Izrāde pirmizrādes vakarā iešūpojas lēnām, bet noteikti – apmēram pirmā cēliena vidū komisms izrādei laužas laukā pa visām porām. Mārtiņš Vilkārsis vizuāli ļoti krāšņo izrādi ielicis ziedos rotāta kolumbārija rāmjos, pa skatuvi slīd zārki, apspēlējot Ginta Grāveļa spēlētā (otrā sastāvā – Egons Dombrovskis) galvenā varoņa neveiksmīgo biznesu kapavietas tirgojot un vienlaikus neuzkrītoši piedāvājot vispārinājumu. Ilzes Vītoliņas radītie tērpi asprātībā neatpaliek – ko vērti vien ir Pētera Liepiņa un Jura Kalniņa dueta (Truebāla kundze un kungs) kostīmi ar apkaklītēm – spilventiņiem aizgājējiem. (Tikai nepārprotiet – "melnā" tēlainība izrādi nepadara ne drūmu, ne zaimojošu.) Princips tas pats, kas aktieru spēlē – kāpēc lai mirusi nebūtu visa ģimene, ja reiz vecmāmiņa beigta? Kāpēc lai visi vīrieši nespēlētu sievietes, ja reiz viens spēlē? Izdodas žilbinoši.
Pirmizrādes sastāvā līderis bija Intars Rešetins. (Dublējas ar Lauri Dzelzīti.) Viņa Katrīna ir odziņa, ne tēls – groteska, bet apbrīnojami precīzām detaļām veidota, pārspīlējums izkāpinājumā un tomēr vienlaikus arī kas patiesi sievišķīgs. Ļoti asprātīgi, bauda skatīties, bez tam loma uzskatāmi parāda, cik veiksmīga ir režisora ideja par dzimumu maiņu. Salonkomēdijās, kas balstās pārpratumos, aktrises sieviešu lomas reti veido ar tādu iejūtību un respektu (kaut groteski, protams), kā šeit vīrieši – biežāk rodas sajūta, ka viņas netieši cenšas uzsvērt savu atšķirību no varonēm. Protams, vīrieši sieviešu lomās Latvijas teātrī ir arī izaicinājums a priori, bez tam aizguvums no Romāna Viktjuka tomēr ir acīmredzams. Bet šajā gadījumā — pilnībā attaisnojas, jo no viduvēja materiāla "dabūts ārā" vairāk, nekā salonkomēdijā pamats cerēt. Izaicinājuma ir krietni mazāk, kā varētu domāt, komisma — krietni vairāk.
Izrāde ir izstrādāta sīkumos. Man personiski īpaši patīk struktūra — ainas, ko pārtrauc muzikālās intermēdijas, teātris teātrī princips. Rodas sajūta, ka visai paredzamais komēdijas sižets paplašināts gan nozīmes, gan telpas ziņā — ārpus žanra un skatuves rāmjiem. Īsos vārdos grūti pat aprakstīt tieši kā funkcionē neuzkrītošā, teju neredzamā, bet tomēr intensīvā saspēle starp lielisko aktieru ansambli un Ievu Pļavnieci orķestrī. Aktieri uz skatuves iemiesojas lomās, neizkrīt no tām pat muzikālo numuru laikā (tie paplašina "jokus" līdz iekšējā pārdzīvojuma vai ironiska komentāra līmenim), bet vienlaikus viņu tēli it kā netieši jūt, ka tos no malas kāds vēro. Ievas Pļavnieces varone pie ērģelēm tikai skatās, piespēlē vai dzied pati, ja vajadzīgs. Bet līdz ar viņas neuzkrītošo klātbūtni spēles telpā izrādei tiek piešķirta kāda slēpta dimensija – noslēpums. Īstenībā — kā gan mēs zinām, kas atrodas aiz kolumbārija sienām? Vai, iespējams vēl būtiskāks jautājums - kas īsti ir biedrības "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu" aktīvists Moriss Trussēns, ko filigrāni iemieso Valdis Liepiņš. Skaidrs vien, ka šis Moriss nav naivs dzīves pabērns, labsirdīgs muļķītis vai mazais cilvēks, kas, nejauši iekļuvis akacī, cenšas izpeldēt. V.Liepiņa Morisā ir kas mefistofelisks, kas no atriebes eņģeļa varbūt, un lugas finālā G.Grāveļa varonis ir iznīcināts ne jau tikai tāpēc, ka viņa sieva, ko asprātīgi kariķē Lauris Subatnieks, izlemj — vīrs ir homoseksuāls, un pieprasa šķiršanos. Tur ir kas dziļāks par finansiālā pamata un nodrošinātas dzīves zaudēšanu. Moriss, no kura līdz šim vaļā nevarējāt tikt, pazūd kā akā iekritis ar visu savu tuvākmīlestību. Ceļš uz elli, kā vēsta paruna, bruģēts ar labiem nodomiem.
Simona
madam
trusis