Gaismēnu šarms. Intervija ar režisori Ināru Slucku

Ja skatāmies uz situāciju visā Latvijā un Eiropā kopumā, apejot atsevišķās lokālās problēmas katrā no te minētajām Latvijas mācību iestādēm, tad var secināt, ka Boloņas process daudz ko mūsu līdz tam labajā augstākās izglītības sistēmā ir salaidis dēlī. Tagad viss ir tik starndartizēts un tik uzskaitīts, studiju programmās viss tik stīvi un neelastīgi salikts rāmjos, ka runāt par kaut kādu pamatīgu akadēmiskās bāzes ielikšanu + katra studējošā indivīda personīgās apdāvinātības un talantu atklāšanu un virzīšanu kādā noteiktā virzienā nevar vairs būt ne runas. LKA pirms Boloņas procesa bija ap 16 lekciju nedēļā - īsto, pusotrstundīgo... Ar neiedomājamu izlasāmās literatūras daudzumu, ar paralēli veicamiem kursadarbiem. Tagad tas viss ir noīsināts uz pusi. Un varam vien ar šausmām domām, kas būtu tad, ja LKA arī būtu ieviesusi trīsgadīgo bakalauru, nevis atstājuši četrgadīgo. Taču ar visu to studenti objektīvi mācās mazāk. Labi, ir, protams, vajadzīgs tas individuālais darbs ar sevi, bet tam var nodoties tad, kad jau ir ielikti nesatricināmi akadēmiskie pamati - tā zināšanu bāze, bez kuras visas individuālās attstības ir maza bērna šļupsti. Mēs nevaram izlikties, ka pirms mums nekā nav bijis. Pat mūsu uz Rietumeiropas valstu fona salīdzinoši jaunajā kultūrā vispirms ir tik daudz, kas jāzina, lai mēs varētu atļauties bilst klāt vēl kaut ko savu. Viss nesākas ar katru mūsdienu jauno censoni, jo mūsdienu jaunie censoņi ir vien posms ilgstoši pirms viņiem veidotā kultūras ķēdē. Un, tikai to apzinoties un cienot, mūsdienās var tam visam pievienot klāt kaut ko būtisku un paliekošu.

Man prieks, ka beigās labi sapratāmies. Viss loģiski saliekas pa vietām - tāpēc jau arī ir tāds uzskaitījums ar salīdzinoši seniem absolventiem, jo tajā laikā, kad viņi mācījās LKA, tā iestāde bija krietni citādāka (1997.g. aktieru kursa diplomdarba izrāde "Brāļi Karamazovi", ko izrādīja Zirgu Pastā arī Homo Novus ietvaros, ir iegājusi Latvijas teātra vēsturē - nekā tāda kopš tā laika vairs nav bijis), nekā tā ir jau vairākus pēdējos gadus. Protams, arī no šo laiku beidzējiem pa kādam talantīgākajam izsitīsies uz mūsu skatuvēm, vēl jo vairāk tāpēc, ka teātros paaudžu maiņa arī būs nepieciešama. Un es viņiem novēlu veiksmes. Kas gan nenozīmē to, ka LKA darbība nebūtu jāizvērtē un jāuzlabo. Un jāizdara secinājumi. Kaut vai par ļoti spilgi sevi pieteikušo Liepājas teātra jauno aktieru kursu, kuri izglītību ieguva Klaipēdas universitātē, nevis LKA.

Mazliet smieklīgs uzskaitījums ir tādēļ,ka šie mākslinieki jau vairums ir pusmūžā, bet mēs taču runājam par tagadni. Atsauksme uz lielisko cilvēku un KA rektoru Pēteri Laķi vairs neko nevar līdzēt, jo viņš, par nelaimi visai latviešu kultūrai, jau Mūžībā. Labi, piedodiet vārdu "smieklīgs", es nespēju pašlaik atrast atvietotāju. Labāk salīgsim mieru, gadās taču, ka doma izsakās neprecīzi.

Jūs nesapratāt pašu galveno, proti, to, ka es Jums piekrītu 100%, ja ir runa par tiem gadiem, kopš tur ir tagadējais rektors. Kas tieši ir tik smieklīgs manā uzskaitījumā? Agrāk tiešām uzņēma daudz mazākus aktieru kursus un nedarīja to katru gadu, turklāt viņiem bija jāapgūst tas pats, kas teorētisko kursu studentiem. Tagad uzņem katru gadu un nemoka viņus ne ar ko pārmērīgi "intelektuālu", jo viņi taču ir "mākslinieki". Tātad tagad LKA tiešām ir par daudz absolventu ar visai apšaubāmu iegūto zināšanu un prasmju bagāžu. Par darba nodrošināšanu pasniedzējiem arī piekrītu. "Pieņemsim,ka tiem izcilajiem beidzējiem IR kaut kāda jēga. Kāpēc neliek to lietā? Tāpēc,ka jebkuru laikmetu iecelt šodienā ir vieglāk, neviens vairs nevar it kā piesieties." Šo es nesapratu. Tie, kas pārceļ laikmetus, vispār jau ir režisori, nevis aktieri. Aktieriem vien jābūt pietiekami spējīgiem ar prasmi un gaumi nospēlēt režisora gribētajā stilistikā - ja režisors grib grotesku, tad to arī spēlēt, nevis karikatūras utt. Tas jāmāk. Bet tie nav aktieri, kuri izvēlas iestudējuma stilu. "Daudzi jaunie aktieri ir atzinuši, ka nonākot teātrī, viņi saprot,ka sagatavotība ir vāja." Arī par to es rakstīju. Un ideālajā variantā paši saviem spēkiem tiek ar to galā, lai gan LKA tas, protams, godu nedara. Un principā no mana komentāra ļoti labi varēja saprast, ka esmu ar Jums vienisprātis tajā, kas ir palicis pāri no LKA agrākā prestiža. Tomēr vienmēr jāpatur prātā, ka tā nav tikai teātra mākslas parādība, ka ir liels atbirums. Tas pats vērojams gan Mākslas, gan Mūzikas akadēmijā. No mūsu 6-7 izslavētajām starptautiskā līmeņa operzvaigznēm trīs vispār Latvijas Mūzikas akadēmijā nekad nav studējuši (Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais, Marina Rebeka), bet trīs pēc Mūzikas akadēmijas absolvēšanas ir papildinājušies ārzemēs, kas arī principā viņus padarīja par tā līmeņa izpildītājiem, kas viņi ir (Elīna Garanča, Inga Kalna, Maija Kovaļevska). Kamēr pa to laiku Mūzikas akadēmijā taču pilnā sparā notika studiju process, kādi citi studenti saņēma izglītību vokālajā mākslā... Kur ir visi šie absolventi tagad? Varbūt dzied operas korī, vai VAK "Latvija". Un to noniecināt nevajag - arī korim ir vajadzīgi profesionāļi, tomēr par mācību iestādi kopumā tas pasaka pietiekami daudz. Uz Mākslas akadēmiju pilnībā varētu attiecināt Jūsu pausto nožēlu par laikmetu pārnešanu - tur arī ir aizdomas, ka jaunie mākslinieki tikai tāpēc tik aizrautīgi nodarbojas ar instalācijām un deformācijām, ka varbūt nemaz īsti nemāk tā reālistiki uzzīmēt to, ko redz... Nu, ja tā tiešām ir, tad ir bēdīgi. Bet par LKA Jums piekrītu. Vienīgi gribēju norādīt uz to brīdi, kad iestājās lūzuma periods un visas Jūsu nosauktās problēmas īpaši saasinājās. Agrāk bija mazāk studentu, attiecīgi mazāk - absolventu un mazāks atbirums. Tagad LKA vajadzētu izveidot godprātīgu statisku, cik aktiermākslas studentu pēdējo, piemēram, 5 gadu laikā, pēc mācību iestādes beigšanas ir dabūjuši štata vietu profesionālā teātrī, un cik - nē.

Jūsu uzskaitījums ir mazliet smieklīgs, ja to salīdzina ar nenormālo daudzumu "meistaru", kas nāk ārā no KA. Kāpēc KA vispār uzņem un uzņem? Tāpēc,lai pedagogiem nodrošinātu algas un spekulējot ar to, ka jaunieši tiecas kaut kur iestāties. Teātra mākslas profesija popularitāti nav zaudējusi. Pieņemsim,ka tiem izcilajiem beidzējiem IR kaut kāda jēga. Kāpēc neliek to lietā? Tāpēc,ka jebkuru laikmetu iecelt šodienā ir vieglāk, neviens vairs nevar it kā piesieties. Jūsu uzskaitīto priekšmetu daudzums un nosaukumi vēl nenozīmē, ka tie ir arī apgūti. Daudzi jaunie aktieri ir atzinuši,ka nonākot teātrī, viņi saprot,ka sagatavotība ir vāja. Aktierim, režisoram visu mūžu jāstrādā ar sevi, tomēr ir vairāk kā dīvaini, ka radot mītiski augsto KA prestižu, iznākums ir pārāk pieticīgs.

Tīri pēc loģikas no pašas Zojas komentāra nevar izsecināt, ka viņa ir pat LKA studente, kur nu vēl tieši aktiermākslas studente. Uz ģenerālmēģinājumiem mēdz iet arī citi studenti, piemēram, no LU. Bet, apjejot šādas konkrētības kā Zojas personu, paliekam pie tā, ka Jūsu komentārs veltīts visiem LKA aktiermākslas studentiem "gadiem", arī te jāatzīst, ka viss tomēr nav tik bezcerīgi, jo ideālajā gadījumā tomēr ir daži spoži izņēmumi - Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Zvīgule, Kaspars Znotiņš, Artūrs Skrastiņš, Ieva Puķe, Ģirts Ēcis, Mārcis Maņjakovs, Inga Misāne, Gundars Grasbergs, Inga Alsiņa ir spoži aktieri ne tikai Latvijas mērogiem, bet visi ir - ar LKA diplomiem. Tāpēc, arī atzīstot Jums lielu daļu taisnības, jādiferencē vismaz trīs lietas: 1) apzīmējums "gadiem" īsti nederēs, jo laikā, kad LKA rektors vēl bija filozofs prof. Pēteris Laķis, aktieru kursus neuzņēma katru gadu, līdz ar to reflektantiem bija sīvāka konkurence un tādējādi arī varēja atlasīt un uzņemt tikai labākos. 2) jau minētajā laikā aktiermākslas studenti vēl nebija atbrīvoti no obligātajiem teorētiskajiem kursiem, pie kuriem pieskaitāma, piemēram, filozofijas vēsture, kultūras teorija, semiotika - tātad agrāko gadu beidzējiem bija gan kaut kāda jēga "laikmetos un stilos". Bet tad jau arī vēl nebija ieviests Boloņas process un vispār visi visu mācījās vairāk. 3) Nevajag tomēr izslēgt katra aktiera profesijas kandidāta personīgo ieinteresētību, dedzību un gatavību strādāt ar sevi. Tad jaunais aktieris par pašam vien zināmu pūliņu cenu zinās un pratīs daudz ko tādu, ko skola viņam nekad nav prasījusi, un, kļūstot par profesionālu aktieri teātrī, strādās kā zvērs, drīz apgūstot visu to, ko LKA nav mācījusi, arī tikt galā ar Jūsu pavisam pamatoti pieminēto problēmu ar lielo zāli. Šajā punktā es gan piekritīšu, ka tas neatbrīvo mācību iestādi no atbildības, ka nav to iemācījusi savam studentam, noveļot visas raizes uz nākamā darba devēja, t.i. teātra pleciem. Arī pieminētais egoisms transformējas pozitīvā enerģijā cilvēkam, kurš ir spējīgs atzīt sevī nezināšanu un neprasmi, un to labot. Vismaz publikai zālē šāds aktiera egoisms nenoliedzami kļūst par ieguvumu.

Jums, studentiem Kult.Akad. neiemāca elementāras, teātrim nepieciešamās prasmes. Jūs vāji orientējaties laikmetos un stilos, par skatuves runu jau nav ko runāt, tur jāņem sūdains koks rokā. Kaut ko tuvplānam, mazai telpai uzfinglierēt varat, bet no lielajām zālēm bēgat kā no lietuvēna, jo negribat atklāt savu bezspēcību. Kult.Akad. ražo puskoka pusprofesionālus kadrus, gadiem! Labi, ka atzīmējat- "ko (es) esmu redzējusi", bet ir vēl pavisam aizmirstas un nonāvētas izpausmes, par kuram jums nav pat jausmas, jo neesat redzējuši. Un vēl- jaunajai paaudzei ir pārāk pieticīga mēraukla visam, kas virs zemes, jo valda viena pamatiezīme jūsu izpausmēm- viss sākas un beidzas ar MANI!