Gaļina Poļiščuka. Kliedz tikai uz talantīgajiem

nama pagrabā. Pirmdien teātris piedzīvos savu faktisko atvēršanu — pirmizrāde Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajam.Pēc atklāsmes uz Maskavu Viena no četrdesmitgadnieku paaudzes spilgtākajiem režisoriem Latvijas teātrī izrādes sāka iestudēt salīdzinoši nesen. Režisorei intervijās patīk stāstīt par savu dzīvi, ievelkot tajā pa mistiskai vai vismaz teatrālai līnijai. Tā, piemēram, tiek stāstīts, ka Nacionālajā teātrī vairākkārt izsludināto M.Bulgakova Meistaru un Margaritu viņa neiestudē, baidoties no "Bulgakova lāsta" — katru reizi, kad viņa nopietni sagatavojoties darbu sākt, viņas dzīvē notiekot kāda nelaime. Izņēmums nav arī stāsts par lēmumu doties uz Maskavu studēt. Kaut objektīvi krasais pagrieziens uz pavisam citu dzīves ceļu režisorei droši vien bija sāpīgs, presē tas izskan pat frivoli un ar zināmu izaicinājumu. Ja ticat, ka māksla ir kas reliģiskai atklāsmei līdzīgs, tas saista, ja ne — atgrūž. Šo duālismu var attiecināt uz lielāko daļu G.Poļiščukas sacītā. Pirms iestāšanās Krievijas Teātra akadēmijā jeb leģendārajā GITIS G.Poļiščuka Rīgā studēja krievu literatūru. Tikko beigusi universitāti, nonāca skolā, uzreiz — vidusskolas pēdējās klasēs. Tas jaunajai krievu literatūras skolotājai esot licis apjaust, cik spēcīgs ierocis ir pamatīga literārā materiāla analīze. Pēc aktieru stāstītā, to viņa izmanto arī, iestudējot izrādes. Andris Bulis ne reizi vien intervijās izteicies, ka G.Poļiščuka liek saviem aktieriem daudz lasīt, patstāvīgi pētīt, un tieši tas padara darba procesu interesantu. Pēc režisores lūguma, piemēram, aktieru grupa, kas spēlēja V.Šekspīra Spītnieces savaldīšanā, apmeklēja lekcijas par Šekspīru Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Pie teātra G.Poļiščuka, kura līdz profesijas maiņai paspējusi izbaudīt arī stjuartes dzīvi, esot nonākusi pēc smagas slimības. Gandrīz nomirusi, tad, par spīti tam, ka viņai bija maza meita, izlēmusi — dzīve jāmaina kardināli. Viņa devās uz Maskavu.Cita mentalitāte Teātrī G.Poļiščuka ienāca ar savu diplomdarbu, beidzot GITIS, — pēc Vladimira Nabokova romāna Karalis, dāma un kalps veidoto Viņš, viņa un Francis jaunā režisore Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādīja 2002.gadā. Atsauksmes bija pretrunīgas. Daļa kritiķu bija ieintriģēti, saskatot atšķirīgas mentalitātes ienākšanu Latvijas teātrī, citi, iespējams, to pašu iemeslu dēļ, izrādi nepieņēma. Toreiz recenzijā Normunds Naumanis rakstīja, ka izrāde saista ar "simpātisku, taču mūsdienu teātrī reti vērojamu īpašību — dabisku tieksmi patikt skatītājiem". Uzverot — nevis izpatikt, bet patikt. Šie divi vārdi, iespējams, ir atslēga gan G.Poļiščukas atšķirīgajām izrādēm, gan pašas režisores personībai. JRT iestudējusi vēl vienu izrādi — T.Viljamsa Stikla zvērnīcu —, G.Poļiščuka nākamo veidoja jau Liepājas teātrī. Romeo un Džuljeta. Mīts viņas karjerā spēlē īpašu lomu. Pirmkārt, režisore satikās ar gados jauniem aktieriem, kas kļuva par viņas teātra grupas serdi. Kad G.Poļiščuku uzaicināja strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī, jaunie aktieri — Andris Bulis, Artūrs Krūzkops, Inga Misāne — viņai sekoja. Otrkārt, izrādes iestudēšanas gaitā Latvijas teātros spēkā pieņēmās baumas, ka ar režisori ir teju neiespējami sastrādāties. Radošā darbā gadās visādi, tādēļ, piemēram, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša emocionālos izteikumus, ka ar G.Poļiščuku viņš vairs ne reizi nesadarbosies, varētu neņemt vērā. Bet runas pastiprinājās, kulmināciju sasniedzot 2005.gadā, kad ar publisku skandālu režisore pameta Nacionālo teātri (NT). Te bija tapušas divas no veiksmīgākajām G.Poliščukas izrādēm — Cietsirdīgās spēles un Pūt, vējiņi! Kā toreiz skaidroja režisore, NT pārslogoja viņas aktierus un lika iestudēt pārlieku īsos termiņos. Viņa gribēja četrus mēnešus izrādei un solījumu, ka ar aktieriem, kas nodarbināti viņas izrādēs, nestrādās neviens cits. NT nepiekāpās. Baumoja, ka teātrī tiek "dalīta vara", uzskatot, ka G.Poliščuka apdraud Nacionālā teātra kā veseluma pastāvēšanu. Zināmā mērā to apstiprina arī kāds agrākā NT direktora Viestura Rieksta izteikums — ka G.Poļiščuka vēlas izveidot savu teātri teātrī. Pati režisore, īpaši pēc saasinātās reakcijas uz viņas iestudētajiem Pūt,vējiņi!, uzskatīja, ka sava loma notiekošajā ir arī viņas tautībai.Starp mākslu un bulvārpresi Kaut arī mainoties direktoriem, G.Poļiščuka atgriezās NT, viņas tuvākā nākotne šķiet saistīta ar Teātra observatoriju. Vēl pirms tās faktiskās atvēršanas (vairāki grupas projekti iepriekšējos gados nav spējuši izskanēt plašāk, bet zināmākie veidoti kā kopprojekti) jaunais teātris tiek pretrunīgi vērtēts. Iemesls ir režisores personība. Kopš viņas ienākšanas teātrī gan skatītāji, gan teātra cilvēki krasi sadalījušies "mīlētājos" un "nīdējos". Ir arī tādi, kas novērtē režisores darbu, bet nespēj pieņemt publisko tēlu. Šķietami trauslajai, ļoti sievišķīgajai G.Poļiščukai ir "krampis". Uzkliegt varot — to atzīst gan pati, gan aktieri, kas mēģinājumos reizēm tiekot novesti līdz asarām. To gan atļaujoties tikai pret cilvēkiem, ko augstu vērtē, kuru talantu saskata. Savukārt viņas aktieri, atzinuši, ka darbs mēdz būt grūts, novērtē gala rezultātu — ne tikai veiksmīgu lomu, bet iespēju attīstīties kā daudzpusīgām personībām. Tos, kas neiztur, šķiet, aizmirst viegli — tā par G.Poļiščukas aktieriem sevi vairs nesauc ne I.Misāne, ne A.Krūzkops, kurš pēc lēmuma palikt NT esot uzzinājis, ka vairs nespēlē izrādē Mēs, ne J.Skanis. G.Poļiščukas valdzinājuma varā savukārt nonāk jauni aktieri. Ilgu tramvajā otrajā sastāvā spēlēs, piemēram, Ilze Ķuzule. Bet vienu jaunā teātra vadītājai neatņemt — teātri viņa patiesi mīl. Paskatieties G.Poļiščukas izrādes, arī neveiksmīgās, pēc mēnešiem un ievērosiet, kā režisore tās uzlabojusi, kā ar tām strādājusi. Tāpēc nav brīnums, ka ārzemju kritiķi, kas tās bieži redz labu laiku pēc pirmizrādes, G.Poļiščuku visbiežāk sauc intriģējošāko latviešu režisoru starpā.