A.Lapiņš. Atvari. Rež. V.Brasla. Valmieras Drāmas teātris
Kritiķi vērtē
Silvija Radzobe
***Uzzinot, ka Atvari ir drāma par 1949.gadu Latvijā, kuras centrā mīlas trijstūris starp skolotāju Veltu un viņas pielūdzējiem — milici un nacionālo partizāni — ,pārņēma saspringums. Tikpat lielas, kā gaidas pēc lugām par politiski pretrunīgiem Latvijas periodiem, ir bailes no cildenas retorikas un politiskām klišejām. A.Lapiņa luga nav gluži brīva no vispārzināmām patiesībām, tomēr vairāk kā lugā, tā Vara Braslas izrādē ir patiesīguma, apliecinot, ka vēsturi vislabāk var atklāt caur konkrētu cilvēku likteņiem, viņu ikdienas dzīvi. M.Kalsera scenogrāfija ar sarkaniem vairogiem sienu vietā ir abstrakta, tomēr izrādē ir izteiksmīga atmosfēra — apdraudētība, augošs satraukums. Izrādes lielākais atklājums ir Mārtiņš Meiers miliča —mīlētāja lomā. Jaunais aktieris metodoloģiski strādā nevainojami — savas jūtas viņš atklāj caur precīzu, mērķtiecīgu iekšējo un ārējo darbību, radot aizkustinošu tēlu. Konkrēta un patiesa savā tēlojumā ir Inese Ramute kā Veltas māte un Mirdza Kalme ārstes — nodevējas lomā. Toties neizstrādātas palikušas attiecības starp Elīnas Vānes Veltu un Andra Grosa Ēvaldu — finālā skatītāji ar lielu pārsteigumu no teksta uzzina, ka tieši šis bijis īstais pāris.
Mārīte Gulbe
***Izrādes izejpunkts ir 40.gadu beigu vēsturiskā situācija — mežabrāļi, čekisti un pa vidu ideoloģiskajiem pretiniekiem sievietes, kurām jādomā, kā izdzīvot. A.Lapiņa luga ir runātīga, diemžēl, režisors to respektējis, ļaujot varoņiem daudz paskaidrot, kur pietiktu ar darbību, teātra izteiksmes līdzekļiem radītu spriedzi, ritmu. Šai ziņā izrāde estētiski iepaliek laikā. Arī intonatīvi ir remdenāka, nekā varētu būt. E.Vānes Velta mulsina ar pozitīvo nenoteiktību. Ko īsti viņa mīl — sirsnīgo milici vai lepno mežabrāli? Vai tā ir tikai draudzība, kas liek līdzīgi izturēties pret abiem? Īsta, dramatiska saķeršanās šai trijstūrī nenotiek. M.Meiers Miliča lomā nospēlē naivas sirds nevainību — jauniņš, ideoloģijas nesamaitāts puika. Gribētos ar laiku viņa Jurī ieraudzīt arī šaubu, greizsirdības lūzuma punktus. Ar dabiskumu, tiešumu un konkrētību gandarī I.Ramute. Ārstes lomā, īpaši čekas pratināšanas epizodē, aizkustina V.Kalme. Šai brīdī ir tas sāpju, baiļu, kauna u.c. koncentrāts, kāds pietrūkst izrādei kopumā.
Undīne Adamaite
***Radošā tandēma — režisors V.Brasla un scenārists (dramaturgs) A.Lapiņš — vizītkarte ir māka savos darbos ievilināt siltu, cilvēcīgu intonāciju. Turklāt, tā nav kāda abstrakta liriski sentimentāla žūžošana. Gluži otrādi, katrs, kurš redzējis abu mākslinieku filmas, pazīst arī Braslas—Lapiņa drastiskos toņus. Šīs īpašības piemīt arī abu pirmajam kopdarbam teātrī. Autors gājis laikam jau šodien vienīgo iespējamo/dzīvo ceļu — stāstījis Latvijas vēsturi caur konkrētu cilvēku dzīves mirkļiem, sīkām detaļām, kas nav lielāki par pēckara gadu dārgumu — cukurgraudiņu. Būtiski, ka autori nebaidās arī no komiskā. Intriģējošs lomu sadalījums, kas pasargā no klišejiskuma, īpaši jaunais aktieris M.Meiers — sirdsšķīsts Antiņš pagasta miliča lomā. Pārliecinoši un niansēti izskan līnija — sievietes kara traģiskajā bezjēdzībā. Izceļams I.Ramutes darbs bijušās skolotājas, tagad apkopējas, Augustes lomā. Prieks arī par V.Kalmes Ārsti — bez vainas vainīgo nodevēju. Emociju gamma viņas acīs pratināšanas brīdī ir īsta meistarība. Dramaturģiski un dīvainā kārtā (Vānes talants liek vēlēties vairāk) arī aktieriski izplūdušas ir mīlas trijstūra — E.Vānes mūzikas skolotājas, A.Grosa mežabrāļa un M.Meiera miliča — attiecības.