Lieliski! Beidzot es redzu jēgu ekrāna klātbūtnei, visu mākslu simbiozei, Operas jaunās zāles nelielajam izmēram, kas ļauj justies kā ļoti īpašam viesim kādā retā un izsmalcinātā notikumā... – aptuveni tā es iekšēji līksmoju jau pēc pirmajām elektroakustiskā stāsta "Vieglums" piedāvātajā telpā pavadītajām minūtēm.
Tagad, pēc koncerta, varu atzīties, ka, uz to dodoties, mazliet uztraucos – vai vārds VIEGLUMS nav par vieglu un nenoteiktu, vai ekrāns neaizklās mūziku? Pat drīzāk: vai ekrāns netraucēs atklāties mūzikai; vai stāstu veidos mūzika vai arī tas parādīsies skaņas vēstījumā kā vārdi, un vai iederēsies... Saprotams, tās visas bija sīkas bažas: Kristapa Pētersona, mūziķu un horeogrāfa līdzšinējie veikumi dažādās kombinācijās kopā un atsevišķi tomēr jau nostiprinājuši priekšstatu par kvalitātēm, ar kurām var rēķināties viņu veidotajos priekšnesumos. Šāds sastāvs kopā sanācis pirmoreiz – uzreiz liekot man vēlēties, lai viņu sadarbība turpinātos un lai šo VIEGLUMU klausītājiem sniegtu vairāk nekā divās izrādēs (30. aprīļa izrādi diemžēl nācās atcelt finanšu trūkuma dēļ).
Jāteic, ne koncerta laikā, ne pēc tam man neizdevās atšifrēt atsevišķu kompozīciju sākumus un beigas; ja blakus nebūtu sēdējis viens no "Viegluma" kompozīciju autoriem, vispār nevienu atsevišķu kompozīcijas fragmentu nezinātu autora vārdam piesaistīt. Šajā koncertā tas ir, manuprāt, viens no lielākajiem atklājumiem – proti, ka kompozīcijas neizirst, ja tiek iekļautas vienā izsmalcināti savītā un brīvi elpojošā aranžējumā (Kristaps Pētersons). Mana koncertu klausītājas pieredze gan profesionālu lauku plašumos neietiecas, tāpēc varu sacīt pat vispārinātāk – sen nebija gadījies skatīt tik precīzi pārdomātu, bet kopējā rāmja nenomāktu un kompozicionāli vienotu vairāku autoru mākslas darbu.
Ekrāna māksla (Elviss Zants) izsmalcināti, taktiski, emocionāli un vizuāli elpoja mūzikas mainīgā plūduma ritmā, vienlaikus nekļūstot tikai par ilustrāciju mūzikai; ar vienkāršiem vizuāliem motīviem, turklāt šajā gadījumā – pat bīstami burtiskiem dabas elementiem videoprojekcijas veiksmīgi radīja telpu, ko apdzīvot gan mūziķiem, gan dejas māksliniekam Kirilam Burlovam.
Arī dejas klātbūtne – vai mazums tādu koncertu, kur deja ir viens pavadošais motīvs, nenoteikta, iepriekš paredzama ilustrācija režisora idejai vai mūzikai.. Bet šeit, "Vieglumā"! Tādā vieglumā un intensitātē izdzīvotu mūziku dejas izpildījumā ārpus baleta uzvedumiem man, jāteic, nebija vēl Latvijā laimējies baudīt. Nav jau nozīmes komentēt kustību tekstuāli, taču bija kāds mirklis, ko, pieļauju, izceļ tikai kāds mans apziņas apgabals. Tuvojoties koncerta nobeigumam, dejotājs apguļas uz grīdas... Un viņa vienīgā kustība ir elpošana.. Pēc kāda laika viņa rokas lēnām paceļas – tik ļoti pats ar sevi, kā jebkurš cilvēks, ko mēs, sacīsim, iztālēm vērojam guļam pļavā. Tad kādubrīd rokas nesteidzīgi ietiecas ekrāna izgaismotajā laukā un atkal savienojas ar spēles telpu, izraisot nākamo kustību dejā un mūzikā, pilnīgi izmainot kādu elementu "Viegluma" plūdumā, iedarbojoties uz mani kā skatītāju un klausītāju veidā, ko es pat nevaru tagad ņemt un pierakstīt...
Noticēt kustībai, noticēt mūzikai – vai var būt vēl kāds neskaidrāks ticības paveids un, galu galā, aptuvenāks veids, kā izteikties par mākslām? Taču tieši tā ir sajūta, kas pārņem zālē sēdošos – mūzikas un kustības telpā ieaicinātos. (Par to, ka klausītāji noticēja, tātad iekļuva, tātad, dzīvoja notiekošajā darbā, liecināja arī ilgie un sirsnīgie aplausi.) Es ticu katrai roku un kāju kustībai, katrai dejotāja pozai telpā. Ticu pat, ka nevarēja iztikt bez lidojošajām grāmatām, kam piemīt gan tauriņa, gan akmens, gan salas, gan akača daba... Sākumā šķiet – nē, tikai ne kādu klišeju šajā izrādē, nekādu "papīra gudrību" nonievāšanu dabas gudrības priekšā. Par laimi, intensīvās skaņkārtu pārvērtības, atmosfēru sablīvējošā kustība un mūziķu runātie vārdi neļāva ne mirkli grāmatām kļūt par priekšmetisku traucēkli vai banālu etīdes objektu uz skatuves. Turklāt, lai cik dīvaini nebūtu, šī izrāde, manuprāt, lieliski savienoja gudrības jēdzienu un saukli, kas kādā ar dažiem gudriem cilvēkiem īpaši bagātā laikmetā jau tika plaši skandēts pāri grāmatu kalniem un to lappusēs: "Atpakaļ pie dabas!".
Ir koncerti, pēc kuriem klausītājs jūtas samulsis, ir tādi, pēc kuriem gaidīto un nez kādā izpratnē pelnīto ieguvis. Es jūtos pateicīga. Par iecelšanu no vēl pelēcīgā pavasara tieši vasaras vieglumā, par garīgumu bez ikdienišķiem āķīšiem klausītāju piesaistei, par tīru skanējumu, kas, neļaujoties fragmentārismam, nes klausītāju savā pasaulē, liek atcerēties, kas ir katarse un kas ir vārdos neiemocīta sapratne. Jā, par vārdiem vēl – tie, mūziķu runāti, manuprāt, uz ekrāna varēja arī neparādīties. Rakstītajai formai nepiemīt vijolnieces, kontrabasista, flautista intonācija īso haiku izrunā. Runātam tekstam nav nepieciešams neviens komats vai punkts, kas pēkšņi var traucēt, ja uz ekrāna piepeši neatrodas tur, kur tam vajadzētu atrasties... Taču, tā kā "Vieglumam" vairāk kā jebkam pēdējā laikā baudītam piemīt rituāla daba (šajā sakarā jāpiemin daudzu aizmirstais sinkrētisma jēdziens – visu elementu vienotība rituāla laiktelpā), pieņemu veidotāju lemto – runāts vārds jāpieraksta, jūrai jābūt arī krastam, cilvēka kustībai jāsākas un jābeidzas nevis uz skatuves, bet ierosmēs un atbalsīs citos cilvēkos. Veidotājiem no sirds vēlu vairāk iespēju dāvāt "Vieglumu" klausītājiem vēl šajā un nākamajā sezonā. Paldies!