Kaštanka ir jauna, ruda kucīte ar lapsai līdzīgu purniņu. Kādu dienu viņa dodas pastaigā kopā ar savu saimnieku un attopas viena pati uz ielas... Antona Čehova aizkustinošais stāsts par suņa gaitām un pārdzīvojumiem pirmoreiz publicēts 1887. gadā, bet joprojām ir tuvs dažādu paaudžu lasītājiem. Šis stāsts iekļauts krievu bērnu literatūras klasikas sarakstā. Daudzi latviešu bērni to varbūt nemaz nebūs lasījuši, taču režisoru Dmitriju Petrenko ieinteresējis krietni filozofiskāks šī darba aspekts – īsto māju sajūtas notveršana. Leļļu teātrī Kaštanka pārtop neparastā izrādē – bez vārdiem.
Pirmizrāde gaidāma svētdien, 22. janvārī. "Kā jau visus A. Čehova stāstus, arī šo var lasīt dažādos līmeņos. Ja mazajiem patiks sunītis un viņi jutīs līdzi, kad tas pazudīs, un priecāsies, kad tas atradīsies, tad ar lielākajiem bērniem varēs runāt jau par citu tēmu – kāda ir dzīve dažādās situācijās. Iespējams, kāds pajautās – kāpēc Kaštanka nepalika tur, kur viņai ir labāk?" stāsta Leļļu teātra aktrise Santa Didžus, kurai izrādē jāiedzīvojas Kaštankas tēlā.
"Katram no mums ir Mājas. Bieži vien tā nav vieta, kurā mēs dzīvojam, bet vieta un laiks, pēc kuriem ilgojamies. Tās var būt diezgan neizskaidrojamas un visbiežāk arī nesaprotamas jūtas citiem – kā var ilgoties pēc kaut kā tāda? Bet tikai mēs paši zinām, kāpēc gribam nokļūt tur, kur nokļūt bieži vien vairs nav iespējams. Šī būs izrāde par to, cik ļoti katrs no mums grib nokļūt Mājās," saka režisors Dmitrijs Petrenko, kuram šis ir otrais iestudējums Leļļu teātrī.
Santa Didžus turpina: "Reizēm mājās nemaz nav tik labi, ja salīdzina ar kaut ko citu. Protams, viss atkarīgs no tā, kāda ir vērtību mēraukla, un katram savā situācijā tā būs cita." Aktrise piebilst, ka katram, kurš atnāks uz izrādi, būs laiks skatīties, saprast un domāt. Atslēgas vārdi ir tieši "skatīties un domāt", jo izrāde veidota bez runāta teksta, bet izmantojot pēc aktieru līdzības veidotas dažāda lieluma lelles, gaismas objektus, animāciju, mūziku, skaņas un kustības.
Tēli tiek veidoti pēc līdzības ar aktieriem? Santa Didžus prot trāpīgi raksturot: "Mans tēls ļoti izskatās pēc manis. Ja pēc grāmatas Kaštanka ir jauktenītis, kas mazliet līdzīgs taksim, ar lapsas purniņu, tad es savu tēlu salīdzinu ar buldodziņu, ja skatās no mugurpuses. Bet runā jau dzīvnieka acis, un to suņa uzticības pilno skatienu nemaz nav viegli nospēlēt." Suns pilnībā uzticas cilvēkam, savam saimniekam. Suns nedomā – labs vai slikts cilvēks, sunim ir prieks, ka viņš ir paēdis un siltumā. "Un gribas jautāt – kāpēc mēs reizēm nevaram parūpēties par tuvāko tā, kā viņam tobrīd vajag? Kādam pietiek noglaudīt galvu, bet citreiz vajag samīļot. Lai saprastu, cik daudz jāsamīļo, vajag sajust, un to var tikai, esot kopā," rosina S. Didžus.