Indra Roga: Vajadzīgs baigais spēks, lai dzīvotu talantīgi

Jā, šādā aspektā pilnībā piekrītu, ka atšķirība ir liela. Tomēr diez vai arī Ahmatova to uztvēra kā savas tautas režīmu. Vai gan citādi viņa rakstītu: "Нет, и не под чуждым небосводом, И не под защитой чуждых крыл, - Я была тогда с моим народом, Там, где мой народ, к несчастью, был."

>Mary Ahmatovas un Belševicas dzejai ir principiāli atšķirība. Ahmatovas tauta nebija okupēta, tas bija režīms, kas nāca pie varas pilsoņu kara (brāļu kara) rezultātā. Tā bija krievu vairākuma izvēle. Cēloņi, kas izsauca šo pilsoņu karu jau ir cita lieta. Bet ļoti netaisnīgas sociālās iekārtas bieži rada ļoti asiņainu pretsitienu. Franču lielās revolūcijas terors. Belševicas tauta bija okupēta tauta, svešinieku apspiesta tauta. Belševica sava dēla nāvē savu tautu navainoja. Tās ir fundamentāli atšķirīgas lietas.

И мне не разобрать Теперь, кто зверь, кто человек,…… А. Aхматова …………………………………………… Gūstekņa kolonnai pameta maizi, Pelēkā masa sajuka barā- Šāvieni. Sargi beigtos piemin ar celi. Feldfēbels māca: mēs esam karā, Meli! Slepkavība! Nesauciet šodien par cilvēku mani. Anšlavs Eglītis

Ziedēja pļava baltajos ziedos, Nopļāva pļāvējs sarkaniem vāliem, ai jā, ai jā. Tie tavi brāļi, neskaties, māsa,- Kritušie laukā sarkanos vālos, Neskaiti, māte, tur vēl nav visu, ai jā, ai jā. Anšlavs Eglītis

Daudzas latviešu mātes 5-10 gadus vēlāk varēja teikt to pašu, ko Ahmatova "Rekviēmā". Mūsu pašu Belševica reiz arī ne mazāk skaudi pateica: "Kliedz, mana tauta! Lokies! Tavās rētās Vēl bēršu sāli, lai tu neaizmirstu Neko. Audz sāpju naidā svelotā, kas svētāks Par piedošanas maigumu."

>nerrim Nu šaubos gan, ka latviešu -krievu attiecībām būtu kāds sakars ar baronu pirmās nakts tiesībām. Vai nu tomēr ie vainas nebūs XX gadsimta vēstures notikumi. Un Munters nu gan nav veiksmīgs piemērs latviešu identitātes krīzei. Jo kāpēc lai igauņa un vācietes dēls sevi uzskatītu par latvieti? Un pirms vainot latviešus, gribu atgādināt, ka Sudraba laikmeta dzejniekus, rakstniekus līdz tādai vai savādākai, bet pirmslaika nāvei noveda viņu pašu tautieši...Praktiski visus... Es kaut kā ne visai Cvetajevas dzeju.... jo tā bērnu namā nodotā meita, kas nomira badā.... Bet Ahmatovas dzeja ... Viņa katru dienu stāvēja rindā pie cietuma, lai mēģinātu kaut ko nodot dēlam....Tās ir šausminošas rindas...Ты сын и ужас мой.. Семнадцать месяцев кричу, Зову тебя домой. Кидалась в ноги палачу - Ты сын и ужас мой. Все перепуталось навек, И мне не разобрать Теперь, кто зверь, кто человек, И долго ль казни ждать. И только пышные цветы, И звон кадильный, и следы Куда-то в никуда. И прямо мне в глаза глядит И скорой гибелью грозит Огромная звезда. ------------------------------------------------ Nu pret citu tautu izlietajām asins jūrām, mūsu , latviešu, savstarpējie kašķi ir mīlīga paampelēšanās.

Arī krieviem ir hroniska identiātes krīze, tikai daudz plašākos mērogos, kur koordinātes staigā no Āzijas līdz Eiropas anarhijai. Doktorā Živago tiek risināta arī ebreju identitātes labirinti tieši krievu kultūras lokā... Nē, tā problēma ir citur. Interesanti, kam jutās piederīgs Ojārs Vācietis vai Kurts Fridrihsons. Štrunts par to Munteru.

Mamma gribēja izmest Gorbačova grāmatu. Es atvedu uz Rīgu. Pašķirstu , palasu. ----------------------------------------------- No tā viedokļa es saprotu tagadējos krievus. Negribu ,ka viņi asimillētos un būtu kā putni ar aizlauztiem spārniem. ---------------------------------------------- Šitais nu ir spēcīgi. Godīgi, Tu, Skaisle, esi vienīgā, kuru zinu, kas Gorbačovu pārlasa...Nu tad skaidrs, ka ar Sudraba laikmeta literatūra Tev negaumēs... Un neraudi gan tik žēli. Jo vismaz es Tev vakar neuzbruku. Tikai maigi paaudzinaju, germonofīle tu mūsu... Un ko tad Tu no germāņiem tik dikti esi iecienījusi? Kurts-'Māleri? Nu padalies, kurš no ģermāņiem ir tavam garam tuvs. Interesanti . p.s. Un es atminu, ka Tu pirms laika apgalvoji, ka esot iegrimusi kaut kādā krievu episkajā romānā...Es vēl biju šaubīgs, jo tieši pēc tā romāna motīviem krieviem pašlaik ir Top seriāls, ko viņi Emmy izvirzīja, bet Tu zvērējies, ka Tev televizora vispār neesot, tikai grāmatu lasot. Un nekā labāka par to vispār nevarot būt, jo izlasot to grāmatu tava kolēģe krieviete esot teikusi, ka ir gatava mirt par dzimteni (Krieviju tas ir)....Bet Tu, Skaisle, neesot gatava mirt , jo latviešiem tik labu grāmatu neesot.... Un krievus Tu negribi ar aizlauztiem spārniem....Varbūt Tu vienkārši esi klusa, bet patiesa padomju literatūras cienītāja? Ar visu no tā izrietošo ideoloģiju...Sovoks?

Ei nu ei, vai tad Tevi tik viegli piebeigt! Bet.....ja nu tiešām juties pamesta, tad mea culpa !

Kā Tu vakar mani pameti vienu? Man divi kā uzbruka, tā es biju spiesta cīnīties viena līdz sviedriem un elpas trūkumam. Tas nebija smalki. Esmu germanofīle, nevis ģermāniste. Neesmu studējusi ģermānistiku, bet esmu visa vāciskā liela mīlētāja. Mani vecvecāki nāk no Vidzemes, Gaiziņa augstienes. Tur bija tā - aizbraucām vasarā pie viņiem, omīte saka, Skaislīt padod gurtīti, es- kādu gurtīti? , viņa - gurti padod. Izrādās - jostu. Vai jāklāj galds - telvēķi, gapeles utt. Vienlaicīgi ome bija kristīta pareizticībā un rusifikācijas dēļ no galvas zināja Puškinu, Ļermontovu, vēl kādus citēja , bet tos dzejniekus neatceros. Vēl viņa uz kora mēģinājumiem pēc lauku darbiem gāja 10 km turp un 10 km atpakaļ. Jā - par to padomju laiku. Mamma gribēja izmest Gorbačova grāmatu. Es atvedu uz Rīgu. Pašķirstu , palasu. Viņš visu laiku saka - mēs - padomju tauta. Tas man šķiet bija visdrausmīgāk - tās identitātes laukā nīdēšana. Tautu sakausēšana. No tā viedokļa es saprotu tagadējos krievus. Negribu ,ka viņi asimillētos un būtu kā putni ar aizlauztiem spārniem. Lai ir krievi, bet lai ir valsts patrioti. Nu labi, šai jautājumā mēs laikam sakausimies, bet man nav tāds noskaņojums. Gribu aiziet uz Federa gleznu izstādi. Visu laiku to taupu kā tādu dārgumu. Uz Blumbergu jau biju, bet mani kaut kā nomāca viņa darbi. Feders jau kaut kas pavisam cits - viegls un maigs un senatnes zelta patinas ietīts.

Skaisle, precīzi! Nevar mīlēt to, kas uzspiests ar varītēm! Lietainais laiks uzjundīja manī vēlmi izdarīt inventarizāciju bēniņos tajos plauktos., kur skolas un studiju laika grāmatas.Cik daudz sēnalu tur sakrājies - sākot no bērnības laiku "Vasika Trubačova" līdz obligātajai literatūrai PSKP kongresu materiālus ieskaitot( pati zini, ka bez tiem diplomu dabūt nevarēja).Līdz ar to zināmā mērā alerģiska reakcija uz tā laika uzspiesto krieviskumu. Negribu noliegt visu krievisko, nebūt nē.Sagadījies, ka nežēlīgo laikmeta griežu pēc ,mans brālēns Sibīrijā dzimis, Ļeningradā studējis, ieprecējies krievu radošajā inteliģencē, arī man pavēra aizkara maliņu uz krievu teātra pasauli .Nu jau kur tie gadi, kad radiņš aizsaulē un līdz ar to visas saites ar Krieviju partrūkušas pēc kurām šobrīd nebūt neskumstu. Un zini, kā lakmusa papīrītis krievu sakarā ir tikai viens vienīgs jautājums - krievu kolonistu tiesības Latvijā. Nu re, nonācu atkal līdz politikai un Tu mani , Skaisle, tūdaļ apsaukāsi! Vēl, par Latgali.Nu nav jau vairs daudz to īsto latgaliešu.Pareizticība caur ienākušajiem krieviem ir samaitājusi latgaliešu katolisko Dieva pasaules izjūtu. Ja esi ģermāniste, tad Tev noteikti ir savas domas vai ir kāds kopsakars vācu katolicismā ( Bavārijā)salīdzinot ar latgalisko.

Tu gribēji Raudupieti? Nu redzi, Tieši Sniedze Valmierā to piedāvā . Special for you! Un Indrāni, manuprāt, iet vismaz pāris teātros. Vari izvēlēties versiju. p.s. Jā, man arī izskatās, ka Tu vienkārši niķojies....Gulta cieta, palags grauž, spilvens kož.. Metam nu mieru. Vai Tu gribi pēdējo vārdu paturēt? Kā teiksi!

Jā, izceļojušies ir visi, es arī, bet tas nav iemesls, lai neapmeklētu kultūras pasākumus Latvijā. Un pilnīgi noteikti man nav attieksmes, ka Šekspīru skatīties man būtu jālido uz Londonu. Kur nu iznāk, tur skatos.

Jautājum. Zini, Šeipingā man burtiski gar seju plikus dibenu apaļumus un ļoti skaistas slaidas kājas grozīja trīs jaunas puskailas sievietes. Divas no viņām dzemdējušas. Par kaut ko tādu kā skaudība pat neiedomājos. Pakatījos uz draugu, kurš caur pieri skatījās uz skatuvi uz sirmo kundzīti ,kas rupjākās vietās salecās un tad skatījās uz mani un man bija uzjautrinoši, ne vairāk. Man nesen jautāja vai man patīk dzīvot Rīgā un es teica, ka jā, bet ka man patiktu arī Londonā, Stokholmā, vai jebkurā kultūras lielpilsētā, ka tik nauda būtu. Kultūras pasākumu izvēle ir tik vien liela, ka nevar - pie labākās gribas visu paspēt. Tai brīdī,kad būšu lasījusi labas atsauksmes par Rogas darbiem gan no skatītājiem, gan kritiķiem - tad arī es aiziešu un novērtēšu viņas darbu ar savu naudu un klātbūtni. Pagaidām nē. Nekā personīga, ja vien spēj noticēt, bet nē. Jā un es patiešām tā domāju,ka vieglāk un lētāk jau ir malt pasaules klasiķus , nekā "rakt" savu kultūru. Tur vajag dziļāku talantu, tādu kā Ziedonim, kā Znotiņam, kā Hermanim. Pie tā es palieku un nepadodos un vari man draudēt ar karmām, ar baušļiem, ar jaunākām un skaistākām - ar ko vien gribi.

Ak tad saliki visas rindā un novienādoji...Lukina, Ikstena, Roga...Un Žagars arī turpat... Oi, Skaisle...Ar kādu mēru jūs mērat, ar tādu jums atmērīs... Piedod, bet tavos komentāros par Rogu es patiešām neredzu pragmātisku motivāciju...Nezinu, nelasīju, neredzēju, bet...nepatīk! Turklāt viena mākslinieka pretnostatījums otram, kā Tu noliec Hermani pret Rogu, ir destruktīvs pēc definīcijas. Tie ir dažādi cilvēki, dažādas personības, tātad arī viņu radošās izpausmes būs dažādas. Un tas ir labi. Kāpēc Tu gribi pasauli padarīt melnbaltu, ja tā ir krāsaina. Nu Hermanis ir sarkanais, bet Roga violetais. Viņiem katram ir sava vieta krāsu spektrā. Kāpēc Tu gribi mākslu padarīt par sportu, kur obligāti kāds ir zaudētājs, bet kāds uzvarētājs.

Latviešu klasikas mīlētājai Skaislei atgādinu, ka latviski raksta nevis "desmitām reižu"', bet "desmitiem reižu"

1) Nu par savu jauniešu motivāciju redzēt Ziedoni un visumu neesi tik pārliecināta...Varbūt šķita izcili smieklīga un uzjautrinoša, bet vai nu Ziedonis ir tik izcili izklaidējošs dzejnieks... 2) Anna Kareņinai režisors bija Mihails Gruzdovs, bet Roga spēlēja Annu. Tā kā Tu viņai par režiju par velti uzbrauc.

a nu beidz, jautājum. UzZiedoni un Visums es biļetes uzdāvināju visai savai dzimtai. Jo man tā šķiet izcili laba dāvana - ērti , skaisti pasniedzama, variējama naudas ziņā, un nenovērtējami vērtīga. Un manā dzimtā arī ir jaunieši tādi - ar humanitāru ievirzi un tādi - interneta sērfotāji, bet sajūsmā bija un ir visi. Bet mana audžumeita - visa angliskā un amerikāniskā mīlētāja, uz Ziedonis un Visums jau ir aizvedusi 2 savas draudzenes , nu patīk viņai un ļoti patīk šī izrāde. Par Rogas izrādēm - uz Annu Kareņinu neaizgāju tāpēc, ka man divi dažādi cilvēki uz,kuru spriedumiem paļaujos slikti atsaucās par režiju. Nezinu, neredzēju, bet - negribu tērēt laiku , lai par to pati pārliecinātos. Paļaujos uz savām autoriātēm. Un turpinu dievināt Ziedoni un Visumu ilgoties pēc tāda baudījuma.

jā,kad biju uz Ziedonis un Visums - tad man netālu sēdēja divas jaunas meitenes, kad publika smējās - viņas diezgan skaļi sauca - bet es neko nesaprotu. Protams,ka jauki,ka Tev patīk visas Rogas izrādes, nav iebildumi, bet - ja nu noteikti ir jābūt krievu klasikai, tad es tomēr pastāvētu uz to,ka vismaz līdzsvarā ar latviešu klasiku. Pretējā gadījumā - kāpēc es runāju lavtviski,kāpēc vajag latviešu kultūru? Iedomājies,ieklausies - kā tas skan - DOSTOJEVSKIS, TOLSTOJS - un Rainis,Ziedonis,Blaumanis - vai ne? Slikti , ka es gandrīz no galvas zinu Meistaru un Margaritu,bet ne Jāzepu , vai ne ? Un man joprojām uz grāmatu galda nav tautas dziesmu izlase, bet būs, goda vārds, būs.

Jā, iesāku, bet nepabeidzu. Filmu gan noskatījos visu.

Izdzēsās iepriekš uzrakstītais - bet labi - tagad īsais variants. Manuprāt, Raiņa Jāzeps un viņa brāļi ir luga, kurai jābūt visu laiku kādā no Latvijas teātru skatuvēm. Kā vienā noņem no repertuāra, tā otrā parādās. Visa milzīgā Latvijas dramaturģijas klasika. Biju uz Blaumaņa Indrāniem Krievu Drāmā - ļoti aktuāla un ļoti svarīga luga. Visi trimdas autori. Bet - es neesmu redzējusi Pētersona Spēlē, Spēlmani. Toties zinu,ka tā ir leģenda. Kur ir šodienas ekvivalents? JRT ir ģeniāla izrāde - Ziedonis un Visums. Manā vērtējumā - ģeniālāka par visu krievu dramturģiju - ooblomovs, kareņina, živago, noziegums un sods kopā ņemot. Un manā vērtējumā tas ir virziens ,kurā attīstīties.Tas bija izcili - 3 ģēniji - Ziedonis, Znotiņš , Hermanis. Tātad ir, tātad varam, tātad nevajag muļļāt tikai kaimiņu klasiku, kā to dara Roga.

Sveiks Veci. Jā, mums taču ir tik daudz labu, izcilu lugu, kuras tiek uzvestas reizi 20 - 30 gados. Varbūt vairāk pašcieņas mums noderētu , vai ne? Varbūt teātriem vieglāk runāt par to kas ārpusē,nevis kas ar mums notiek?

Skaisle, ar Tavu muti kārtējo reizi runā balta patiesība. Pievienojos domai, ka latvju režisoriem patiesi vajadzētu vairāk pievērsties mūsu pašu tautas dramaturgijas pērlēm. Un vēl, valmieriešu vietā būtu gauži apvainojies, ka Roga viņu teātri uzskata par tādiem kā izmēginājuma trusīšiem - ja sanāk, tad ok, ja nē tad slīcinam nost.....

Kādu svešvārdu skaidrojošo vārdnīcu Jūs izmantojat? Man Jūsu izdevums šķiet augstākajā mērā nepilnīgs. Pamēģiniet paskatīties kādā citā valodā, piemēram, vācu! Par ko Jūs sauktu, piemēram, komponentes daiļslidošanā? Un argumentācija (analīze, sintēze utt.) ir metode, jo tā ir paņēmiens, un paņēmiens ir metode. Rīcība tā ir tikai un vienīgi kā darbība. Apmēram kā tad, kad Jūs rakstāt man kādu no savām dziļdomīgajām atbildēm, Jums rakstīšana ir darbība, bet man, kad es saņemu šos Jūsu gara augļus izlasīšanai, tie nekādu darbību nenozīmē. To, vai Jūs aiz kokiem protat arī saskatīt mežu, es Jums pat vairs nejautāju.

Nav par ko! Par vēlās dzimtbūšanas atcelšanas lomu Krievijas revolūcijā un pilsoņu karā. Tas ir tikai mans pieņēmums, nevis apgalvojums. Mani bieži piemeklē šādas domas, bet jo īpaši bieži, lasot tieši "Doktoru Živago". Bet tas noteikti nebija vienīgais komponents. Par masveidīgo igauņu un latviešu konvertēšanos pareizticībā. Es nekādā ziņā negribu noliegt to, ka noteikti bija arī latvieši, kuri apzinātā ceļā nonāca pie konfesijas maiņas. Beigu galā taču vienīgais pareizticīgo svētais no Latvijas Jānis Pommers ir latvietis. Nešaubos, ka viņš un vēl citi pieņēma ticību apzināti pēc tam, kad līdz tādam lēmumam bija nonākuši garīgu meklējumu ceļā. Tomēr to es pat uzdrošinos apgalvot, ka liela daļa no tiem 100 000 to darīja pragmatisku apsvērumu vadīti un viņiem principā bija vienalga, kādā konfesijā būt. Taču pareiztīcības izplatīšana Baltijas guberņās bija svarīgs punkts rusifikācijas plāna *viens cars, viena valsts, viena pareizticība* ietvaros. Jūsu nosauktos autorus gan neesmu lasījis, bet gan jau kādreiz nonākšu arī līdz tam. Var būt, ka es kļūdos, bet man šķiet, ka šobrīd Rīgā ir tikai viena pareizticīgo draudze, kur dievkalpojumi notiek latviešu valodā. Kāpēc tik maz, ja jau tik daudzi meklēja šo konfesiju un tajā pārgāja? Par dažādajiem kultūru segmentiem Latvijā es Jums pilnīgi piekrītu. Tieši to tik dīvainā - reizēm sāpīgā - konfigurācija un saplūsme ir tā, kas veido Latvijas kultūrvēsturisko unikalitāti un te neviens elements nav mazsvarīgs.

Nē, man nav vienalga. Jūs kļūdāties. Bet šajā gadījumā nav lielas atšķirības - Brazīlijas vai Argentīnas mūks, kā arī tas, kādas izcelsmes bija viņa senči. Vai arī Jums ir kāds pamats domāt, ka itāļu izcelsmes argentīniešu mūkiem ir lielākas izredzes saprast Dostojevski visā viņa antirietumniecikumā, nekā tās ir brazīliešu mūkiem? Par pārējo man nav ko teikt. Tukša piekasīšanās vārdiem bez kāda satura. Jā, es kļūdaini sarakstīju terminus (mana vaina - kad rakstu kaut ko citu, nevis komentārus, es tādas kļūdas nepieļauju), bet Zahara argumentācija vienalga bija nepareiza, jo es sapratu, ka Zahars vēlējās pierādīt to, ka latvieši mūsdienās apzināti novēršas no viņiem daudz tuvākās krievu kultūras un māžojas pakaļ Rietumiem, kā piemērus minot franču sierus un salsu. Bet Jūs tagad man cenšaties iegalvot, ka viņš gribēja pretnostatīt augsto un patērētāja kultūru. Nu, ko lai saka. Viens no mums nav sapratis. No konteksta man gan šķiet, ka tas ir krieviskā un rietumnieciskā pretnostatījums, nevis augstās un patērētāju kultūras pretnostatījums. P.S. Argumentācija ir metode. Jo metode ir paņēmiens, proti, sistemātiska, mērķtiecīga rīcība izziņas procesā. Es uzrakstīju nevis "metodiski", bet "metodoloģiski". Un tas ir viss, ko Jūs man varējāt pārmest? Ka neuzraksīju precīzi Latīņamerikas valsti un šo vārdu?

Tā ir izsmeļošākā atbilde, kuru esmu saņēmis internetā, pat ne komentārs, bet mazs referāts. Paldies. Daži jautājumi, manuprāt, gan ir diskutabli . Iezīmēšu tikai pāris - 1) Vai dzimtbūšanas (ne)atcelšana spēlēja tik lielu lomu 1917. gada revolūcijā? 2) Vai pāriešanu pareizticībā var tik viegli norakstīt kā „rusifikāciju”, piemēram, palasot tā laika tekstus- Indriķa Straumīša piezīmes, Dāvida Baloža dzīves gājumu, uzskatus, manup, tā bilde veidojas krietni sarežģītāka… Ziniet, man ļoti patīk vērot Latvijas kultūrvēstures mozaīku. Atpazīt tajā vāciešu, zviedru, krievu, poļu, ebreju atstātos nospiedumus. Tieši šādā gaismā unikāli latviskais kultūras mantojums manās acīs uzsmirdz vēl spožāk. Tāpat ļoti gribētu, lai Latvijas historiogrāfijā pienācīgs gods tomēr tiktu atdots baltvācu un pirmskara Latvijas ebreju kopienas( kuru pilnībā iznīcināja) kultūras pēdām. Žēl, ka Duglasa Deividsona vizītes laikā šis aspekts tika piemirsts. Arī šī kopiena 400 gadus bija daļa no Latvijas. Tas gan garāks temats, tomēr arī B. Pasternaks Doktorā Živago un citos savos darbos par to runā. Vēlreiz, paldies.

Par baltvāciešiem bija domāts, protams, 1897., nevis 1987.g. Vispār atvainojos par drukas kļūdām!

Paldies par komentāru un plusiņu (nevajadzēja jau tā pūlēties, jo es šo interneta komentāru bērnišķību necik augstu nevērtēju), lai gan es tā arī nesapratu, kam tas bija domāt - Jums piemīt apbrīnojama spēja teju vienā teikumā atbildēt vairākiem komentāriem uzreiz, neņemot vērā to, ka tos ir sarakstījuši dažādi cilvēki. Tā nu sanāk, ka Jūs cenšaties vienam pierādīt vai atspēkot to, ko ir teicis kāds cits. Man nekas nav iebilstams pret krievu autoru darbu uzvedumiem latviešu teātrī (kur es ko tādu būtu teicis?), jo daudzi man tiešām patīk (agrāk man bija Dostojevska periods, kurš gan tagad ir pilnīgi izsīcis un tā vietā ir nācis kas pavisam cits, tiesa, ne no krievu literatūras apcirkņiem), turklāt Latvijā top vairāk kā 100 teātra jauniestudējumu gadā, kurus visus noskatīties nespēj pat Spēlmaņu nakts žūrija, kur nu mēs – ierindas skatītāji ar saviem ikdienas darbiem un rūpēm. Tā nu katrs var izvēlēties, uz ko iet, pēc savām prioritātēm. Lielkrievu šovinismu Jums ne es, ne kāds cits šeit nav pārmetis. Tā ir ļoti izkāpināta interpretācija. Mani rakstīt pamudināja zināms Jūsu kategoriskums pāris frāzēs: „pārsteidz daudzu nespēja ieraudzīt, ka latviešu un krievu kultūrceļi ir cieši saistīti” un „Tāpat skatos, ka” vācu kultūra” tuvāka”. Nu, un? Lai taču viņi tā uzskata! Kāpēc kāds būtu jāpārliecina? Citiem ir tieši tādas pašas tiesības kā Jums uz saviem uzskatiem šajos jautājumos. „Maz vienīgi bija tie ērģelnieki”. Kāpēc? Katrā lauku miestā ir baznīca ar ērģelēm. Jūs tiešām gribat teikt, ka tajās visās spēlēja pamatā vācieši? Neaizmirstiet, ka, lai arī dominējoša, vācu diaspora Baltijā skaitliski vienmēr ir bijusi pavisam neliela – ne vairāk kā 200 000. Ļoti daudz ko latvieši darīja paši, it īpaši jau 19.gs., kad sabiedriskajā dzīvē ienāca pirmais 19.gs. vidū augstskolās studējošo latviešu „metiens”, no kuriem ap to laiku, kad Krievijā dzimtbūšanu tikai atcēla, jau bija cēlušies juristi, arhitekti (Konstantīns Pēkšēns ir viena no nozīmīgākajām figūrām Rīgas jūgendstila apbūvē), uzņēmēji (no kuriem daudzi drīz kļuva par mecenātiem) rakstnieki, komponisti utt. 1905. g. notikumus Latvijā es drīzāk salīdzinātu ar Garibaldi vadīto itāļu sacelšanos pret austriešu un citu svežzemnieku jūgu Itālijā, nekā ar Krievijas revolūcijām un pilsoņu karu, kas daudz tuvāks Lielajai Franču revolūcijai gan pēc būtības, gan pēc motīviem, gan pēc satricinājumu dziļuma, gan izlietajām asinīm, gan griežot galvas savas tautas aristokrātijai, gan slaktējot vienam otru. Pats revolūcijas fakts? Diez vai Eiropā ir kāda tauta, kura nekad ne pret ko nebūtu sacēlusies, bet 19.gs. beigas – 20.gs. sākums ir sociālās un sociālistiskās pašapziņas mošanās laiks, visādu traku anarhistisku strāvojumu laiks, ko ik pa brīdim kāds mēģināja īstenot dzīvē. Baltvāciešu skaita sarukšana. Jā, gandrīz uz pusi (1987.g. – 137 312, 1925.g. – 70 963, 1939.g. repatriācijas laikā izceļoja ap 51 000, pēc Baigā gada, kara un citām represijām 1959.g. – vairs tikai 1609) 20. gs. pirmajos 30. gados, jo viņi te zaudēja savas privilēģijas, sabrūkot muižu ekonomikas sistēmai – arī ienākumu avotus utt., bet, šķiet, ka citi vēsturiskie notikumi ir vēl vairāk veicinājuši gandrīz pilnīgu šīs minoritātes izzušanu no Baltijas. Turklāt es ne ar vārdu neidealizēju un nenoniecinu ne baltvāciešus („latvieši visai naski dažādos vēstures posmos te slavē vienus, te lamā citus, bet vēlāk otrādi”???), ne krievus. Runa ir par to, ka, necenšoties tagad izvērtēt kā pozitīvu vai negatīvu vienu vai otru faktu, jāatzīst tā eksistence. Jā, latviešu kultūrā ir ļoti daudz vāciskā (pat mūsu izslavēties Unesco ierakstīties dziesmu svētki ir radušies uz vācu kultūras pamata), krievu kultūrā – nemaz. Tas jāņem vērā, cenšoties salīdzināt vienas un otras tautas „kultūrceļu tuvību”. To noliegt būtu neprāts. P.S. Lai nu ko, bet ģermanofilismu man noteikti pierakstīt nevajadzētu. Nejauciet mani ar Skaisli! 100 000 zemnieku pāriešana pareizticībā nenotika aiz tā, ka latviešu un vēl vairāk – igauņu – zemnieki pēkšņi sevi sadzirdēja aicinājuma balsi konvertēties. Tā bija 1885.g. sāktās Baltijas rusifikācijas politikas (Valujevs) sastāvdaļa, kur aizliegumi skolās starpbrīžos sarunāties citā valodā, kā vien krievu, bija tikai ziediņi. Pareizticīgajiem bija atvieglojumi gan zemes iegādē, gan citas priekšrocības, kas noteiktas likumu aktos. Sierus un dzeju noteikti nevajadzēja salīdzināt, bet vēl mazāk Kalašņikovu un Debisī. Tas tā … metodei. Tas piederas dzejai vai apziņas plūsmai, bet ne konstruktīvai diskusijai. Mēs nevaram vienā līmenī salikt dažādu līmeņu lietas. Kultūra ir gan nacionāla, gan pārnacionāla. Ir lietas, kuras mēs no citu tautu kultūras uztveram, un ir lietas, kuras neuztveram. Otro gan mēs vairumā gadījumu neapzināmies. Tāpat arī kādas zemes kultūra tomēr top ļoti konkrētā nacionālā vidē. Paldies par uzmanību! Tik garus komentāru man dzīvē nav nācies rakstīt. Pat kauns par sevi sametās…

Jā, nesaprotu, kas tieši augšminēto komentāru autoru nomoka? 1) Vai tas, ka latviešu teātros uzved krievu dramaturģiju? 2) Nespēja samierināties, ka latvieši visai naski dažādos vēstures posmos te slavē vienus, te lamā citus, bet vēlāk otrādi? 3) Salīdzināju sierus ar dzeju? Vai labāk asumam salīdzināt Kalašņikovu ar Debisī? Tas taču ir tik pašsaprotami -kultūras nevar salīdzināt, tāpat kā ģeniāla māksla ir pārnacionāla. Bet nu jau saruna aizgāja pa apli.

Nu pat Francisks, kas pāvests, paziņoja, ka īpaši tuvs viņam ir Dostojevskis. Ko tagad, pāvestu par krievmīli nobirkosiet? Nu nezinu gan, vai tiem, kuri mīl Sudraba laikmeta dzejniekus ir problēma ar Bodlēru, Hesi vai Folkneru..... Ir lietas, kas iet pāri nacionālajiem rāmjiem kā Zahars to pareizi norādīja.

Ā, es vēl uz brīdi cēli pārvarēju Jūsuprāt man piemītošo liekrievu šovinismu, pieliku Jums plusiņu:)

Maz vienīgi bija tie ērģelnieki, jo 1905. gadā muižas dega, trīsdesmit gadu laikā gandrīz visa baltvācu diaspora pameta Latviju. Starp citu, jūs kādreiz esat domājis vai lasījis, kas latviešus motivēja dibināt brāļu draudzes, kā arī 100 000 zemniekus 19.gs. nogale pāriet pareizticībā, jā, vai, galu galā, kāds vispār bija nacionālromantisma ideoloģiskais uzstādījums un attieksme pret vāciešiem … Ceru uz Jūs loģiskajām un metodoloģiski pareizajām atbildēm.

Izskatās, ka uz komentāra autora, kas parakstās "Zaharam" loģiskajām iebildēm smalkajiem Sudraba laikmeta piekritējiem un prāta milžiem, nav ko atbildēt. Nepatīk gan ko, ka akli nepiekrīt? Bet tas zahara autoritārisms, ar kādu viņš citiem mēģina uzmākt savus uzskatus, patiesībā lieliski norāda uz konkrēti viņa piederību krieviskajai kultūrai. Par laimi visi tādi nav.

1) Pēc būtības Jūs varat piekrist vai nepiekrist man vai Skaislei un viņas sarunu biedram, tieši tāpat kā viņi - Jums vai es - Jums. Lieta tāda, ka, neiedziļinoties saturā, viņi palika tajā pašā līmenī - pie sarunas par literatūru un grāmatām. Kamēr Jūs, vēloties pārliecināt, ka Jūsu viedoklis ir vienīgais pareizais, pieļāvāt metodoloģisku kļūdu - sākāt salīdzināt vienas tautas augsto kultūru ar citu tautu sadzīves kultūru, tādējādi cenšoties parādīt, ka viena kultūru ir augstāka par otru. 3) Bahu latvieši akomponēja gan! Painteresējieties pārmaiņas pēc arī par latviešu kultūru un to, kas pamatā bija ērģelnieki Vidzemes un Kurzemes baznīcās vēl dzimtbūšanas laikā! Un, ja jau esam nonākuši pie dzimtūbšanas jautājuma, tad atļaušos Jums atgādināt par lielo un būtisko atšķirību starp 19./20. gs mijas kultūru Latvijā un Krievijā. Vidzemes un Kurzemes guberņās dzimtbūšanu atcēla 19. gs. sākumā, kamēr Krievijā (arī Latgalē) tikai 1861. g. Ap Sudraba laikmeta laiku tā vēl bija milzīga sociāla atšķirība. Mans personīgais uzskats, ka arī Krievijas revolūcijas un pilsoņu kara vai nu vispār nebūtu, vai nu tā būtu bijusi pavisam citāda, ja arī Krievijas guberņās dzimtūšana būtu atcelta tajā pašā laikā, kad Vidzemē, Kurzemē un Igaunijā, vai vismaz tad, kad dekabristi to caram prasīja, apr ko tika aizsūtīti uz Sibīrijas dzīvsudraba raktuvēm. Tā ka 19. gs., no kura dzimis Sudraba laikmets, bija ļoti atšķirīgs krievu un latviešu sabiedrībā - citas sāpes, citi izaicinājumi. Mīnusojiet veseli!

Nu, protams, ka sieru nevar salīdzināt ar Šostakoviču. Tomēr piekrītat, ka sarunā par Doktoru Živago, Rihteru, Čehovu vai Rostropoviču atkal malt „krievu kolonistu tiesības” vai „Pareizticība caur ienākušajiem krieviem ir samaitājusi latgaliešu katolisko Dieva pasaules izjūtu” ???? Kādu salīdzinošo kultūras analīzi Jūs šādā sarunas kontekstā vispār vēlaties? Tāpat skatos, ka” vācu kultūra” tuvāka. Protams, jo baltvāciešu kultūras mantojums Latvijā ik uz soļa, tikai viņi jau nu 700 gadus ilgajā tautu draudzībā latviešu zemnieku akomponēt uz klavierēm Bahu nelaida. Par kultūru un naidu. Cik zinu, tad Berstainam vai Oistraham prātā neienāca Māleru pretnostatīt, piemēram, Vāgneram. Arī pēc Shoah. Dvēselei taču nav nacionalitātes.

Nav īsti taktiski pretstatīt salsu un franču siera ēšanu (pieļauju, ka miera laikos arī paši Sudraba laikmeta pārstāvji nesmādēja ne franču sieru, ne šampanieti, ne vīnu, ne konjaku, bet savos intelektuālajos tematiskajos tusiņos apspēlēja spāņu kultūru ar visām tās dziesmām un dejām visai labprātīgi) krievu literatūras, iespējams, visizmalcinātākajiem paraugiem, jo sanāk pretnostatīt dažāda līmeņa nodarbes. Jūs varat pretstatīt salsu un franču siera ēšanu krievu romanču dziedāšanai un Tulas prjaņiku ēšanai, piedzerot tēju no patvāra, nevis literārajai gaumei. Bet, ja gribat salīdzināt ar krievu Sudraba laikmetu un to, ko pasaulei devusi franciski (Viktors Igo, Bodlērs, Prusts mūsu laikam tuvākie, bet daudzi, daudzi) un spāniski (Servantess, Luiss de Gongora, Kalderons de la Barka, Kevedo, Borhess, Markess un daudzi, daudzi citi), sarakstītā literatūra, tad bija jāpiesauc pavisam citi paraugi - ne jau nu salsa un siers. Tā ka principā jau piekrītu Jums, ka šī perioda krievu intelektuālā kultūra ir mums tuva un jāzina, tomēr Jūsu pārliecināšanas metode sanāca visai tendencioza. Nav gluži tā, ka mums tikai pēdējā laikā uzmetusies kaut kāda slimīga nosliece uz visu rietumniecisko, ja runājam par literāro. Tur vienmēr ir bijis, ko smelties.

protams, Platonova

Marī, paldies par labajiem vārdiem, protams, ka 19.gs. un 20.gs pirmās puses krievu literatūra ir pārnacionāla. Tāpat pārsteidz daudzu nespēja ieraudzīt, ka latviešu un krievu kultūrceļi ir cieši saistīti. Atrodas taču cilvēki, kuri ikdienā baro sevi ar rietumu popkultūras fast food, gatavi mācīties tango, ēst franču sierus, nodarboties ar ajūrvēdu vai pseido – garīgumu no Indijas, bet nespēj ieraudzīt, ka Čehova stāsti, Doktors Živago vai Platona Čevengurs patiesībā ir par mums visiem.

Ko domājat ar "celma"? Vai uzvārdu? Nē, ne Celma.

Если крикнет рать святая: "Кинь ты Русь, живи в раю!" Я скажу: "Не надо рая, Дайте родину мою Сергей Есенин.

Marī, nedomāju, ka padomju laiki Pasternakam bija tikai vilšanās. Drīzāk tāda bezspēcība likteņa un vēstures priekšā. Krievijas kultūrā šī vēstures beigu sajūta bija pierasta.Pirmoreiz, vecticībnieku šķelšanās, tad Pētera reformas, tālāk revolūcija. Domāju, ka daudzi to izjūt arī šodien, tikai vēstures dekorācijas, saukļi citi. Patiesībā šajā romānā ir milzīga pateicība par dzīvības dāvanu. Tieši pateicības klātbūtne raksturo šo grāmatu.

iepriekšējais kom. no zahara Marī

Jā, Marī taisnība, slavenajā dzejolī draugu četrinieku pārstāv Cvetajeva, Pasternaks, Mandelštams un Ahmatova. Viņiem bija kaut kāda traģiska paaudžu vienotības sajūta. Tomēr sudraba laikmeta nepārspējamie - Bloks, Belijs, Ivanovs. Vispār ļoti grūti saprotams laikmets, nevar arī teikt, ka viņi apraudāja carisko Krieviju. Šī mākslas un filozofisko tecējumu sintēze spēlēja lielu loma tajā, ka daļa inteliģences atbalstīja revolūciju, vismaz februāra jau nu noteikti. Tas, kas sekoja vēlāk, protams, bija šoks.

Domājošam un jūtošam cilvēkam, kāds Pasternaks noteikti bija, vārdi "pieredze" un "vilšanās" padomijas kontekstā varētu būt sinonīmi :)

Ahmatovai ir dzejolis "Нас четверо" ar pārējo trīs epigrāfiem. Bet apzīmējums, šķiet, radies, jau agrāk, rietumu literatūrzinātnē, jo padomju cilvēki taču sevis nobendētos par lielajiem nesauca.

Komentārs

Marī, emigrācijas autoriem Krievija jau bija nostalģisks relikts, bet Pasternakam sāpīga ikdiena. DŽ nebija tik daudz "vilšanās romāns", cik mūža un pieredzes teksts, kura rakstīšanas laikā viņš vairakkārt mainīja savas domas - no sajūsmas (2.pasaules kara beigas) līdz atkal jauniem vilšanās brīžiem. Arī Jurijs Živago, no viena puse, apveltīts ar tik precīzu vēstures izjūtu, bet, no otras puses, ar brīžiem paralizētu gribasspēku P.S. Parasti četrinieku pārstāv- Bloks, Belijs, Ahmatova, Ivanovs. Tas gan ir diskutabli.

iespējams, ka izjūt pateicoties Gruzdovam, taču atvēzēties uz kaut ko tik grandiozu - tur var paklupt uz laikmeta skatījumu 21.gs. cilvēka pārgudrajā un pamācītkārajā manierē. Jaunībā redzēju amerikāņu variantu,kur tik vien kā prātā palikušas samtainās Omara Šarifa acis .Ak jā, un filmas mūzika.

Ko Jūs uzskatāt par Sudraba Laikmeta lielo četrinieku? Man nācās studēt augstskolā šo periodu pie pasniedzējas, kurai nepatika Pasternaks, un viņa jau uzreiz mums atvainojās, ka šo autoru apies. Man ļoti spilgtā atmiņā no tā lekciju kursa paliecis Andrejs Belijs ("Sudraba balodis", "Pēterburga"). Par lielo četrinieku gan neko neatceros.

Komentārs 21:54 - Zaharam

Kāpēc neuzrakstītu? Piemēram, Cvetajeva gana daudz trāpīga par Krieviju uzrakstīja trimdā. Bet par Pasternaku Tev iespējams taisnība, jo viņš tomēr bija pēdējais no sudraba laikmeta spožā četrinieka, kurš zaudēja ilūzijas par revolūciju un padomju režīmu, un, lai tās pilnībā zaudētu, viņam padomju valstī nācās padzīvot labu brīdi. Salīdzinājumam Ahmatovai un Cvetajevai šādu ilūziju nebija nekad, un Mandelštama ilūzijas beidzās ļoti ātri, bet Pasternakam nācās krietnu brīdi "baudīt" padomju valsti, līdz tieši ilūziju krahs radīja "Doktoru Živago". Starp citu, versijas par Pasternaka sarunu ar Staļinu ir dažādas un pārsvarā tādas, ka viņš pats atzīst, ka nespēja Mandelštamu aizstāvēt, savai civilsievai Ivinskai viņš atstāstījis, ka sarunas noslēgumā Staļins teicis: "Ну вот, ты и не сумел защитить товарища".

atvain, tikpat nežēlīgs

Glups gan tas jautājums, turklāt vēl uzmācīgs kā gnīda, jaucas pa vidu ar kaut kādiem pilnīgi bezjēdzīgiem iebildumiem, lien citu sarunās un beigās vēl paziņo, ka VIŅAM esot apnicis, tad, kad visus jau ar savu stulbo vāvuļošanu sen no sarunas ir aizbaidījis, P.S. Franciski, piemēram, vienmēr runā par "méthodes et techniques de l'argumentation". Un argumentācija nav tikai argumenti vien. Tas tā - lai kāds nejaušs garāmgājējs nesāk domāt, ka jautājums tiešām uzrakstījis kaut ko jēgpilnu. Tās ir muļķības! Cilvēks, izskatās, prot, tikai juceklīgi atkārtot kā sabojājusies plate to, ko ar ielām grūtībām kaut kur sagrābstījis, bet ar milzīgu guru aplombu. Trollis vulgaris.

senais pat PSRS himnu svilpo suahili valodā

Baigi, ka ķeras klāt pie Pasternaka latviešu variantā.