Mihails Gruzdovs. Šodien ir svarīga personiskā atbildība
Mihaila Gruzdova vārds pēdējo mēnešu laikā publiskajā telpā izskanējis vairākkārt saistībā ar administratīviem jautājumiem — Latvijas Kultūras akadēmijas absolvējošo aktieru neskaidrā profesionālā nākotne, pārmaiņas Dailes teātra vadībā.
Jūs pats aizgājāt vai jūs palūdza aiziet no galvenā režisora amata?
Direktors pateica, ka tiks likvidēts galvenā režisora amats. Viss. Galvenais jautājums bija — vai es palieku Dailē kā štata režisors vai vispār eju prom. Man galvenais bija, lai devītā studija (aktieri, kas absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju pavasarī — Z.R.) ienāktu teātrī. Vienojos ar direktoru, ka dokumentus parakstīšu tikai tad, ja repertuārā būs izrādes Idiots, Pulkvedis Pilāts un Tilā Pūcesspieģelī spēlēs deviņi cilvēki. Tas bija kompromiss — es dabūju to, ko man vajadzēja, viņš — to, ko gribēja.
Ko šī situācija jums personiski nozīmē?
Neko. Pie krēsla nekad neesmu turējies. Noslēdzot rēķinus — savu misiju izpildīju.
Teātra direktors Aivars Līnis kādā intervijā teica, ka tagad ir laiks, kad teātrus vajag vadīt nevis režisoriem, bet direktoriem. Vai jūs tam piekrītat? Un kā redzējāt Dailes teātri?
Protams, man gribējās, lai Dailes teātris paliek dramatiskais teātris un lai kompromisā starp nepieciešamību pelnīt un mākslu prioritāte tomēr paliktu mākslai. Bet negribas visu laiku būt kara stāvoklī ar direkciju.
Tiešām — modeļi var būt dažādi. Šodien teātri vairs neuzskata par dzīvu organismu, bet par fabriku. Ja var izdzīvot, ir nauda, jautājums par mākslu ir otršķirīgs. Bet domāju, ka agrāk vai vēlāk parādīsies cilvēks, kas spēs vadīt teātri kā mākslas iestādi. Tad gan vajadzīgs cits juridiskais modelis — lai mākslinieciskajam vadītājam ir vara, piemēram, atlaist un pieņemt darbā. Pašlaik juridiskās lietas ir tik neizstrādātas, ka... Es labāk izlasīšu labu grāmatu, uztaisīšu izrādi, kas patīk man un patīk aktieriem.
Cik lielā mērā galvenā režisora amatā jums izdevās pieturēties pie savas mākslinieciskās programmas? Kur nācās kapitulēt?
Kā teica Ņemirovičs-Dančenko, teātris vienmēr ir kompromiss. Domāju, ka lielos vilcienos virziens bija pareizs. Ar ļoti lielām kļūdām, protams.
Kas bija kļūdas?
Daudz ko vajadzēja iztaisīt viltīgāk. Lielam teātrim, kā Dailei, valstī, kāda ir šī, ir jābūt drusciņ bandītam, lai dabūtu to, ko grib. Bet man ne īpaši gribējās tādam būt.
Tas nozīmē, ka mākslinieku piespiež būt ja ne divkosīgam, tad divsejainam?
Protams. Vajag prast blefot. Kā Smiļģis, piemēram, — sataisīja parādus, gāja pie valsts, norakstīja tos un taisīja jaunus. Un pareizi darīja. Citādi ar tiem, kas augšā, runāt nevar. Viņi nesaprot. Latvijā neviens politiķis nesaprot, kas ir teātris.
Kā jūs to skaidrotu?
Būtībā valstij teātris nav vajadzīgs. Ja es kļūtu par vadītāju totalitārā režīmā, uzreiz iznīcinātu visus teātrus. Cilvēki pēc gadiem pieciem staigātu pēc manas pavēles kā zaldāti. Bet ja grib, lai būtu veselīga nācija, lai mēs neatrastos citu valstu pakļautībā kā tagad, es šajā krīzes situācijā nevis slēgtu teātrus, bet uztaisītu vēl trīs četrus. Ja cilvēki nāk uz teātri, nācijai ir nākotne. Teātris dzīvā veidā komunicē ar skatītāju, un nevar prognozēt, kas notiek cilvēka smadzenēs un dvēselē tad, kad viņš noskatās izrādi. Ja es, piemēram, savulaik nebūtu redzējis Kozinceva Hamletu, mana dzīve būtu pavisam citāda. Es varbūt jau sen būtu kļuvis par nelieti.
Politiķi strādā ar cipariem, ne cilvēkiem. Viņi nesaprot, ka viens dzejolis var cilvēka dzīvi pagriezt pavisam citā virzienā. To nevar budžetā ierēķināt, bet tas ir būtiski. Tas ir "būt vai nebūt" jautājums. Ja valsts nedotēs teātrus, lai tie var izdzīvot, netaisot mūziklus un izklaides gabalus... Protams, arī izklaide vajadzīga, bet televīzija ar to pilna. Paradoksālākais, ka cilvēki prasa vēl. Krievijā bija pētījums — 90% televīzijas ētera laika aizņem šovi, seriāli, bet tautai nepietiek. Kāpēc? Tāpēc, ka izveidojusies nepareiza proporcija starp izklaidi un kultūru. Ja jūs baro tikai ar izklaidi, jūs taču neko citu nezināt. Man viens aktieris reiz precīzi teica: "Nav man tāda faila."
Teātrim tā ir liela atbildība — stāstīt kvalitatīvas lietas, ar ko skatītājs var emocionāli un intelektuāli diskutēt.
Domāju, katrs režisors sirds dziļumos grib taisīt mākslu. Talantīgs aktieris pēc seriāla, sliktas komēdijas tik un tā ir gatavs spēlēt nopietnās izrādēs. Talantīgi un ētiski pareizi audzinātam aktierim māksla ir organiski nepieciešama, tāpat kā cilvēkam nepieciešama mīlestība. Tam, kurš vienreiz ir sapratis, kas ir māksla, neko citu vairs nevajag.
Jūs strādājat ar Dailes teātra aktieriem, tāpēc jautāšu par viņiem — vai aktieri, kas te strādā, ir "ētiski pareizi audzināti"?
Deviņdesmit procentu Dailes teātrī grib un ir gatavi strādāt. Piemēram, tie vadošie teātra aktieri, kas piedalās Idiotā... Tās ir otrā plāna lomas, bet viņi cilvēciski un ētiski kā profesionāļi gāja uz mērķi. Jaunie un pieredzējušie aktieri kopā rada īsto smeķi.
Vajag skatīties teātri procesā. Aktieris ir atkarīgs cilvēks. Viņš strādā štatā. Piedāvā piedalīties ne īpaši labā komēdijā, ko viņš teiks — nē? Kur tad viņš ies? Drīzāk viņš domā — tagad nospēlēšu šo, bet pēc tam, cerams... Galvenais, lai tad, kad pienāk brīdis izvēlēties, izvēlētos pareizi.
Vai tas nav risks mākslinieku nogalināt?
Jā, un tā bieži arī notiek. Talantīgi aktieri salūst, nodzeras, pēkšņi aiziet no teātra. Tas pats attiecas uz režisoriem. Salauzt ir ļoti viegli. Spiediens ir. Man tagad ir vieglāk. Es tagad taisīšu tikai, kā gribu, ko gribu un kur gribu. Patlaban taisu Ardievas ieročiem Observatorijā, nākamsezon Dailē taisīšu Meistaru un Margaritu, Nacionālajā — Annu Kareņinu, un mani pat neuztrauc — sanāks vai nesanāks. Man nevajag pierādīt, ka es varu labi uztaisīt izrādi. Rēķini man tagad tikai ar sevi. Esmu brīvs, un mani vairs nebūs tik viegli apčakarēt. Es vairs neiešu tik viegli uz kompromisiem.
Skatos uz jaunajiem aktieriem, ko tikko uzņēmām. Viņi neiet teātrī meklēt naudu, slavu. Varbūt tāpēc, ka pašlaik ir redzams — slavu un naudu viegli iegūt un ātri zaudēt. Tāpēc viņi meklē citas vērtības.
Vai pedagoģiskais darbs jūs ir mainījis?
Pedagoģija man ļoti patīk. Var mācīties citu valodu, ar studentiem kopā var meklēt. Tas ir kā bērnus audzināt. Ļoti interesanti un grūti. Pedagoģija nevis uzreiz prasa rezultātu, bet spēju ieraudzīt perspektīvu. Un gaidīt.
Ko jums svarīgāk ieaudzināt audzēkņos — emocionālo vai intelektuālo bāzi?
Teātris no citām mākslām atšķiras ar to, ka aktieris var nebūt intelektuālis. Jābūt emocionāli bagātam cilvēkam, lai skatītāji atsauktos tam, par ko uz skatuves runā. Tas nav viegli, jo cilvēkiem šodien kaut ko uztvert, ne tikai teātrī, šķiet, ir daudz grūtāk nekā pirms divdesmit gadiem, kad dzīvojām totalitārajā režīmā. Tad cilvēki bija jūtīgāki. Kā cilvēks, kas zaudējis redzi, — pēkšņi viņš sāk dzirdēt vairāk… Šodien mēs esam atrofējušies, daudz ko vairs neuztveram.
XXI gadsimta teātris tomēr ir arī ļoti intelektuāli piesātināts teātris.
Protams, mēs gribam, lai mūsu bērni būtu labi izglītoti. Ja daudz lasa, piemēram, ir iespēja sajust mūžīgas vērtības, saprast, piemēram, ko nozīmē mīlēt, cienīt vecumu, neiet uz kompromisiem. Tad tu sāc saprast, ka dzīve nebeidzas nomirstot, jo tu esi atbildīgs arī par saviem bērniem, par enerģiju, ko atstāj. Dzīvi sāk vērtēt citādi.
Vai šādas idejas teātris var pastāstīt vieglā formā? Skatītājs, šķiet, šodien orientēts domāt, ka teātrim jābūt viegli pieejamam, ka tas neprasa ne darbu, ne zināšanas.
Var dažādi. Protams, šodien teātrim jābūt viltīgam, vieglā formā jāpasniedz dziļas lietas. Gribas jau, lai cilvēki uztvertu ne tikai intelektuāli. Tā ir teātra specifika — tas spēj atvērt sajūtas ļoti atšķirīgu sociālo slāņu ļaudīm — no profesora līdz cilvēkam, kas dzīvē izlasījis vienu grāmatu. Ikdienā nekad tā nenotiek, bet teātrī tas principā ir iespējams. Bet... Dailes teātra nelaime ir zāle, kas nav piemērota dramatiskajam teātrim. Ideālā zālā, ko ar enerģiju bez mikrofona spēj piepildīt aktieris, ir četrsimt piecsimt vietu. Dailes teātris to nevar atļauties. Ja Lielajā zālē ir pieci simti skatītāju, teātris uzreiz bankrotē.
Nedomāju, ka teātris kļūs par Brodvejas tipa muzikālu teātri. No valsts viedokļa šāds teātris, protams, būtu izdevīgāks, bet Dailē nav aktieru, kas spēj kustēties, spēlēt un dziedāt. Viens Skrastiņš, vairāk nav. Varētu Latvijā būt tāds teātris, bet tad speciāli jāaudzina aktieri — ar specifisku spēles manieri, papildu vokāla, papildu kustības nodarbībām Mūzikas akadēmijā.
Kas mainījies, ka skatītāju spēja uztvert pasliktinājusies?
Dzīve. Cilvēkam atvērās pasaule...
Tai skaitā — iespējas sevi vairāk bagātināt, izkopt. Bet cilvēks tomēr izvēlas vienkāršoties?
Jā, tas ir paradokss. Totalitārā režīmā māksla ir spēcīga, jo tai ir skaidrs virziens. Tagad cilvēkam ir iespējas paņemt tik daudz, bet... Problēma nav paņemt. Problēma ir atlasīt. Kad mācījos, pasniedzēji teica — meistarība nav spēja izfantazēt, bet gan atlasīt tikai vajadzīgo. Ja cilvēkam nav savu kritēriju, ideālu, kā viņš spēj atlasīt? Visvieglāk ir paņemt to, kas stimulē cilvēka zemākos instinktus. Tā ir kā narkotika — kļūsti no tā atkarīgs.
Kurā brīdī teātris palaida garām iespēju būt par flagmani un piedāvāt cilvēkiem filozofiju, palīdzēt atlasīt?
Tā ir kultūrpolitika. Ja Latvijā prioritāte būtu kultūrai un valsts budžetā tas būtu atspoguļots, varētu no teātra prasīt.
Tas ir galvenokārt finansiāls un administratīvs jautājums vai tomēr māksliniecisks — izlemt, kurp vest?
Protams, māksliniecisks. Bet viens ir atkarīgs no otra. Ja teātrim būtu normāla dotācija un varētu izvēlēties...
Dziļākā būtībā tas ir jautājums par to, vai arī teātri ir atbildīgi par radušos situāciju. Gadu gaitā teātris ir pieradinājis sabiedrību skatīties uz sevi noteiktā veidā.
Jā, protams, atbildīgi.
Pastāv klišeja, ka teātris 90.gadu sākumā nevarēja saprast, ko darīt jaunajā situācijā. Vai pašlaik teātriem ir skaidrs, kādā situācijā viņi atrodas un kādai sabiedrībā vajadzētu būt teātra lomai?
Teātris un situācija valstī ir ļoti saistīti. Režisori šodien labi saprot, ka teātri vada direktori, mārketings, juristi. Vai man ar to cīnīties? Un sākas kompromisi. Viens kompromiss, otrs, un pēc tam — bah, esi sevi pazaudējis. Var arī tā kā Alvis Hermanis, bet viņam ļoti paveicās. Viņš trāpīja īstajā laikā, mazs teātrītis un Naumanis, kas viņu uzreiz sāka bīdīt. Cepuri nost, ka tāds teātris ir. Bet visi pārējie, īpaši lielie teātri, ir ļoti atkarīgi no tā, kas notiek valstī. Aizvien grūtāk ir noturēt savu pozīciju. Daudzas labas izrādes tiek ātri noņemtas, jo zāles ir pustukšas. Ar to cīnīties ir... garlaicīgi. Un cilvēki sāk risināt attiecības, politizējas. Trūkst cilvēku, kas prastu rēķināt un lobētu teātri, jo tiešām — 90% no dotācijas teātris atdod atpakaļ valstij. Aktieri un režisori sāk taisīt kompromisa izrādes, lai izpatiktu skatītājiem. Divi gadi, un tu esi cits cilvēks.
Es domāju, ka es nogaidīšu. Darīšu savu darbu, netērēšu laiku nekam citam. Ja pensionāriem nozog naudu, un tas ir likumīgi, bet Karginam nevar naudu paņemt, jo tas nav likumīgi, tad kam citam, izņemot mākslu, lai pievēršas?
Kāpēc teātris par to šodien nerunā? Sociālām, politiskām, ētiskām problēmām, kas attiecas uz mūsu visu dzīvi?
Cilvēki to negrib. Tas nozīmē, ka teātrim vajag programmu — viena izrāde neizsitas līdz skatītājam, otra neizsitas, bet teātris tur repertuāra līniju, un trešā izrāde aiziet. Tas prasa domāšanu nevis par šodienu, bet par tendencēm. Šobrīd valsts un direktori spekulē ar situāciju — nav naudas, vajag to dabūt, nevar domāt par rītdienu, jo ēst gribas šodien. Tāda pieeja prasa plānot trīs sezonas uz priekšu, bet es domāju, ka ar laiku pie tā nonāksim.
Vai jūsos raisa bažas tas, ka krīzes apstākļos, atdodot lielāku kontroli pār teātri administrācijai, nevis mākslinieciskajam personālam, teātrī notiks neatgriezeniskas pārmaiņas?
Ne neatgriezeniskas, bet tas, ka teātris tiek atmests attīstībā par četrām sezonām atpakaļ, ir fakts. Ja var iedomāties, ka Liepājas teātris ir nevajadzīgs, ka vajag tikai trīs profesionālus teātrus, tas nozīmē, ka šodien cilvēki domā tai pašā spekulatīvajā veidā kā politiķi. Cilvēki ir apčakarēti. Bet domāju, ka viņi attapsies, un pēc pāris gadiem Latvijā izaugs pat jauni teātri. Protams, no politikas viedokļa tas var būt bīstami — kas zina, par ko sāks runāt. Tāpēc politiskajā domāšanā šodien ir apzināts virziens — teātri nav vajadzīgi.
Šodien teātri nevis nostājas kontrāpozīcijā valstij sakarā ar dažādām nejēdzībām, bet mēģina tai pielabināties. No tā izriet loģisks jautājums — vai māksla tiešām ir tik ļoti pērkama?
Māksla, protams, ir pērkama. Ja jums ir liela nauda vai liela vara, var nopirkt jebko, izņemot cilvēka brīvību un filozofiju, ideālus. Visu pārējo var nopirkt, un tas visur notiek. Es ceru tikai uz personisku atbildību un katra cilvēka personiskajiem ideāliem. Zemapziņā jau arī teātris saprot, kas notiek, — Latviju grib pakļaut Eiropai, skaidrs, ka neviens negrib redzēt Latviju neatkarīgu. Un tur neko nevar izdarīt. Vajag pielāgoties.
Vai tā nav destruktīva filozofija? Eiropas Savienības kontekstā visu reģionu redz vienādi, bet vienīgi Latvija pārcentīgi dara jebko, ko no tās prasa, nedomājot, kas pašiem izdevīgāk. Kāpēc šo sabiedrību tik viegli vadīt?
Labs jautājums. Izstāstīšu stāstu. Dzīvoklī virs mums taisīja remontu un strādnieki tā sita, ka mums nokrita griesti. Saku — labi, pārnakšņosim viesnīcā. Četrzvaigžņu hotelis, burbuļvanna — meita Marta laimīga. Ieslēdzām lielo televizoru, un tur piedāvā programmas, kādā valodā gribat. Ir visas, izņemot latviešu valodu. Man meita saka — tēti, pareizā valodā. Viņai latviešu valoda ir pareizā un visas pārējās — nepareizās. Es neesmu baigais patriots un nacionālists, bet sadusmojos un gāju skaidroties, kāpēc es savā valstī nevaru paskatīties nevienu programmu savā valodā. Iedomājieties, kurā valstī vēl varētu tā būt? Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka cilvēki sevi neciena.
Es teikšu varbūt rupji — tas, ka šodien visi prasa vadoni, varoni, tā ir maucība. Normālai valstij vadoni nevajag. Viņš var izdarīt tikai sliktu, jo agrāk vai vēlāk iedomāsies, ka ir gudrs, izcils. Tad viss, ko viņš izdarījis labu, pagriežas pret viņu. Ja Latvija 1940.gadā būtu pieteikusi Krievijai karu, jā, būtu gājuši bojā cilvēki. Bet mūs varētu cienīt. Bet, protams, tad vajag saprast, ka ir vērtības, par kurām ir vērts upurēt savu dzīvi. Tāpēc es saku — šodien ir svarīga personiskā atbildība. Ne kaujā, ne politiskā līmenī, bet iekšēji.
Vai aktīvi novērst nejēdzības tomēr nav tikpat svarīgi, kā iekšēji pretoties?
Ideālā gadījumā katram būtu jābūt personiski atbildīgam. Bet cilvēkiem nevajag pārmest, ka viņi to nedara, jo ideāli jau nav šodien pieejami. Cilvēkos tas nav ieaudzināts. Tāpēc ir vajadzīga kultūra. Bet arī kultūrai vajadzīgs laiks. Rezultāti jāsagaida. Mēs negaidām.
***
Mihails Gruzdovs
- Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs (2002— 2005), Dailes teātra galvenais režisors (2005—2009)
- Pasniedzis aktiermeistarību un režiju Pēterburgas Teātra akadēmijā, Latvijas Kultūras akdēmijas Teātra katedras pasniedzējs
- No 1986. līdz 1992.gadam bijis Pēterburgas Municipālā teātra PereKrjostok mākslinieciskais vadītājs
- Kopš 1993.gada regulāri iestudē izrādes Latvijas teātros
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.