Katrs justos. Šī balva Latvijā ir nozīmīga. Un par kurām lomām vēl, ja ne par šīm? Tādas lomas negadās ne katrai aktrisei, pat ne katram teātrim. Man — visas.
Un dažu sezonu laikā. Vai neesat nogurusi? Kā jūs sevi pēc izrādes piepildāt ar enerģiju?
Pagaidām izdodas. Varbūt izdzeru glāzi šampanieša. Tad braucam pakaļ bērnam un uz mājām. Protams, nogurums ir liels. Bet, ja izdodas izgulēties un no rīta spīd saule, problēmu ar enerģijas trūkumu nav. Agri ceļamies, rīta cēlienu pavadām ar bērnu. Nezinu gan, kā būs šonedēļ — jānospēlē piecas Ķiršu dārza izrādes. Droši vien pagurums būs.
Meita būs aktrise?
Ceru, ka nē. Kaut gan to jau viņa pati izdomās. Aktieru bērni vai nu absolūti aiziet prom no mākslas pasaules, vai arī paliek. Man bija otrais variants.
Lomas, par kurām saņemat balvu, spēlējat pie Oļģerta Krodera. Vai izjūtat viņu kā savu režisoru?
Jā, bez šaubām Kroders ir mans režisors. Viņš man tik stipri
uzticējies... Par katru lomu, ko viņš man dod, brīnos. Saku viņam:
"Tiešām domā, ka varēšu?" "Jā, nav ko runāt, sākam mēģināt." Par
uzticēšanos esmu viņam ļoti, ļoti pateicīga, jo es varu sākt noticēt
pati sev.
Saprotu, ka Oļģerts Kroders kā režisors vienlaikus ir ļoti rosinošs, bet arī prasa no aktieriem daudz individuāla darba.
Viņš dod milzīgu brīvību. Reizēm tik lielu, ka pat nesaproti, cik daudz
drīksti. Izrādes viņš paplašina kosmosa līmenī, bet tevi brīvi palaiž —
dari. Viņš, protams, dod virzienu, bet uzskata, ka aktierim nav viss
jāieliek ar karoti mutē. Es pati reizēm prasu, bet mēģinājumu laikā
viņš domā lielās līnijās. Tas aktieri disciplinē. Pašam jādomā,
jāizdara.
Kroders ir demokrāts. Mēģinājumos nejūtos sasprindzināta, mums nav
konfliktu, un tas atbrīvo. Bet es labprāt strādāju arī ar citiem
režisoriem. Piemēram, šoruden ar Māru Ķimeli, kura arī ir absolūti mana
režisore. Daudz strādāju ar Feliksu Deiču, tagad režisors no Igaunijas
Andress Lepiks iestudē Divpadsmito nakti. Kroders pirms kāda laika
gribēja iestudēt, un tad mēs visi ļoti gribējām spēlēt. Bet tad viņš
pārgribēja. Tagad šī būs izrāde par mīlestību. Arī par to, cik mēs ļoti
mīlam paši savu mīlestību, savas ciešanas.
Jūs iesākāt stāstīt par meklējumiem, uz ko jūs mudina režisori. Kas
pēdējās sezonās ir būtiskākais, interesantākais, ko esat sevī atradusi?
Kroders pa šiem gadiem manī ir modinājis pašironiju, kādas pirms tam
man nebija. Tas noder teātrī, jo, piemēram, Ķiršu dārzā viņš gribēja
ironisku attieksmi pašiem pret sevi, dzīvi, tēliem. Tas palīdz arī
dzīvē. Citādi būtu ļoti grūti izdzīvot.
Vai visu piesauktā krīze ietekmē jūsu dzīvi? Vai jūtat, ka tā ietekmē teātra dzīvi?
Jā un nē. Manu dzīvi pagaidām neietekmē. Bet radusies nedrošības sajūta
par rītdienu. Televizoru es neskatos, bet pa radio tomēr dzirdu, ko
runā. Cenšos neņemt galvā, bet tas nosēžas, un nedrošības sajūta ir.
Kas notiks ar teātri, skatītāju? Vai viņš varēs atļauties nākt uz
teātri? Mēs jau varam taisīt izrādes bez kostīmiem, bez dekorācijām,
varam nākt, kādi esam, un mēs uztaisīsim izrādi. Bet vai skatītājs
varēs atļauties nopirkt biļeti? Šo sezonu izvilksim. Kā būs tālāk...
Ko domājat par savas mātes jaunās izrādes ieceri (Svetlana Bless
piektdien atsāk spēlēt Nacionālā teātra izrādē Žurka Kornēlija)?
Nacionālais teātris gudri izdarījis — visas izrādes ir pilnīgi pārdotas. Cilvēki gaida, tātad tas ir vajadzīgs.
Kura no pēdējo sezonu lomām jums ir vismīļākā?
Visas mīļas. Vairāk par lomu es patiesībā domāju par izrādi kā kopumu.
Vismīļākā izrāde man ir Idiots. Liktenis tā iegrozījies, ka to vairs
nespēlēs. Skatītāji būtu, bet aizsaulē aizgājuši divi aktieri...
Domāju, izrādi vairs nespēlēsim nekad.
Valmieras teātrī ir ļoti ciešs, ģimenisks kolektīvs. Cik viegli jums te bija ieaugt?
Ieaugt nav grūti. Jaunos ātri pieņem, ja cilvēks pats grib strādāt. Kolektīvs nozīmē, ka teātrī varu labi pavadīt laiku ar jebkuru. Valmierā jau nekā cita nav, tikai teātris, tāpēc mēs visi te pavadām daudz laika. Normāli ir pēc izrādēm neskriet prom uzreiz, pasēdēt kādu pusstundu, parunāt.
Par ko runājat — izrādēm, mākslu, dzīvi?
Jā, tieši par to arī runājam. Gan par konkrēto izrādi, gan par dzīvi un mākslu vispār. Tā tas ir bijis arī agrāk — 70.gados, bet lielā mērā atsācies ar Krodera atnākšanu uz šejieni. Viņa pirmie mēģinājumi ir fantastiski. Piemēram, Hamleta mēģinājumos sēdēju kā ļoti interesantā lekcijā par literatūru, mākslu, filozofiju, dzīvi. Un tādi režisori mums te ir visi — Māra Ķimele, Felikss Deičs, Varis Brasla. Katrs ar savu dzīves pieredzi, stāstiem. Pēc tam arī pašam ir ko domāt un runāt, ja režisori ir ar tādu bagāžu. To redz arī Mārtiņa Eihes filmā par Hamletu — šie mēģinājumi ir īpaši. Kroders atplaukst, kļūst par gadiem desmit, divdesmit jaunāks. Kā viņš māk iedvesmot! Un viņš ir mežonīgi pacietīgs. Kā viņš saka — režisors jau nevar būt, ja nav pacietīgs.
Kāda ir sajūta, zinot, ka Kroders reāli dzīvo teātrī?
Tas pastiprina teātra kā māju izjūtu. Teātris nav tikai plika ēka, uz
kuru mēs atnākam uz darbu, sausi to padarām un ejam prom. Mēs atnākam
uz ēku, kurā dzīvo Kroders, tātad dzīvo arī pati māja. Jebkurā laikā
varam pie viņa ieiet un parunāties.
Teicāt, ka režisoram vajadzīga pacietība. Vai jums tā liekas arī no
aktrises pozīcijām? Jūs esat šī teātra zvaigzne, vai jums mēdz būt
kādas kaprīzes?
Zvaigznes... Mums jau tādu nav — viena loma liela, otra maza. Par kaprīzēm — ja mēs sākam niķoties, tas viss ir par lietu. "Es nemēģināšu līdz desmit pāri diviem, jo man rakstīts, ka divos beidzas mēģinājums" — tādu dumjību te nav. Gadās jau kādam kāds projekts Rīgā, bet viss tiek sarunāts un netraucē kolektīva darbu.
Vai jums šo blakus darbu pietrūkst?
Filmēties seriālos? Nē. Ko, izņemot materiālo labumu, es iegūtu? Esmu
filmējusies, bet domāt par globālu popularitāti Latvijas mērogā — tas
ir smieklīgi. Nedomāju, ka zaudēju. Protams, tā ir cita pieredze, bet
teātra burvība ir, ka šovakar varbūt nesanāca, bet tu saprati, kā
vajadzētu, un vari to nākamajā vakarā izmēģināt atkal. Izrādes aug un
attīstās.
Cik daudz jūs lomā ieliekat no savas personības?
Cik vien varu. Kaut man patīk veidot arī absolūtu formu, kurā no manis nav nekā.
Vai jūtat, ka jums ir kādas profesionālās lietas, kas vēl jāapgūst, vai arī esat sasniegusi noteiktu profesionālu līmeni?
Nekas nav sasniegts. Sākot darbu katrā jaunā izrādē, jūtos kā pirmkursniece. Absolūti.
Vai reizēm tomēr nepārņem sajūta — to es forši izdarīju?
Ļoti reti. Tas mums te ir raksturīgi. Varbūt reizēm pašnovērtējums ir pat par zemu. Neesmu šeit dzirdējusi: "Nu tad šodien bija!" Drīzāk otrādi. Maksimums, kas Valmierā dzirdēts: "Šodien izrāde bija jauka, šodien izrāde tiešām elpoja." Bet par sevi? Dievs pasargā, nekad mūžā!
Jums tomēr izdevies sasniegt gluži neticamu meistarību.
Varbūt, kā Olis (O.Kroders — red.) saka, lomas mani izaudzinājušas.
Noliek priekšā uzdevumu, un tu domā, kā es tajā kalnā uzkāpšu. Ir arī
forši reizēm pie citiem režisoriem strādāt. Piemēram, Deičs, Ķimele
strādā kā pedagogi, palīdz, attīsta. Tad vieglāk strādāt pie Oļa, kur
pašam jātiek galā.
Vai ir kādas lomas, kuras vēlaties nospēlēt?
Man ļoti patika Ofēlija. Bet vispār — ko dos, to spēlēšu. Loma nav tik būtiska. Man vajag režisoru. Lomu var uztaisīt gandrīz no nekā.
Režija jūs nevilina?
Es nevarētu par režisoru strādāt, nav pacietības. Es ātri strādāju, un mani reizēm kaitina, ka citi to nedara tik ātri. Tāpēc nevarētu būt par režisoru — mani ienīstu, ar mani negribētu strādāt, baidītos. Es būtu skarba. Kaut vispār režija ir viena no tām profesijām, kuras apskaužu. Arī diriģentus, bet viņiem tomēr savādāk — viņi ir kopā ar orķestri, kori katrā atskaņojumā. Režisoram — viss, izrāde aizgājusi, uz skatuves neiziesi, neko ietekmēt nevar. To es nevarētu.