FOTO: Alvis Hermanis Cīrihē iestudējis Skaistākās nāves ainas operas vēsturē

Trāpījis nišā un pelna. Ja ir,kas skatās,tad lai tik dragā.

Kad lieliem māksliniekiem, kas paši no sevīm ieņemti, sāk labi justies, piemetas klišeju drudzis, jāņem vodka "na berjozovoi počve", pūtenovičs aizsūtīs. Par dzīvi tik caur nāvi, tā vienkāršāk, jo bībele jau pateikusi priekšā.

Domāju, ka šis publikas reakciju pretnostatījums dramatiskajā teātrī un operā ir nedaudz izkāpināts un par draudz pretsnostatīts konkrētās Cīrihes izrādes vajadzībām. Tā vienkārši ir iegājies, ka operā ir vairāk pieņemts aplaudēt pēc atsevišķiem "numuriem" UN visas izrādes beigās, bet teātrī - pamtatā tomēr tikai tās beigās. Un pavisam noteikti piekrītu tam, ka operā jau nu neaplaudē kāda nāvei, bet gan tam, ka dziedātāji meistarīgi izpilda sarežģītu muzikālo materiālu. Vai tad tiešām kāds visā nopietnībā domā, ka, piemēram, "Traviatas" pēdējā cēlienā no aptuveni "Addio del passato" līdz Violetas nāves brīdim publika aplaudē Violetas nāvei, nevis tam, kā mūziķi izpildījuši šo vienlaikus ļoti sarežģīto un emocionāli tik piesātināto skaņdarba daļu. Nav gluži bez nozīmes arī teātra tradīcijas katrā zemē - operas dzimtenē Itālijā publika var kliegt ne tikai "bravo", bet arī "bū" tajos slavenajos nāves skatos, ja kaut kas nav bijis tā. Pie mums to grūti iedomāties ne tikai teātrī, bet arī operā. P.S. Zāļu Vecim - baritoniem ir arī daudzas slavenas pavedēju partijas - Dons Žuans, Jevgeņijs Oņegins, Grāfs Almaviva. Arī mecosoprānus nedaudz nepelnīti atstājāt novārtā, jo, lai gan lielo partiju mecosoprāniem ir mazāk kā soprāniem, tomēr ir, iespējams, pati slavenākā vai viena no divām, trim slavenākajām operas sieviešu balsu partijām ar grandiozu nāves ainu, ko zina pat operas nezinātāji, proti, Karmena. Tāpat arī Rosīni zināmākajās operās galvenās liriskās varones lomu izpilda mecosoprāni - Pelnrušķīti vai Rozīnu "Seviļas bārddzinī" (soprāna versija ir tikai tāda pielāgotā, pie kuras ķeras tad, ja nav mecosoprāna šīs lomas izpildījumam, kamēr lielajos teātros to dzied tikai mecosoprāni, kur no pēdējās desmitgades spilgtākajām izpildītājām jāmin Čečilia Bartoli, Džoisa Didonato un, protams, Elīna Garanča). Arī salīdzinoši reti uzvestajā "Samsonā un Dalilā" visskaistākā ārija sarakstīta tieši mecosoprānam.

nevis nāvei .bet dziedātāja meistarībai,tāpat arī dramatiskajā teātrī pēc Romeo vai Pūt vējiņiem,applaudē līdzpārdzīvojumam ,ko mākslinieks ir spējis radīt ar savām sirdsasinīm,applaudē arī neliešu lomu izpildītājiem utt.,ne jau tādēļ,ka pats aktieris tāds būtu ,bet gan viņa talanta spēkam!!!

Protams prieks, ka režisors savā dzīvē vismaz dažas operas noklausījies. Tosku, laikam, vairākārt :-) Tas viņu bagātinājis. Nedaudz. Tomēr vairākkārtēja sevis citēšana (Garā dzīve, Tēvi, Trubadūrs) liecina par apsēstību cikliskā formā. Novēlu Latvijas režijas monstram sevi izvērtēt ārpus laimes hormona ietvariem!!!

Momentuzņēmumos skatoties, prātā nāk "Garā dzīve." Ne? Atļaušos piebilst Zāļu Veča visnotaļ saturīgajam skaidrojumam tikai tik daudz, ka ovācijās un bravo saucienos pēc nāves skatiem operās nesaskatu ne pretrunu, ne paradoksu, bet gan apliecinājumu operas žanra NOSACĪTĪBAI un SAMĀKSLOTĪBAI. Lai attaisnotu, kā Jūs pats sakāt, īpaši sarežģītas tesitūras, muzikālās gradācijas IZKĀPINĀTU EMOCIJU attēlojumam mūzikā, kas var būt visatbilstošākais temats, ja ne NĀVE...

Jā, ir pretruna/ paradokss, ka operā tiešām pēc nāves ainām rīko ovācijas un sauc "bravo!". Operas apmeklētāji un fani , kas ārkārtīgi augstu vērtē operas žanru ( tāpat kā bsavi cienītāji ir baletam, kur tāpat varoņi iet bojā), ļoti labi saprot, kāpēc tā pieņemts. Tieši šajos skatos- dueti, bet galvenokārt ārijas komponisti uzrakstījuši sevišķi sarežģītas tesitūras, kā arī muzikālo gradāciju ziņā ( piemēram Aīdas un Radamesa duets pazemē), visvairāk to ir augstajām balsīm- soprāniem, tenoriem, netrūkst baritoniem ( Rigoletto, Makbets, Bokanegra, Poza "karlosā"), basiem (īpaši izvērsti krievu operās- Godunovs, Susaņins, lai gan tieši krievu operliteratūrā ovācijas parasti ir operas beigās, jo dramaturģiskais materiāls ir monolīts, krasi neiezīmējot āriju kadences, bet pārejot tālākā darbībā vai darbībai apraujoties). Lai cik tas savādi izklausītos, daži nāves skati ir tik populāri, ka ir pat uzskaitīts ovāciju ilgums minūtes, kā arī priekškara atvēršana reizēs. Neizplūdīšu, bet viens no vis-vis-grandiozākajiem ir Donicetti Lučijas ārprāta skats, kur tiek demonstrētas koloratūrsoprāna galējās balss iespējas, kā arī režisori, piemēram, Metā ar Natalī Desē, veido sarežģītas mizanscēnas, tai skaitā ripošanu pa kāpnēm kulminācijas brīdī pa puskāpnēm. Ovācijas operā vai baleta neizvēršas par zaimošanu, tā ir publikas pateicība par augsto meistarību- vokālu un aktierisku, fizisku izturību, kas rada katarsi, saglabājas skatītāju un klausītāju atmiņā kā augsta mākslinieciska pilotāža. P.S. Piedodiet, zinātāji, uzrakstīju tiem, kas operu apmeklē reti. Tāpat būtu pateicīgs, ja Hermaņa skaistākajās nāves ainās izdotos izvairīties no cinisma. Ovācijas ir operas un baleta žanra tradīcija.