Kerija. Retrospekcija. Režisore G.Poļiščuka. NT
Inese Lūsiņa
***Pretēji programmiņā lasāmajam, tik labi zināmā R.Paula mūzika izrādījās nevis "muzikāla klišeja", bet gan emocionāli uzrunājošākā jauniestudējuma sastāvdaļa. Skatuviskā darbība melnbaltajā lielpilsētas Brodvejas vidē ar izstrādātām mizanscēnām, deju epizodēm un visu pārējo ritēja perfektā, taču vēsā, bezkaislīgā atsevišķu numuru montāžā. Atsvešinātības iespaidu, sevišķi 1.cēlienā, nespēj atkausēt pat Ditas Lūriņas lieliski nodziedātā Kerijas likteņdziesma (kāpēc režisore viņai to liek darīt tik stīvā skolnieces pamatstājā?!) un lieliskais duets ar Herstvudu, kura rakstura ticamība Gundara Grasberga tēlojumā kompensē vokālos trūkumus. Tomēr visemocionālākais brīdis 1.cēlienā bija pats sākums, kad R.Pauls pie klavierēm "pilināja" skumji rezignēto lietus lāšu vadmotīvu — talantīgi tverto, lakonisko vientulības izjūtas kodu, ko avanscēnā, pārlūkojot "savas dzīves" atmiņas, izcili turpina Astrīda Kairiša. Viņas sniegums izrādē ienes nesaprastas mākslinieces dimensiju. Nepārliecina īstās Kerijas personības pārtapšana: kā un kāpēc no naivas lauku meitenes viņa kļūst par egoistisku skatuves zvaigzni? 2.cēlienā emocijas uzkarst un sasniedz pat iespaidīgu kulmināciju.
Henrieta Verhoustinska
***Šķiet, šī ir visbiklākā G.Poļiščukas izrāde. Labas A. Ozoliņa dekorācijas un U.Meibergas tērpi, kas stilizē 40./50.gadu filmu estētiku, brīnišķīga titullomas tēlotāja D.Lūriņa ar lielisku balsi un plastiku (M.Bērziņu šai lomā vēl neesmu redzējusi), maestro R.Pauls pie klavierēm.... Arī pieeja, ka Kerijas stāsts ir TV filma, kas tiek atrādīta īstajai Kerijai (A.Kairišai) daudzus gadus pēc filmas notikumiem, piešķir rezignētas nostalģijas auru. Tomēr J.Petera libretam pierakstītais scenārijs ar žurnālista un "šodienas" Kerijas sarunu ir pilns naivām klišejām, ko I.Puga un A.Kairiša gan iemieso pietiekami interesanti. Stilizācija a"la retro aktieriski manāma vien pašas Kerijas, G.Grasberga Herstvuda un Ģ.Liuzinika Druē lomās, un arī ne viscaur. Nebūtu slikti, ja "dzīvās" klavieres saskanētu nevis ar ierakstu, bet īstu orķestri. 1.cēliens likās kā mehānisks dialogu un dziesmu salikums. Iespējams, to juta arī titullomas tēlotāja, kas sāka forsēt un lāgiem vairāk atgādināja centīgu komjaunieti, ne dzimstošu rēvijas dīvu. 2.cēliena emocionalitāte izrādi sakārtoja, tomēr caurās zeķubikses dzīves cīņā "zaudējušajai" Kerijai šķita drusku par traku — kā gan no tik morāli bankrotējušas būtnes izaugusi elegantā un pārliecinātā Kairišas Kerija?
Undīne Adamaite
***Tikai brutāla vēstures kaprīze ar mākslīgi radīto nošķirtību no civilizētās pasaules nav ļāvusi pasaules acīs R.Paula vārdu ievietot līdzās izcilākajiem mūziklu komponistiem. Pirmizrāde uzdeva jautājumu — kāds ir iestudējuma pienesums pašvērtīgajām melodijām? Vai auglīgāk nebūtu veidot koncertuzvedumu? Cik lielā mērā scenārijs pabalsta aktierus viņu pārdzīvojumos un palīdz virzīties uz kulmināciju, ko tik eleganti dara komponists? Lai arī scenogrāfijai, kustībām, kur nu vēl D.Lūriņas vokālajai perfekcijai nav ko pārmest, pirmizrādes iespaids mulsināja ar ainiņu rosīgās montāžas lietišķumu, pat bezkaislību. Šobrīd sastāvā M.Bērziņa — M.Maņjakovs Kerijas likteņstāsts izskan daudz pārliecinošāk. Iespējams, Bērziņai šī loma labāk piestāv. Viņa vairāk akcentē Kerijas nepieradināto lauku skuķa dabu. Lūriņas Kerija ir meitene — teicamniece. Kā zināms, vairāk līdzi jūtam "sliktajiem" puišiem un meitenēm. Žurnālista — dvēselē līdēja — tipāžs labāk attaisnojas, ja to spēlē jaunais J.Āmanis, kurš tik nevainīgi apsmejas, piemirsis dīvas uzvārdu. I.Pugas korektajam džentlmenim šī situācija šķiet pārāk mākslota. Abos sastāvos centrā izvirzās G.Grasberga un M. Maņjakova Herstvudu likteņa drāma. Šo uzskatu par Maņjakova līdz šim labāko lomu. Tāda mēroga aktrisei, kāda ir A.Kairiša, nedrīkst pielikt dublanti un likt dziedāt, plātot muti (pat ja tā ir saspēle ar sevi jaunībā).