Kristīnes kursabiedri atrada darbu tūdaļ pēc diploma saņemšanas. Ilze Ķuzule un Ilona Balode Dailes teātrī jau nospēlējušas vairākas vērā ņemamas lomas. Kristīne Krūze spēlē Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad arī Kristīne Beļicka tikusi pie savas pirmās lielās lomas vai precīzāk sakot, iemiesošanās vairākās nopietnās lomās visas izrādes garumā. Šo ceturtdien viņa kopā ar pieredzējušo kolēģi Ģirtu Ķesteri kāps uz skatuves pirmizrādē Nekrofils, ko iestudējis Dž.Dž.Džilindžers. Paralēli jaunā aktrise strādā pie lomas topošajā Džilindžera izrādē Maniaks.
Provocēt skatītāju
Vai ugunskristības izrādē Nekrofils nav par skarbu 22 gadus jaunai aktrisei, kuras līdz šim lielākā loma ir tapšanas procesā esošajā Ināras Kolmanes spēlfilmā Mona? Izrādes nosaukums vien daudziem varētu sacelt stāvus matus. "Interesanti, bet arī grūti," aktrise neslēpj. Strādāt kopā ar Džilindžeru K.Beļickai gribējies jau studiju laikā. "Man nav bail no smagām lomām. Nav aizspriedumu pret tēmām, kas tiek uzskatītas pa tabu." Par ko būs izrāde, kuras nosaukums tulkojot nozīmē "mīlestība pret mirušo"? "Izrāde jau nav par līķiem. Tā ir par mīlestību. Jā, pat nekrofils mīl un cieš tieši tāpat kā cilvēki, kuri uzskata sevi par normāliem." Izrāde ir par dzīvību, nāvi, mīlestību — tēmām, kas būtiskas katram. Tikai šajā gadījumā režisors un aktieri piedāvā skatītājam domāt par tām, provocējot uztveri, aizspriedumus, bailes. "Mēs nesakām, ka nekrofilija — tas ir labi vai pareizi. Mēs gribam provocēt skatītāju ieskatīties savām bailēm acīs." Aktrise domā, ka aizspriedumi, bailes liecina par to, ka zemapziņā sēž kāds dēmons. Kā ar to cīnīties? Izvilkt gaismā, ieskatīties bailēm acīs, aktrise domā. Strādājot pie lomas, viņa meklējusi internetā informāciju par nekrofiliem. Bijis svarīgi izpētīt viņu psiholoģiju. Saprast atšķirīgo un arī kopīgo ar tiem, kuri sevi uzskata par normāliem. "Normālie sevi attaisno. Pat nepamana, kādas pašiem varbūt ir nepilnības un kādas "tieksmes". Tā ir milzīga liekulība," K.Beļicka saka.
Nekādu kapu un līķu
Ja kādu biedē doma par iespējamo baiso scenogrāfiju un izrādes noskaņu, K.Beļicka iedrošina: nekā tāda nebūs! Vizuāli izrāde būšot ļoti skaista. Fonā skanēs franču gotiskā mūzika, ko aktrise reizēm klausoties vakarā mājās. "Nebūs ne zārku, ne kapu. Mēs mēģinājām arī atiet no lugas teksta, kas patiešām ir ļoti smags. Ja mēs runātu visu tekstu, tad varbūt skatītāji tiešām skrietu ārā no zāles." Izrāde veidota tā, ka, ja to noskatītos cilvēks, kurš nezina latviešu valodu, viņam šķistu, ka runa ir vienkārši par mīlestību. "Par diviem cilvēkiem, kuri izspēlē attiecības skaistā vidē ar svecēm, ar franču mūziku," K.Beļicka saka.
Pati jaunā aktrise skolas laikā vēlējusies kļūt par rakstnieci. Viņu vilinājušas studijas Filoloģijas fakultātē. Izturēt konkursu nav izdevies, jo atzīmes eksaktajos priekšmetos nav bijušas pārāk labas. "Tā es aizgāju līdzi draudzenei uz aktieriem," K.Beļicka stāsta. Viņa dzimusi Talsos. Vidusskolas laikā rakstījusi dzeju. Darbojusies aktiermeistarības pulciņā. Jau tajā laikā viņai bija skaidrs, ka grib darīt ko radošu. Aktrise atklāti atzīst, ka patlaban izjūt zināšanu robu, ko izsita lēmums pamest studijas teju pirms pašām beigām. Tomēr tas nav traucējis viņai drosmīgi satvert rokās Nekrofila galvenās lomas eksemplāru un spēlēt kopā ar vienu no Dailes teātra talantiem Ģirtu Ķesteri. Pēdējie mēneši līdz pirmizrādei aktrisei paiet, izvairoties satikties ar cilvēkiem un izklaidēties. Lomas, ko viņa spēlē izrādē, ir smagas. "Līdz pirmizrādei visa dzīve paiet teātrī. Tas ir normāli," viņa atzīst.