Kā kārdinošs siera gabaliņš virs radošās komandas galvas karājas jaunums: Zālīte&Marhilēvičs. Tandēmā ar Marhilēviču viņa strādā pirmo reizi. Šova Dejo ar zvaigzni 2 skatītāji pagājušajā svētdienā apraudājās, uzzinot, ka izbalsots Marhils un Ņina, taču Māra nopriecājās. Nu, cik var gaidīt, Uldim jāsāk komponēt!
Kā jums patīk Dailes teātra jaunā aktrise Ilze Ķuzule?
Vēl ir tas brīdis, kad nespēju nošķirt jauno Dailes teātra aktrisi no sava bērna. Kaut gan ļoti cenšos. Man jāteic, ka man ļoti patīk! Abām meitenēm - Ilzei un Ilonai Balodei ir ļoti paveicies, ka Dailes teātrim bija vajadzīgas divas jaunas dziedošas un dejojošas aktrises. Viņas nokļuvušas labā kolektīvā. Es smejos - kā mammai man ir liels prieks, ka Dailes teātrī ir ļoti laba ēdnīca.
Kā jūs domājat, šis ir veiksmīgs laiks jauniem, radošiem cilvēkiem Latvijā, lai sevi apliecinātu?
Pazīstot gandrīz visus Ilzes kursa biedrus, domāju, ka viņi ir veiksmīgi nofraktējušies teātros. Galvenais, ka viņiem tiek dotas iespējas. Var jau paņemt jaunus aktierus un marinēt viņus desmit gadus mazās lomiņās. Skatos, gan Nacionālajā, gan Valmieras un Liepājas teātrī, un Leļļu teātrī jaunie aktieri ir pamanāmi. Teātros ir vajadzīgas jaunas sejas, jaunas miesas, jo laiks ir nežēlīgs pret šo profesiju. Paiet desmit piecpadsmit gadu, un skaties: it kā cilvēks vēl jauns, bet ir kādi dzīves nospiedumi, kuru dēļ vairs nevar spēlēt astoņpadsmitgadīgas meitenes.
Vai Latvijas publikai ir vajadzīga teātra skatīšanās, grāmatu lasīšana?
Kad dzirdu "nevienam jau nevajag!", man ir spuras gaisā. Es redzu pretējo. Teātri ir apmeklēti. Varbūt tagad būs kāda lejupslīde, jo saistība kultūrai ar ekonomisko faktoru ir: teātra biļetes ir dārgas, grāmatas arī ļoti dārgas. Jūs prasījāt: vai publikai tas vajadzīgs? Es kā autore varētu atbildēt ļoti augstprātīgi: man ir vienalga, vai viņiem vajadzīgs! Es rakstīšu neatkarīgi no tā, jo man vajadzīgs rakstīt. Dzejniekam vajadzīgs dzejot. Aktierim vajadzīgs spēlēt. Domāju, ka vienmēr atradīsies skatītāji un lasītāji, kuriem tas arī būs vajadzīgs. Protams, populārā kultūra… Lai gan, nē, tik vienkāršs jēdziens "populārā kultūra" nemaz nav, kā liekas. Arī opera un Dziesmu svētki ir populārā kultūra, tā ka visu vienā maisā bāzt nevar. Taču skaidrs, ka izklaide - teiksim, tā, uz ko ātri atsaucas cilvēka jutekļi, notrulina. Ja kairinājums ir smalkāks, rafinētāks un prasa iedziļināšanos, līdzi domāšanu, tad notrulinātais juteklis instinktīvi pretojas. Viņš grib, lai bāž ar lielu karoti platā mutē kaut ko saldu un garšīgu rozā krāsā.
Šovu kultūra, jūsuprāt, apēd domājošo kultūras patērētāju?
Nu vispār tā izgrauž lielu robu kā Mēnesim Šlobsters Klospters. Bet pavisam nekad nenoēdīs. Vienmēr ir pastāvējusi profānā un sakrālā pasaule, tās plūst un reizēm pārklājas, bet nekad nepārklāsies pilnībā. Kultūras procesi ir daļa no šīs lielās elpošanas.
Gribat teikt, ka cilvēki ir dažādi un nevajag uztiept sev "inteliģentas nācijas mētelīti"?
Varbūt tas ir mantojums no padomju laikiem, kad visiem bija jāskatās "labs teātris", jālasa "labas grāmatas". Visi jau arī pirka tās grāmatas, bet vai lasīja? Tagad cilvēki, kuri pērk grāmatas, tās pērk, lai patiešām lasītu.
Tagad ir cits mūsdienīga, inteliģenta cilvēka kanons - plazmas ekrāns istabā pie sienas. Kādreiz tur bija grāmatas, pēc kurām izstāvēts garās rindās.
Tāpēc, ka tā bija deficīta prece! Grāmatu pirkšanai nebija nekāda sakara ar kultūru! Patērētājs sēž katrā cilvēkā un, kā jūs teicāt, izpaužas viltīgās formās. Sociālismā visi it kā stāvēja garās rindās pēc kultūras, visiem it kā tā bija vajadzīga. Tiesa, tagad ir ļoti daudz cilvēku, kuri cieš garīgu badu.
Nekas taču netraucē meklēt un atrast.
Jā, bet viņi nav sapratuši, ka var meklēt citas iespējas. Kādreiz pensionēta skolotāja varēja bez problēmām ieiet veikalā un nopirkt dzejas grāmatu, tā maksāja divdesmit kapeikas. Atceros, mēs, dzejnieki, vēl protestējām, ka grāmata maksā lētāk nekā kino biļete, kas maksāja trīsdesmit kapeikas. Kultūras pieejamība bija ārkārtīgi liela. Tagad tā sastopama citās formās. Piemēram, bibliotēkās. Mums ir fantastiskas bibliotēkas! Es pati esmu gan Rīgā, gan laukos lasījusi bibliotēkā. Kāpēc Latvijas televīzija nerāda teātra izrādes? Tikko noņem no repertuāra - lūdzu! Parādiet visai tautai izrādi televīzijā! Starp citu, ārzemēs cilvēki izmanto dienu muzejos, kad izstādes var apskatīt par brīvu. Latvijā arī šāda iespēja ir. Tikai vienā noteiktā vecumā ir grūti pieņemt jauno realitāti. Arī, piemēram, jauno dzeju. Daudzi cilvēki man teikuši, ka latviešu dzeja beigusies ar Imantu Ziedoni. Ar prozu savādāk. Tur nav tik izteikta pārrāvuma pasaules uztveres līmenī.
Jaunie ir pavisam savādāki?
Jā. Tā ir pilnīgi cita realitātes uztvere.
Kāda?
Šī ir pirmā brīvā jauno dzejnieku paaudze. Sakot "brīvā", es nedomāju tikai pozitīvo. No kā brīva tā ir? Latviešu dzejnieki vienmēr bijuši sociāli angažēti. Jutuši atbildību ne tikai par sevi un savu daiļo vārdu, bet viņiem vienmēr bijušas arī citas rūpes un raizes. Vienkārši sakot, par tautas likteni. Vienam igaunim pieder teiciens par Igauniju, ko var attiecināt arī uz Latviju: "Šī valsts tapa kā kultūras projekts." Primārais bija nacionālās kultūras veidošana un saglabāšana, valoda un tikai pēc tam - uzņēmējdarbība, ekonomika. Mēs vēl līdz šai dienai savu valsti izjūtam kā kultūras projektu. Valstiskuma idejas sasaistīšana ar kultūru mums ir ārkārtīgi palīdzējusi. Arī visu padomju laiku mums bija valsts valstī. Mēs dzīvojām kultūras projekta jēdzienā - teātros, grāmatās, valodā. Šodien esam sapratuši, ka valsts ir arī vara, pret kuru mums jāieņem kāda pilsoniska pozīcija, kas brīžiem ir ļoti grūti. Mēs zinām, ko nozīmē nīst svešu varu, bet savējo? Tā ir liela trauma cilvēkiem.
Atgriežoties pie jaunās radošo cilvēku paaudzes. Jums ir iespēja ne tikai no malas to vērtēt, bet arī būt tuvu klāt, emocionāli "aptaustīt" - caur jūsu bērniem. Vai jūs teiktu, ka viņi, kuri patlaban lielā mērā veido mūsu sabiedrības identitātes apziņu, vērtības, neiet ar nacionālo ideju? Ar kādu tad?
Tikko lasīju fantastisku grāmatu. Sauļus Toms Kondrats, manas paaudzes lietuviešu autors, raksta, ka konsekventa, galēja brīvība nav iespējama un pilnīgi noteikti pārvēršas savā pretstatā. Viņš raksta, ka cilvēks nav un nevar būt brīvs, jo pat Dievs nav brīvs - viņš uzņēmies iniciatīvas attiecībā uz to, ko radījis. Vienīgais, kas ir īsti brīvs, ir Kritušais Eņģelis jeb - citiem vārdiem - Sātans.
Mūsdienās tas būtu bezatbildīgais patērētājsabiedības pārstāvis.
Es nesaku, ka domu esmu izdomājusi līdz galam, bet par to, ko raksta Kondrats, arī es baidos.
Personīgi?
Personīgi nē.
To jautāju, jo interesē, ko domājat par rakstnieku, mūziķu, režisoru, aktieru staigāšanu pa naža asmeni: no vienas puses vēlēšanos, vēstīt sabiedrībai kādas lielas idejas un, no otras puses, patikt publikai, labi nopelnīt, skaidri zinot, ka labi pirks to rozā, garšīgo?
Tas ir par rokoperām? Vārds "patikt publikai" ir ļoti tuvu vārdam "izpatikt", un tas nav glaimojoši.
Nu labi, tikt saprastai, pieņemtai.
Te varētu būt gara sinonīmu rinda, kurā varbūt ir arī vārds "patikt". Ja tā dziļi rok, varbūt ir arī gribēšana izpatikt. Bet tas saistās tikai ar mīlestību pret publiku. Reizēm gribas to publiku sapurināt, saklapēt. Pateikt lietiņas, kas viņiem nu nemaz nepatiktu. No otras puses, ir mīlestība, varbūt žēlošana, tā teikt, vēlme neatstāt lasītāju, skatītāju tumsā. Smagums, kas ir katrā māksliniekā un arī manī, ir tik liels, ka es varētu skatītāju iedzīt stūrī, uzkraut akmeņus un vēl ar kāju piemīdīt. Bet es pati tad justos slikti. Man gribas ļaut skatītājam no tā smaguma izmukt. Ir bijis, ka pabeidzu lugu - traģēdiju vai drāmu ar ļoti bēdīgām beigām. Pēc kāda laika sāku justies slikti, it kā es velnu riekstā būtu ieslodzījusi un viņš tur ārdās. Un es uzrakstu tikai mazliet citādi, ļaujot tam velnam izslīdēt ārā... Tas ir jautājums par katarsi, ko jau senie grieķi saprata. Kā viens aktieris reiz teica: "Katru reizi, kad nospēlēju riebekli, eju uz baznīcu lūgt Dievu."
Jā, bet dzīve īsti sākas brīdī, kad iedzen stūrī un uzkrauj akmeņus. Kad neviens nerāda izeju, ir dzinulis sasprindzināt redzi un meklēt pašam.
Jā, bet katarse jau ir tā izeja! Ir tik skumji, bet tik skaisti, ka mēs raudam. Pēc tam jūtamies atviegloti, kaut gan nekas jau eksistenciāli nav atrisinājies.
To izeju citiem parādīt tātad gribas? Tā kā mammai.
Gribas gan. Es pārāk mīlu cilvēkus, lai nodarītu viņiem gauži. Man visām lugām ir divi fināli. Viens traģiskais un otrs, kad es apžēlojos. Varu runāt par ļoti smagām lietām, bet maigi.
Tagad kritiķi un skatītāji bieži "spļaudās" par izskaitļotajiem grāvējiem. Jūs esat autore, kuras darbus Latvijas teātros arī var uzskatīt par grāvējiem, turklāt strādājat ļoti produktīvi. Vai zināt, ko nozīmē skatītāju emociju izskaitļošana?
Ja varētu izskaitļot, būtu tikai ģeniāli, labi ejoši darbi. Kultūras akadēmijā dramaturgs Lauris Gundars jau nez cik gadu māca cilvēkiem, kā rakstīt labas lugas. Taču tas vēl nenozīmē, ka dramaturgs zina shēmas! Izskaitļot nav iespējams. Es rakstu par to, kas ļoti interesē mani pašu. Vienmēr esmu sevi sajutusi kā daļu no sabiedrības veseluma. Esmu pilnīga Junga piekritēja, atzīstu kolektīvās zemapziņas esamību. Tam visam noteikti ir kāds sakars ar bērnību - es dzīvoju kopā ar vecākiem, vecvecākiem, vecvevecākiem un apkārt ir tantes, kaimiņi. Rakstot es domāju: vai viņi to saprastu? Es nekad nepiekritīšu, ja saka: mani darbi ir vienkārši.
Tā saka?
Jā, ka tos viegli saprast. Kad rakstīju savu jaunāko darbu, Priekules Ikaru, es domāju tā, kā mani varoņi varētu būt domājuši tālajā 1680.gadā. Piemēram, tas puisis, - viņš grib lidot. Viņš skatās uz ezeru. Redz, bieza migla ceļas. Viņš jeb es domā: re kā, ar vieglu var pacelt smagu! Tumšo, smago ūdeni paceļ viegla, balta migla…
Jūs nevienu brīdi neesat pamukusi no sabiedriskās skatuves. Drīzāk - kā jauns mūzikls vai rokopera, tā tur tieši jūsu roka!
Tagad taisos mukt, bet ne uz ilgu laiku. Lai necer! Jaunākais darbs prasīja ļoti daudz spēka. Vajag uzkrāties. Alkatīgi lasu. Dažreiz visu nakti. Turklāt vēl ir miljons visādu darīšanu. 23.aprīlī Kokneses fonds gatavojas pirmajam lielajam darbam Kokneses salā, kur pēc desmit gadiem jāplaukst un jāzeļ lieliskam piemiņas dārzam. Tad notiks Autoru nakts - jaunajā izstāžu zālē zem Kamarina nama, tur es piedalīšos...
…teicāt, ka pamuksiet.
Tikai no rakstīšanas! Nevar jau uz kādu laiku pārtraukt dzīvot. Vēl man būs jābrauc uz Viļņu - Viļņas Universitātes teātris iestudējis manu Margarētu. Režisors sazvanoties teica, ka viņam vēl jāpiestrādā pie masu skatiem, kas mani ļoti izbrīnīja, jo lugā darbojas tikai divarpus personas. Iestudējums būs ļoti neparasts. Šogad aprit arī 20 gadi kopš mums visiem ļoti dārgā 1988.gada. Man tas saistās ar rokoperu Lāčplēsis, pirmo folkloras festivālu Baltica, Rakstnieku savienības plēnumu, ko taisāmies atzīmēt maza grupiņa kaut vai sanākot kopā. Šovasar taču arī Dziesmu svētki, kur man tā laime būt vienai no autoriem. Es daru tikai to, ko gribu, bet laikam gribu daudz. Es nežēlojos. Es esmu aizņemta brīvprātīgi.
Kā notiek darbu rakstīšana teātriem - kurš pirmais izsaka piedāvājumu?
Parastā shēma ir, ka teātri saka: uzraksti kaut ko!
Un jūs izlemjat, ko?
Jā, izņemot divus gadījumus. Juris Bartkevičs un Valdis Lūriņš mani uzrunāja par Kaupēn, mans mīļais! Pirmā reakcija man bija: tā ir vīriešu tēma! Tad apdomājos un sapratu, ka man būs, ko pateikt. Es ļoti labi zinu, ka tēma neko nenozīmē. Jūs varat ielikt savu saturu jebkurā tēmā. Otra tēma, ko man piedāvāja Juris Bartkevičs, bija "kaut ko par Finku". Pārējās tēmas ir manas.
Tagad atkal jūs esot uzrakstījusi brīnišķīgu darbu.
(Samulsusi.) Kas to var zināt? To vēl neviens nav lasījis! Liepājnieki, kuri ir lieli savas zemes patrioti, rosināja rakstīt "kaut ko" par Kurzemes pusi. Laikam jau, balstoties uz Tobago! labo pieredzi. Jau sen manās, kā Rainis teiktu, radāmās domās bija tas Priekules Ikars… Ap 1680.gadu dzīvojis kāds kalējs, kurš izgatavoja spārnus un veica lidojumu. Ja šo faktu būtu iespējams vēsturiski apstiprināt, tad tas ir bijis pirmais lidojums Eiropā - unikāls notikums! Viņš bijis tik izglītots, gudrs un talantīgs, ka spējis uzkonstruēt spārnus. Lugā ir arī pilnīgi reāls vēsturisks personāžs: Priekules muižkungs, barons Korfs. Fakts, ko Latvijā maz zina, ka viens no Korfu dzimtas bijis Pēterburgas Zinātņu akadēmijas pirmais prezidents, tas varēja būt 1734.gadā. Viņš pats personīgi izvilcis no sādžas Krievijas zinātnes lepnumu Mihailu Lomonosovu, kā talantīgu jaunekli viņu atbalstījis. Korfs bijis draugos ar Leibnicu un daudziem tā laika Eiropas izcilākajiem cilvēkiem. Viņam būtu piemineklis jāuzceļ!
Vai to visu pati esat izpētījusi?
Daudz sēdēju bibliotēkā, izstudēju visus iespējamos materiālus. Daudz vairāk, nekā vajadzīgs, jo parasti aizraujos. Autoram tas ir skaistākais laiks, jo viņš sapņo, kāds darbs būs. Braucu uz Priekuli pie skolotājas un novadpētnieces Lidijas Treibes. Uz Grobiņu, kas lugā ir otra darbības vieta, pie novadpētnieka Egila Jurceviča. Uzkāpu Priekules baznīcas tornī, ar mācītāju izrunājos. Cilvēki Kurzemē ir tik garīgi aktīvi! Mēs te, Rīgā, nīkstam nost.
Jūsu jaunais darbs parādīšoties uz teātra skatuves rudenī - vēl gan viss noslēpumā tīts. Vai tiesa, ka mūziku komponē Uldis Marhilēvičs?
Jā.
Vai esat redzējusi, kā viņš dejo šovā?
Ārprāts, bet tikai vienu reizi… Viņš dejojot ļoti labi. Mēs, radošā grupa, esam mazliet greizsirdīgi uz viņa dejošanu. Gaidījām, kad viņš reiz beigs dejot. Tagad viss atkarīgs no viņa.
Kā jūs raugāties uz to, ka sabiedrībā pazīstami cilvēki piedalās šovos - pati arī esat saņēmusi uzaicinājumu?
Daži piedāvājumi ir bijuši. Mana atbilde ir: "Tas nav mans formāts." Esmu gatava uz visādām ēverģēlībām, bet šovos ir kaut kas, kas man nepatīk. Uldim citādi, viņš jau ir TV seja un, grozi kā gribi, šovbiznesa cilvēks.
Jūs sevi nepieskaitāt šovbiznesa cilvēkiem?
(Ārkārtīgi pārsteigta.) Es?! Ja jūs nebūtu jauka, mīļa, blonda meitene, es jums tagad ar vāli dotu pa galvu! Nekādā ziņā! Apzinos, ka esmu populāra, bet tas ir, pateicoties manai darbībai atmodas laikā. Tas laiks mums visiem uzlika kroni, bet, ak Dievs, tas taču nebija šovs! Tā bija dzīve. Un te ir tā kardinālā atšķirība.
Tad jūs sakāt, ka dzīve ir labāka par šovu?
Jo globālāka kļūst pasaule, jo lokālākas tēmas mani sāk interesēt. Tas rozā zilonis, kas plivinās universā, mani neinteresē. Interesē skudriņas manu lauku mežmalā. Tāpēc es rakstu par Priekules Ikaru.
Nevis par Parisu Hiltoni, piemēram.
Lai Dievs pasarg!