Herstvuda lomā Mārcis iejutīsies piektdien, 23. maijā, nevis pirmizrādē ceturtdien, jo viņš spēlē otrajā sastāvā. Par to aktieris neskumst, jo varēšot novērtēt, kā spēlē viņa kolēģis Gundars Grasbergs. "Esmu ieprogrammējis, ka darbs man beidzas 23. jūnijā. Bet tā gluži nav, ka neesmu redzējis pavasari — biju uz veselu dienu ticis ārā no pilsētas, aizbraucu ciemos pie mammas un tēva." Vispirms gan aktieri sagaida Kerijas maratons, bet pēc tam — Skroderdienas Silmačos. "Tad gan varēšu atpūsties tā — no sirds!" Tādēļ, lai kaut drusku izbaudītu pavasari, intervijas laikā nolemjam pasēdēt uz teātra balkona — ar skatu uz liepu lapotnēm un pēcpusdienas sauli.
Pratis atrast kompromisus
"Loma ir ļoti grūta, un laika kā vienmēr ir par maz," Mārcis teic, citējot sava kolēģa Kārļa Sebra izteikumu, ka diennaktī allaž pietrūkstot divu stundu. "Bet turos pie principa, ka labi ir tā, kā ir, un vienmēr esmu teicis — dzīvē ne no kā nekas nerodas. Man jau liekas, ka Dieviņš augšā visu redz, un, iespējams, šī apziņa man palīdz."
Herstvudu Mārcis raksturo kā vīrieti labākajos gados, kurš savas lielās mīlestības Kerijas dēļ pametis savu ģimeni, un starp abiem ar Keriju veidojas patiesa mīlestība. Tāda, par kuru Imants Ziedonis reiz teicis: "Atnāk balta, uzliesmo un nosit." "Un tad notiek kā jau dzīvē — ka darba un karjeras dēļ mēs tīri emocionāli un mīlestības ziņā pazaudējam cilvēku, kas ir mums blakus; abi sāk attālināties. Taču Herstvuds saprot, ka nu nevar bez Kerijas dzīvot. Tādēļ diezgan likumsakarīgi, ka beigas ir letālas..." Kādu brīdi apspriežam izrādes beigu ainas, kas dažiem varētu izraisīt arī stipri spēcīgas emocijas — līdz pat asarām. Tomēr aktieris ir pārliecināts, ka šo izrādi bija vajadzīgs atjaunot — kaut vai Paula mūzikas un Petera tekstu dēļ, ko viņš sauc par ģeniāliem. Tiesa, ar iestudējuma režisori Gaļinu Poliščuku brīžiem esot ļoti grūti strādāt, turklāt ne tik daudz aktieriski, cik tīri cilvēciski. "Mēs esam dažādi domājoši cilvēki. Tomēr atradām kompromisus, tādēļ ticu — ja mēs iemācīsimies visas ārijas, ja viss "saslēgsies", iznāks patiešām laba izrāde... Un tur būs jāsaka paldies visiem!"
Labprāt paceļotu laikā
Pēdējā laikā Mārcis esot aizdomājies gan par dzīvi, gan to, kā teātri un dzīvi nesalaist kopā, mēģinot noturēt trauslo robežu. Pagaidām tas izdodas. "Bet fatālākā atziņa — laikam es tomēr visu daru pareizi. Atšķirībā no cilvēkiem, kas dažkārt mēģina sasteigt dzīvi — tāpēc, ka visiem ir; tāpēc, ja man tā un tā nav, es esmu lūzers... Un vēl: no mums ir atkarīgs tik maz, ka nevajag uztraukties par nevajadzīgām lietām." Tādēļ Mārcis neraizēsies, ja kāds viņu salīdzinās ar aktieriem, kas Herstvudu spēlēja iepriekšējos iestudējumos.
Izrādās, aktieris labprāt kādu brīdi padzīvotu laikā, kad risinājušies Teodora Dreizera romāna Māsa Kerija darbība (tas ir Paula un Petera mūzikla pamatā.) "Esmu sevi pieķēris pie domas, ka laikmetā, kurā dzīvojam, nejūtos īsti labi. Man tās skriešanas un grābšanas ir drusku par daudz." Savukārt par trīsdesmito gadu Čikāgu viņam, skatoties vecās filmas, radies iespaids — iespējams, to laiku cilvēkiem nav bijis tik daudz problēmu kā mums un viņi dzīvojuši mazliet harmoniskāk.
Bet kuru laikmetu Mārcis uzskata par savējo? "Zini, tie varētu būt pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi. Bet var jau būt, ka tas ir tikai tagad, kamēr esmu iekšā tajā amoka skrējienā. Pie tā arī pagaidām paliksim," viņš mazliet noslēpumaini pasmaida.