sagādās sarīkot viņiem šo koncertu," nosaka Edmunds Freibergs.
Pasīvi malā nesēdēs
"Šis pasākums ir mana sena sapņa realizācija," režisors neslēpj, piebilstot — lai viesiem nebūtu garlaicīgi, viņš sarūpējis šo koncertu — nelielu ekskursiju pa paša gadu gaitā iestudētajām muzikālajām izrādēm, kuru ir ne mazums un kuras viņam pašam ir ļoti mīļas. "Tām mūziku rakstījuši seši komponisti: Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls, Uldis Stabulnieks, Jānis Lūsēns un Valdis Zilveris. Koncertā skanēs viņu komponētās dziesmas no šīm izrādēm mūsu teātra aktieru izpildījumā." Turklāt katrs komponists pats vakara gaitā sēdīsies pie klavierēm, lai piedalītos savu dziesmu atskaņošanā. "Varu pačukstēt, ka, piemēram, dziesmiņu Zilais putniņš no izrādes Princis un ubaga zēns pirmo un pēdējo reizi dzirdēsiet tādā izpildījumā," Freibergs pasmaida, piebilstot — gluži jau klēpī saliktām rokām tomēr sēdēt nevarēšot, jo nāksies iejusties mājastēva un vakara vadītāja lomā. Vēl gaviļnieku priecē, ka koncertā skanēs fragmenti no Māras Zālītes un Valda Zilvera Poēmas par skatuvi. Tiesa, vai aktieri būs sarūpējuši kādu pārsteigumu, Freibergs gan nezinot. "Nu, ja tomēr būs, tad, cerams, neko tādu, kas mani nogāzīs no kājām!" viņš smejas, piebilstot, ka daudz tādu lietu, kas viņu spētu šokēt, neesot.
Neko citu negribētu
Jubilejas reize ir īstais laiks, kad atskatīties uz padarīto. Freibergs to nenoliedz, piebilstot — šī ir arī reize, kad runāt par gandarījumu, ko devuši padarītie darbi. "Daža lieta bijusi veiksmīgāka, daža — mazāk veiksmīga. Taču, nenoliedzami, patiesu prieku un gandarījumu sagādājuši daudzi iestudējumi. Tostarp — Zigmara Liepiņa opera Parīzes Dievmātes katedrāle, kas vienlaikus man bija liels pārbaudījums, jo operas "lauciņā" darbojos pirmoreiz. Un kur nu vēl rokopera Indriķa hronika — darbs par Latvijai tik aktuālām lietām! Ļoti ceru, ka to parādīsim vēl kādreiz, jo dekorācijas nav izjauktas un arī tērpi ir saglabājušies."
Ja Edmundam Freibergam būtu iespēja visu sākt no gala, vai viņš atkal izvēlētos teātri? "Domāju, ka jā, jo nekur citur sevi nespēju iedomāties. Acīmredzot zvaigznes sakrita tā, ka esmu nonācis tieši teātrī."
Lai gan gluži tā neesot, ka savu iestudēto izrāžu dienās Freibergs līdz vakaram dzīvo teātrī, šad tad viņš tomēr mēdz ielūkoties skatītāju zālē, lai redzētu, kā publika reaģē uz to, kas notiek uz skatuves. "Mēdzu vai nu drusku pasēdēt ložā, vai pastāvēt zāles aizmugurē — tur, kur sēž skaņu režisors. Ieeju paskatīties tikai atsevišķas epizodes." Kādēļ? Tādēļ, ka tieši pēc skatītāju reakcijas var pateikt, vai izrāde ir izdevusies, kā iecerēts.