Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Latvijas Leļļu teātra vēstule par izveidojušos situāciju darbā ar režisoru Ģirtu Šoli

Latvijas Leļļu teātris šonedēļ noslēgs savu 75. darbības sezonu. Sezonu, kurai bija jākļūst par pozitīvu pagrieziena punktu plānotās attīstības scenārijā, taču kopš aprīļa šo procesu aptumšo teātra nomelnošanas kampaņa presē, lielā mērā nu jau bijušā galvenā režisora Ģirta Šoļa iniciēta. Līdz šim teātra pozīcija ir bijusi šo procesu publiski nekomentēt – ne tāpēc, ka būtu no kā kaunēties, bet tādēļ, ka jebkāda iesaistīšanās polemikā par šo tēmu prasītu atklāt neglaimojošus faktus par galvenā režisora darbību un attieksmi pret saviem pienākumiem šajā amatā.

Nevēloties saasināt situāciju un respektējot otras puses cieņu, teātris problēmu ir risinājis iekšēji, tomēr pēc arvien jaunām un jaunām publikācijām presē, kurās turklāt apzināti tiek sagrozīti pat fundamentāli fakti, lai mestu ēnu uz teātra darbību, redzam nepieciešamību izteikt arī otras puses, proti, teātra viedokli.

Lielākā leļļu teātra problēma Latvijā ir katastrofāls kadru trūkums – arī aktieru, bet visvairāk tieši režisoru un mākslinieku, kuri kaut nedaudz orientētos leļļu mākslas iespējās un potenciālā. Apmēram pirms 10 gadiem, domājot par paaudžu nomaiņu un nākotnes perspektīvām, kļuva skaidrs, ka mērķtiecīgi ir jāveicina jaunu režisoru un mākslinieku piesaiste Latvijas Leļļu teātrim. Neskatoties uz finansiāli spiedīgajiem apstākļiem (krīzes un pēckrīzes periods), šo plānu pamazām izdevās realizēt, ieinteresējot gan pašmāju dramatiskā teātra režisorus izmēģināt spēkus līdz šim neierastajā teātra virzienā, gan piesaistot jau pieredzējušus ārzemju režisorus. Šim plānam bija un ir 3 galvenie mērķi: “audzināt” leļļu teātra estētikā strādāt spējīgus pašmāju režisorus, dažādot un paplašināt izrāžu māksliniecisko daudzveidību, kā arī paplašināt mērķauditorijas vecuma amplitūdu (skolas vecums, jaunieši, pieaugušie). Automātiski tas nozīmēja arī jaunu mākslinieku un komponistu piesaisti, no kuriem ar vairākiem jau izveidojusies stabila un ilgtspējīga sadarbība.

Precizējot iepriekš minēto:

2010. gadā izrādes iestudē Mārtiņš Eihe, Reins Agurs (Igaunija), leļļu teātra režijā debitē Edgars Kaufelds.
2011. gadā – Nadežda Aleksejeva (Krievija), Valters Sīlis, Plamens Dipčikovs (Bulgārija), Edgars Kaufelds.
2012. gadā – Ivars Lūsis, Plamens Dipčikovs (Bulgārija), Edgars Kaufelds, savu pirmo darbu Latvijas Leļļu teātrī iestudē Ģirts Šolis.
2013. gadā – Valters Sīlis, Ivars Lūsis, Ģirts Šolis.
2014. gadā – Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons, Ģirts Šolis, Nadežda Aleksejeva (Krievija).
2015. gadā – Edgars Kaufelds (2 izrādes), Laila Kirmuška, Nadežda Aleksejeva (Krievija), Dmitrijs Petrenko
2016. gadā – Jans Villems van den Boss (Lielbritānija), Ģirts Šolis, Edgars Niklasons, Edgars Kaufelds
2017. gadā – Dmitrijs Petrenko, Nadežda Aleksejeva (Krievija), Edgars Kaufelds, Laura Čaupale, Ģirts Šolis (jau galvenā režisora amatā), Duda Paiva (Nīderlande)
2018. gadā – Edgars Kaufelds, Renata Sotiriadi (Krievija), Dāvids Džovanzana (Somija), Rodions Kuzmins-Reizvihs, Arnita Jaunzeme
2019. gadā – Edgars Kaufelds, Aleksandrs Jonovs, Viesturs Roziņš
Līdzās ārštata režisoriem izrādes iestudēja Vija Blūzma un Māris Koristins, kā arī Valdis Pavlovskis, kurš ir ārštata režisors, taču jau ilgstoši veidoja iestudējumus teātrī. No 2016. gada kā galvenais režisors izrādes teātrī iestudē Ģirts Šolis.

Jūtot, ka izvēlētais kurss dod rezultātus, tika plānota tālākā attīstība. Tika uzsāktas sarunas ar Latvijas Kultūras akadēmiju par jaunu aktieru kursa uzņemšanu, kurš specializētos leļļu teātra mākslā. Jau uzņemšanas procesā par vienu no uzņemšanas komisijas locekļiem tiek uzaicināts Ģirts Šolis, kurš gadu vēlāk tiek uzaicināts kļūt par teātra galveno režisoru. Saprotot, ka veiksmīgai studentu darba vadīšanai, kā arī teātra mākslinieciskai sagatavošanai jaunu aktieru uzņemšanai nepieciešami papildspēki, ar šo soli Latvijas Leļļu teātra vadība cerēja uzsāktajam ceļam rast konkrētāku, mērķtiecīgāku un aktīvāku virzību. Paralēli, pateicoties teātra ieguldītajam darbam un plānošanai vairāku gadu garumā, bija vērojama pozitīva virzība, spēlēto izrāžu un skatītāju skaits auga, interese par leļļu estētiku radās vairākiem jaunās paaudzes režisoriem, rūpīgi plānojot teātra budžetu, izdevās veidot balansu starp iestudējumiem ar pietiekami drošu finansiālo atdevi un eksperimentālākām izrādēm. Latvijas Leļļu teātra gadījumā lielākā grūtība ir tā, ka režisori, kuri spēj radīt Latvijas skatītājam neredzētu leļļu izrāžu piedāvājumu, kas palīdzētu arī “audzināt” skatītāju, ir “jāpērk” no ārzemēm, jo Latvijā tādu gluži vienkārši gandrīz nav (spilgts piemērs ir Duda Paiva ar izrādi Zelta zirgs, kas 2017./2018. gada sezonā tika nominēta kā Gada lielās formas izrāde). Tas ir nepieciešami, bet dārgi, tādēļ pašiem šie līdzekļi arī jārada.

Jāprecizē, ko nozīmē tā sauktie “kases gabali” teātrī. Kā jebkurā citā teātrī, tā ir tā repertuāra sadaļa, kura skatītājiem ir jau labi pazīstama un iemīļota, attiecīgi var paredzēt drošu publikas interesi. Kādā teātrī tās ir muzikālās izrādes, kādā citā – konkrēta režisora iestudētas utt. Latvijas Leļļu teātrī vēsturiski skatītāji vienmēr labprāt izvēlējušies apmeklēt pazīstamu bērnu literatūras darbu iestudējumus, kā arī īpaši pieprasītas ir izrādes mazuļiem no 2 gadu vecuma. Tas nenozīmē, ka šīs izrādes nav mākslinieciski augstvērtīgas, bet gan to, ka tām ir zems finansiāla riska faktors un no tām var paredzēt stabilu finansiālu atdevi teātra pamatdarbības nodrošināšanai. Uz šo izrāžu ienākumu bāzes teātri var atļauties meklēt jaunus radošos ceļus, aicināt nepazīstamus režisorus, pamazām pieradinot pie tiem skatītājus, vienlaikus nodrošinot, ka teātris nebankrotē, kamēr šis process notiek. Pēc laika šie jaunie radošie ceļi jau ir kļuvuši par teātra darbības pamatu, nodrošinot stabilitāti atkal jauniem meklējumiem, kamēr vecā “produkcija”, ja zaudējusi savu aktualitāti, pamazām izzūd. Mainās laiki, mainās mākslinieki, mainās skatītāju vēlmes, mainās teātru piedāvājums. Tāds ir jebkura repertuārteātra attīstības cikls, kurš nemitīgi atkārtojas. Par to var pārliecināties, analizējot jebkura teātra vēsturi ilgākā laikaposmā.

Papildus sarežģījumus Latvijas Leļļu teātra gadījumā rada neefektīvais zāļu izmērs (tikai 230 vietas Lielajā zālē), kas nozīmē, ka ieņēmumus no pat pieprasītas un izpārdotas izrādes var gūt salīdzinoši nelielus pret citiem teātriem, kuru zāles ir 2-4 reizes lielākas. Nodarboties tikai ar radošiem eksperimentiem, kas konkrētajā laikaposmā sākotnēji interesē tikai nelielu skatītāju daļu, ir projektu teātru privilēģija, jo šiem teātriem finansējums tiek piesaistīts konkrētas izrādes radīšanai, vienreizējai mākslinieku honorāru nomaksai, savukārt aktieri savu algu nopelna no konkrētā iestudējuma izrādīšanas ienākumiem. Bez ēkas uzturēšanas un neliela administratīvā kolektīva uzturēšanas projektu teātri nav apgrūtināti ar papildu finansiālu slogu, kā tas ir repertuārteātros, kur katru mēnesi, neatkarīgi no izrāžu veida un skaita, jāsamaksā alga visiem darbiniekiem. Projektu teātros maksā par gabaldarbu. Ļoti vienkārša, bet ļoti fundamentāla atšķirība. Varētu uzskatīt, ka repertuārteātri tādejādi ir novecojusi forma, kas resursus vairāk patērē, nekā dod pienesumu. Virspusēji raugoties – varbūt, taču tieši šajā teātra modelī uzaug visa teātru veidotāju un patērētāju bāze - sākot no aktieriem, režisoriem, māksliniekiem, kuri tikai regulārā un intensīvā darbā spēj sasniegt augstu profesionālu līmeni, beidzot ar skatītājiem, kuros šādā veidā tiek uzturēta teātra skatīšanās tradīcija un nepieciešamība. Šiem diviem modeļiem nevajadzētu būt konkurējošiem, bet gan savstarpēji papildinošiem, jo pēc būtības viens bez otra pastāvēt nevar. Tajās valstīs, kurās izrāžu piedāvājumu rada galvenokārt nelieli privāti teātri, ar laiku lielākajā sabiedrības daļā nepieciešamība pēc šī kultūras veida izzūd, kļūstot tikai par šaurai un specifiskai cilvēku daļai saprotamu un interesējošu laika pavadīšanas veidu. Savukārt projektu teātri ir tā radošā vide, kur bez riska var attīstīties jaunas idejas un mākslinieki, lai kopējai teātra situācijai valstī nezustu mākslinieciskais tonuss un “jaunas asinis”.

Šis paskaidrojums nepieciešams, jo 2016. gadā Latvijas Leļļu teātrī darbu uzsākušais galvenais režisors Ģirts Šolis nāk tieši no šādas – projektu teātra vides. Vides, kurā valda pavisam citi spēles noteikumi un citas prasības pret izveidoto produktu. Tā kā leļļu teātra režisori Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, lielas izvēles, meklējot radošos papildspēkus, teātrim nebija. Apliecinājis sevi kā interesanti domājošs izrāžu veidotājs, Ģirts Šolis šķita piemērota kandidatūra, lai palīdzētu Latvijas Leļļu teātra līdzšinējai attīstībai atrast konkrētāku mērķi un uzdevumus. Neieslīgstot detaļās, diemžēl realitāte drīz vien parādīja, ka ne katrs labs režisors spēj būt arī veiksmīgs globālāku procesu virzītājs. Režisoram grūtības sagādāja pat savu izrāžu ideju piedāvāšana, nemaz nerunājot par teātra kopējā repertuāra plānošanu, konkrētu ideju un scenāriju izstrādāšanu, kādā virzienā teātris mākslinieciski būtu vadāms. Teātra vadības uzdevums izstrādāt radošās darbības plānu ar papildināto aktieru trupu no 2019. gada netiek izpildīts līdz pat 2019. gada sezonas noslēgumam, kad darba attiecības ar Ģirtu Šoli tiek pārtrauktas. Režisors bieži neierodas darbā, neiesaistās teātra ikdienā, dezorganizē teātra darbību ar savu izrāžu tehniskās sagatavošanas kavēšanu, vienlaikus kritizējot citus par organizētības trūkumu teātra darbā. Šādā veidā tiek kavēta arī citu režisoru iestudējumu sagatavošana, periodiski pārslogoti tehniskie cehi. Augstprātīga un nievājoša attieksme pret lielāko daļu teātra kolektīva komplektā ar vienaldzību pret reālu teātra situācijas uzlabošanu, pavirša attieksme pret darbu, atbildības neuzņemšanās par saviem tiešajiem darba pienākumiem, nevēlēšanās pat uzklausīt, kur nu vēl sadzirdēt kāda cita viedokli, izņemot savējo, reālu un konkrētu rīcības plānu katastrofāls trūkums 3 gadu garumā (to aizstājot ar globālu visa un visu kritizēšanu) – ar katru sezonu rada arvien lielāku spriedzi.

Intervijā Par leļļu būtību un sūtību (Sestdiena, 14. līdz 20. jūnijs, 2019) režisors pats atzīst, ka tuvāka viņam ir projektu teātra darbības forma, nicinoši izsakoties par Latvijas Leļļu teātri kā “rutinizētu leļļu izstrādājumu fabriku”, kurā, pretēji vēlmei radīt izrādes ar intelektu, zemtekstu un radošumu, viņš ticis apspiests, jo teātra vadībai ir citi ieskati par iestudējumu veidošanu. No šī var saprast, ka viss, kas teātrī radīts direktora Viļņa Beķera vadībā un pēc viņa iniciatīvas pēdējo 15 gadu laikā, tostarp gan pašmāju režisoru Mārtiņa Eihes, Edgara Kaufelda, Valtera Sīļa, Dmitrija Petrenko, Edgara Niklasona, Viestura Roziņa, gan nezināmāku un zināmāku viesrežisoru izpildījumā, traktējams kā neintelektuāla, banāla un garlaicīga produkcija. Par teātra štata režisoriem, kuri pašlaik Latvijā ir palikuši vienīgie ar augstām prasībām pret leļļu vadīšanas tehnisko kvalitāti, nemaz nerunājot.

Par spīti galvenā režisora nicinājumam pret visu, kas nav viņa paša radīts, 2017./2018. gada sezonā teātris saņem rekordlielu nomināciju skaitu ikgadējā Spēlmaņu nakts žūrijas vērtējumā, kas ir pacilājošs novērtējums pūlēm dažādot teātra repertuāru gan saturiski, gan mākslinieciski, gan mērķauditorijas ziņā. Taču šobrīd daudzviet medijos izskan pārmetumi, ka Latvijas Leļļu teātris nav ieinteresēts mākslinieciskajā izaugsmē un pārmaiņās, tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ izvairoties pieminēt un analizēt visas tās ārštata un viesrežisoru izrādes, kuras tie paši teātra kritiķi pēdējo sezonu laikā atzinīgi novērtējuši un pat izvirzījuši apbalvojumiem. Lai šo virzību saglabātu, teātra plānā ir katru gadu iestudēt divas izrādes pieaugušajiem. 2019. gadā viena no tām ir Kazanova Ģirta Šoļa režijā, otra pēc repertuāra plāna bija jāsagaida 2019. gada maijā/jūnijā kā jauno aktieru diplomdarbs. Sev vien zināmu apsvērumu dēļ Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, kuram jārūpējas par jauno aktieru un teātra veiksmīgu sadarbību un jaunas auditorijas piesaisti tieši šiem aktieriem, izvēlas Latvijas Leļļu teātra aktierkursa galveno diplomdarba izrādi (galveno tādēļ, ka to iestudē kursa vadītājs) realizēt neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro, rīkojoties klaji pret sevis vadītā teātra interesēm.

Situācija kļūst kritiska 2019. gadā, kad, tuvojoties pavasarim un laikam, kad štatā jāuzņem jaunie aktieri, nav skaidrs pat nākamās sezonas repertuāra plāns, kaut būtu jau jābūt izstrādātam modelim, kurš, kad un ko ar papildināto trupas sastāvu iestudēs, kādus jaunus radošus mērķus jāsasniedz. Lai arī jaunie aktieri mācību procesā ir guvuši režijas pieredzi, lai viņu potenciāls pilnvērtīgi attīstītos un tehniskās prasmes pilnveidotos, ir nepieciešami režisori, kuri ar viņiem strādā. Ar šī kursa ienākšanu teātrī tika plānots jauns attīstības lēciens tieši laikmetīgā leļļu teātra virzienā, ar pēdējo sezonu iestudējumiem arī skatītāji tam jau būtu pietiekami sagatavoti, taču diez vai paši jaunieši tikai savā nodabā to spētu realizēt – tam tomēr nepieciešama mākslinieciskā vadība.

Lielā mērā tieši šīs koncepcijas neesamība rada trauksmi teātra finanšu plānošanā, uz brīdi pieļaujot, ka paredzēto 6 aktieru vietā trupā sākotnēji varēs uzņemt 4 jaunos aktierus. Galvenais režisors savu atbildību šajā situācijā nesaskata, neuzskata, ka neziņa pat par nākamās sezonas jauniestudējumiem repertuāra teātrī varētu radīt jebkādas grūtības uzņemt pēc iespējas vairāk aktieru, bez mazākās nojausmas, vai būs iespējams visus aktierus nodarbināt. Ģirts Šolis izvēlas nerisināt situāciju pēc būtības un nav gatavs sadarboties, lai piedāvātu un meklētu risinājumus kaut vai novēloti, tā vietā ceļot trauksmi presē, pārmetot teātra direktoram nespēju “izsist” no Kultūras ministrijas nepieciešamos līdzekļus trupas papildināšanai.

No teātra viedokļa raugoties, šādi paņēmieni tika izmantoti, lai laikus noveltu atbildību par paša režisora vienaldzīgu, paviršu un bezatbildīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Fakts, ka Kultūras ministrija negrasās piešķirt papildu līdzekļus trupas paplašināšanai, bija zināms visam teātra kolektīvam, tajā skaitā galvenajam režisoram jau vairākus gadus, kaut arī teātra direktors regulāri aktualizēja šo jautājumu ministrijā un dažādos veidos centās panākt lielāku pretimnākšanu. Tādēļ Ģirta Šoļa apgalvojumi presē, ka viņš pēkšņi uzzinājis, ka ministrija negrasās piešķirt papildu finansējumu, ir klaji melīgi. Klaji melīgi ir arī citi turpmākajās publikācijās un sižetos minētie fakti – daļēji radušies žurnālistu neprofesionalitātes dēļ, daļēji no režisora stāstījuma izrietoši.

Piemēram, raidījumā Kultūršoks 29. martā LTV1 – Ģirts Šolis apgalvo, ka jauno aktieru uzņemšanai būtu nepieciešams nomainīt daļu no esošās trupas. Realitātē gadu iepriekš galvenais režisors teātrī pretēji direktora vēlmei ir uzstājis uz 2 gadu pagarinājumu visiem aktieriem, kuriem 2018. gadā beidzās terminētie līgumi, attiecīgi padarot neiespējamu situāciju, ka gadā, kad studijas beidz pēc viņa vārdiem kvalificētāki aktieri, to reāli būtu iespējams izdarīt. Šādā veidā vismaz vienus vārtus (kaut ne pašus ētiskākos), kā teātrī ienākt lielākam jauno aktieru skaitam, viņš pats ir aizslēdzis, vēlāk presē apgalvojot pilnīgi pretējo.

Taču vieni no lielākajiem meliem apvij tieši jauno aktieru uzņemšanas jautājumu. Pirmkārt, pretēji daudzviet izskanējušiem apgalvojumiem, teātris nekad nav solījis uzņemt vairāk nekā 6 jaunos aktierus. Pie veiksmīgas teātra restrukturizācijas, ko savstarpējā sadarbībā veiktu teātra vadība – direktora un galvenā režisora personā (viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Ģirts Šolis tika pieņemts darbā), būtu iespējams pozitīvāks scenārijs, taču nespējā organizēt mērķtiecīgu darbu šajā virzienā, tas nenotika. Galvenais režisors ieteica reorganizēt krievu trupu, taču reāls plāns, kā to pakāpeniski izdarīt, nesekoja. Ģirts Šolis pārmeta teātra direktoram un kolektīvam nevēlēšanos mainīties, kamēr teātra direktors režisoram – nevēlēšanos iedziļināties repertuārteātra funkcionēšanā, nerēķināšanos ar atbildību pret darbiniekiem un nevēlēšanos veidot konkrētu, bankrotu neizraisošu plānu.

Restrukturizācija, kas, iespējams, atbrīvotu vēl kādu štata vietu, nenotika, tādēļ atlika vien pieturēšanās pie mērķtiecīgas radošās stratēģijas. Galvenais režisors tādas piedāvāšanu neuzskatīja par savu pienākumu. Šī būtu bijusi lieliska iespēja praktiski pierādīt, ka kursa vadītājam patiešām rūp savu studentu iesaiste darbā teātrī. Grūti saprast, par kādu atbildību pret savu kursu Ģirts Šolis runā presē, ja 3 gadu laikā nav pat centies iesaistīt studentus repertuāra izrādēs un rast jauniešiem konkrētu vietu teātra kolektīvā. Taču, pretēji medijos veidotajai domai, ka visi leļļu kursa absolventi tiektos strādāt Latvijas Leļļu teātrī, realitāte, kā tas bijis vienmēr ar visiem “ne lielajiem” teātriem ir cita – daļa studentu pirmkārt cer sagaidīt darba piedāvājumus no teātriem, kas piedāvā lielāku atpazīstamību un karjeras iespējas. Daļu vilina pilnīga radošā brīvība, ko daļēji ierobežo darbs repertuārteātrī, pretī piedāvājot stabilu atalgojumu, iespēju profesionāli pilnveidoties ikdienas darbā un kļūt par teātra līdzveidotājiem.

6 aktierus bija plānots uzņemt štatā, vēl vairākus teātris cerēja piesaistīt kā režisorus (kuri izvēlētos turpināt režijas studijas), kas arī ir vitāla nepieciešamība. Pēc Ģirta Šoļa pēkšņās kampaņas presē marta beigās, kas no teātra interesēm raugoties bija klaji nekorekta, jo sarunas par uzņemamo aktieru skaitu un personībām vēl bija apspriešanā un ar pašiem jaunajiem aktieriem vēl neviens nebija runājis, tika uzrunāti teju visi kursa absolventi, taču neviens no viņiem nebija gatavs dot tūlītēju piekrišanu darbam teātrī.

Turpmākajos mēnešos izplatītais viedoklis, ka teātrim jaunie aktieri nav vajadzīgi un viņu nākotne nav zināma, ir absurds, jo jebkuram no viņiem jau no pavasara ir bijusi iespēja pievienoties teātra kolektīvam. Šobrīd no 6 iespējamajām jauno aktieru štata vietām teātrī ir aizpildītas 4 nevis tāpēc, ka teātris nevēlētos un nevarētu jaunos aktierus uzņemt, bet tādēļ, ka paši studenti nav ieinteresēti teātrī strādāt. Daļai no viņiem, visticamāk, negatīvu attieksmi pret Latvijas Leļļu teātri veicinājusi tieši kursa vadītāja izvērstā retorika. Cik apzināta šāda stratēģija bijusi no Ģirta Šoļa puses un kādēļ, var tikai minēt. Diemžēl gana daudz galvenā režisora darbību ir bijušas vērstas nevis par labu Latvijas Leļļu teātra attīstībai, bet tieši pretēji. Pāri visam – publiski provocējot jauno aktieru pretnostatījumu Latvijas Leļļu teātrim, kaut visu studiju laiku jaunieši pavadījuši gana ciešā sasaistē ar teātri un bez domstarpībām abu pušu starpā.

To varētu uzskatīt tikai par teātra vadības iekšējo konfliktu, ja aprīļa vidū lielākā daļa Latvijas Leļļu teātra aktieru nebūtu iesnieguši teātra direktoram vēstuli, kurā kritizē galvenā režisora retoriku medijos, teātra radošās stratēģijas neesamību un aizdomas par apzinātu jauno aktieru uzņemšanas sabotāžu, tādejādi pēc būtības izsakot neuzticību tieši teātra mākslinieciskajai vadībai. Šo faktu gan Ģirts Šolis nevienā intervijā nav pieminējis. Direktora lēmums par pastāvīgu darba attiecību pārtraukšanu ar galveno režisoru lielā mērā izriet no teātra kolektīva spiediena un nekādā veidā nav traktējams kā vienpersoniska izrēķināšanās ar citādi domājošu, novatorisku mākslinieku, kā to no savas puses turpmāk medijos uzsver režisors.

Galvenais iemesls – kolektīvs nevēlas strādāt tāda cilvēka vadībā, kuram Latvijas Leļļu teātris pēc būtības ir vienaldzīgs un kurš apzināti vai neapzināti grauj visu, kas sasniegts iepriekšējos gados, vietā neko nepiedāvājot. Agresīvā retorika un mēģinājumi pēc iespējas nomelnot teātri un visu tajā notiekošo pēc darba attiecību pārtraukšanas tam ir spilgts apliecinājums. Un patiešām žēl, ka tā, jo tur, kur nav cieņas, sadarbība laikam nav iespējama.

Neskatoties uz visu, teātra vadība un kolektīvs līdz pēdējam ir centies neeskalēt situāciju, centies saglabāt sadarbības iespējas nākotnē (nekas no iepriekš minētā neapšauba Ģirta Šoļa kā izrāžu iestudētāja potenciālu), līdz šim atsakoties pēc būtības komentēt situāciju un neatbildot uz apvainojumiem. Taču pašcieņa ir jebkuram, īpaši tad, ja viss sasniegtais ir pašu darba un pūļu rezultāts.

Runāt par māksliniecisko krīzi situācijā, kad pat profesionālā kritika arvien pamanāmāk novērtē Latvijas Leļļu teātra darbību, būtu absurdi. Diskutēt var par attīstības tempu, ko, protams, jebkuram gribētos vieglu un strauju, taču tas nav iespējams bez māksliniekiem, kuri spēj, prot un, galvenais, grib strādāt leļļu tehnikā. 13 jaunieši, kuri šogad beidz studijas un atbilstošu izglītību ir ieguvuši, ir milzīgs ieguvums visai Latvijas kultūrai, lai kur viņi izvēlētos strādāt. Atliek cerēt, ka no viņiem izaugs vismaz daži talantīgi režisori, kuri nākotnē varētu pārņemt vadību arī Latvijas Leļļu teātrī un kuriem interesētu šī teātra attīstība.

75 gadu laikā Latvijas Leļļu teātris ir spējis pārvarēt daudz sarežģītu posmu, katrā no tiem atrodot arī jaunas iespējas. Noslēdzot 75. sezonu un priecājoties par trupas papildinājumu ar tiem aktieriem, kuri vēlas teātrī strādāt, esam spara pilni meklēt jaunus radošos ceļus. Un gaidīsim šajā darbā pievienoties ikvienu, kurš vēlas dot savu pienesumu, lai Latvijas Leļļu teātris spētu aug un attīstīties tikpat strauji, kā mūsu skatītāji. Tad, kad katrs pats tam ir gatavs.

Latvijas Leļļu teātris

 

Top komentāri

Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Būsim godīgi (un kurš gan mīļajā Latvijā negrib būt godīgs) - "Leļļu teātra kurss" - tā vienmēr ir bijusi ekstravagance un izšķērdība. Leļļu teātra kursā iestājas, kad dramatisko teātru kursos ir pauze, lai pēc leļļinieku absolvēšanas lauztos uz dramatiskajiem teātriem. Leļļu teātri vajag iekļaut un mācīt vispārējā aktiermeistarības programmā. Tad izrādes ar lellēm/marionetēm varēs iestudēt un rādīt arī dramatiskajos teātros, kā to jau Krievu drāmā ir darījis Kairišs, kura režisētā izrāde MUMU pat ir iekļauta Spēlmaņu Nakts nominācijās! Nacītī, savukārt, Trīnes Grēkos Lūriņditai nebūtu fiziski jāmoka ne sevi, ne skatītājus, atveidojot Trīnes tēlu uz celīšiem rāpodamai - - - būtu varēts izmantot kādu lelli vai marioneti, vai kaut kā tā. LV Leļļu teātrim padomju laikos bija augsts mākslinieciskais prestižs gan PSRS, gan ārpus tās. To nu gan derētu atcerēties.
Tā kā
T
neesmu šajā "katlā iekšā", tad no malas nav iespējams pateikt, kura viedoklis ir pamatotāks. Varu tikai uzklausīt. Un teikt - plēsieties vien, tas cilvēkiem raksturīgi.
L&M
L
Labas žurnālistikas paraugs - publicēt vienpusēju, turklāt anonīmu viedokli par situāciju. Ko nozīmē paraksts "Leļļu teātris"?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Laika tiltu efekts

Nacionālā kandidāta izvirzīšanu ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars labākās starptautiskās filmas kategorijā pavada liela interese pašu mājās un ārzemēs

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja