Rēzijas dzīve

Šķiet, ka Rēzijas plānotājā vajadzētu būt ne mazākam skaitam ierakstu kā advokātiem, baņķieriem un ministriem! Vai nav mazliet par traku? "Dailes teātris ir manas mājas, un par mājām neko sliktu nesaka," Rēzija neiegrimst niansēs. Ne viss, ko viņas mājās iestudē, Rēzijai šķiet pieņemami. Nācies arī atteikties no lomām. Tomēr tieši Dailes teātrī pagājušajā sezonā tapusi viena no kritiķu cildinātākajām Rēzijas lomām. Izrādē Ivonna, Burgundijas princese viņa ir titullomā. Par Ivonnas lomu Rēzija Kalniņa izvirzīta Spēlmaņu nakts balvai kā gada labākā aktrise. Oktobra sākumā aktrisi redzējām režisora Mihaila Gruzdova iestudētajā izrādē Siseņi Dailes teātrī. Jau nākampirmdien, 3.novembrī, viņu redzēsim Blānšas lomā G.Poļiščukas izrādē Ilgu tramvajs Teātra observatorijā. Rēzija atklāj, kāpēc viņai vajadzīgi abi teātri un kā nenogurt no pārslodzes. Pēc Dailes teātra aktrises Vijas Artmanes bērēm oktobrī internetā parādījās diskusija: kas varētu būt nākamā teātra karaliene Latvijā? Lielākā daļa teica — Rēzija Kalniņa. Vakar pēc izrādes pie manis pienāca Latvijas Teātra darbinieku savienības loceklis Aivars Siliņš. Man un citiem kolēģiem, kuri nominēti šā gada Spēlmaņu naktij, viņš pasniedza naudas balvu, tādu kā veicināšanas balvu. Nu, viņš vaicāja, jūties priecīga? (Pauze.) Man par to jādomā. Protams, es jūtos priecīga. Nē, priecīga nav īstais vārds. Gandarīta? Nē, gandarīta, novērtēta arī nav īstais vārds. Jūtos kā darbu padarījis cilvēks, kurš saņem par to atalgojumu. Ne tikai naudas, bet arī profesionālā izteiksmē — ka tieku pamanīta. Jūs taču zināt, ka esat talantīga aktrise. Nezinu. Katru mirkli šaubos. Tajā visā ir vēl arī dvēseles sadaļa, ja to var tā nosaukt. Pagājušajā nedēļā biju sava brāļa (mācītāja Krista Kalniņa — A.B.R.) Kristīgo jauniešu centrā, kas atrodas Mārstaļu ielā. Mēs spēlējām divus koncertus Himna mīlestībai. Tas pat nebija koncerts, bet mistērija, ko izveidojām ar maniem domubiedriem: aktieri Ģirtu Ķesteri, mūziķiem Ilzi un Aināru Rubiķiem. Vairāki cilvēki pēc šī koncerta jeb mistērijas teica, tas bijis īsts dievkalpojums. Tad man bija cilvēciskā, nevis profesionālā piepildījuma sajūta. Tāda piepildījuma, kas ir jēgpilns.Sanāk, ka tas, ko iespējams sniegt skatītājiem izrādē, ir kaut kas principiāli cits, nekā pa tiešo ejot pie skatītājiem — kā vienkārši cilvēks, kā Rēzija? Es par to domāju. Tagad esam izgājuši finiša taisnē ar izrādi Ilgu tramvajs Teātra observatorijā pie Gaļinas Poļiščukas. Mūsu profesijā, lai tu varētu pretendēt uz neteikšu — nemirstību, bet neaizmirstību, ko var dēvēt arī par teātra karalieni un vēl visādos vārdos, visu laiku jāatrodas mācību procesā. Kā filmā Pelnrušķīte, ko rādīja padomju laikā, teica burves māceklis: ja ņe volšebņik, ja toļko učusj!* Arī aktieris nevienu brīdi nevaru teikt: jā, es esmu pabeigts! Kas jums pašai dod to nepabeigtības izjūtu? Lūk, te mēs nonākam pie galvenā. Neskatoties uz amatiem, ko ieņemam, vai profesijām, ko pārstāvam, cilvēciski, ja vien esi domājošs, tu uzdod sev jautājumu: kas mani radījis? Kāpēc radījis? Kurp es eju? Ja cilvēks sev šādus jautājumus uzdod, viņam nevar nesāpēt. Kamēr cilvēks ir izziņas procesā, tas viņam sagādā sāpes. Dzīves piekārtie "ordeņi": slava, vara, nauda vai jūsu gadījumā — talants, šīs sāpes nemazina? Es domāju — tieši otrādi. Tie ir pārbaudījumi. Ja tu esi bagāts vai slavens, tu kļūsti vientuļš, jo nevienam neuzticies. Tu nezini, vai ar tevi vēlas būt kopā slavas, naudas, varas dēļ vai tevis paša dēļ. Jā, bet piekritīsiet taču, ka panākumos viegli aizmirsties. Tas ir labs veids, kā aizbēgt no sevis. Nedomāt par būtisko. Mēs jau īsti nevaram nevienam ielīst dvēselē. Taču to, kas notiek ar cilvēkiem, kurus dzīve pēkšņi iesviež varā, naudā vai atpazīstamībā, mēs labi varam redzēt nabaga bērniņos, kas piedalās visos tajos šovos. Cik grūti viņiem pēc tam ir. Tāpēc, ka tā ir ilūzija, ka tu kaut kas esi. Tiklīdz cilvēks iedomājas, ka viss, kas viņš ir un kas ar viņu notiek, ir viņa paša radīts, viņš iekrīt bedrē. Lomas, ar kurām tiek izspēlētas cilvēciskās kaislības, taču arī ir tikai ilūzija, kas attālina no būtiskā. Kādu laiku atpakaļ es teiktu, -— jā. Šeit pat, Dailes teātrī, tika iestudēta izrāde Ilgu tramvajs un es spēlēju Stellu. Es biju pilnīgi Stellas pusē, es viņu pilnīgi sapratu! Ko tā Blānša var ņemties, es domāju. Nolaidies uz zemes un dzīvo, man gribējās Blānšai teikt. Tagad es spēlēju Blānšu Teātra observatorijas Ilgu tramvajā un domāju citādi. Blānšai ir ļoti būtiska atziņa. "Es esmu par maģiju," viņa izrādē saka. "Jā, par maģiju! Es nesaku taisnību, kā ir, bet kā vajadzētu būt." Tā, manuprāt, ir atslēga viņas lomai un dzīvei vispār. Ja mēs netiecamies pēc ideāla attiecībā pret sevi, pret otru, pret ģimeni un valsti, tad neredzu jēgu, kāpēc mēs vispār vēl pastāvam? Mēs taču pastāvam tāpēc, ka Dievs nav zaudējis cerību.Tas gan ir ļoti skaisti sacīts, bet grūti realizējams. Tas nozīmētu katru savas dzīves brīdi, katru sīkumiņu pārvērst par garīgo praksi. Dzīvot absolūti, bet kurš tad to spēj? Jūs izcili pateicāt. Jebkuru kritienu, šaubas, bailes, panākumu, prieku pārvērst pateicībā Dievam. Saprast, ka tas tev dots kā pārbaudījums vai kā balva, bet tas tev nepieder. Tāpat kā cilvēks pats sev nepieder, tā arī viņa panākumi nepieder viņam pašam.Kopš kura laika jūs esat ticīgā? Es varu pateikties Dievam un varbūt arī savai dvēselei, kas izvēlējās piedzimt maniem vecākiem. Mēs ar brāli un māsu ar mātes pienu esam iezīduši jūtīgu uztveri pret dzīvi. Uzauguši ar aizliegtajiem Bītliem, ar Jēzus Kristus superstaru. Es visu varbūt konkrēti neatceros, bet es zinu brīvības smaržu, ar kuru uzaugu. Bezbailības, patiesības smaržu. Tas nav mans, bet manu vecāku nopelns. Taču es neteikšu, ka ļoti viegli tā pasaulē dzīvot.Kas jūs notur teātrī? Ziniet, kas? Es mācos pazemību. Ir ļoti viegli aiziet no pasaules, būt tīram. Palikt pasaulē un mēģināt būt tīram ir daudz grūtāk. Ko nozīmē būt tīram? Nenosodīt, neaprunāt. Piedot sev un citiem. Es pamanos iekļūt vai tikt iekļauta absurdos skandālos. Viens no tiem nesen bija — tiku nostādīta izvēles priekšā: piedalīties Gaļinas Poļiščukas izrādē Ilgu tramvajs vai Dž.Dž.Džilindžera izrādē. Pēkšņi es tiku nostādīta izvēles priekšā: kurš teātris man svarīgāks? Vai kādas saistības man ir ar vienu vai otru teātri un režiosru. Tad es sapratu, ka varu būt pakļāvīga un pazemīga līdz kaut kādam brīdim. Svarīgi ir, kādu jēgu es ar vienu vai otru lomu skatītājiem var dot. Jūs izvēlējāties spēlēt pie Poļiščukas. Nav tā, ka es izvēlējos. Kā jau teicu, strādājot teātrī, man tiek mācīta pazemība, bet ne — nododot sevi. Viens ir pazemība, un kas cits — liekulība. Idejas vārdā jūs tagad būtu gatava atteikties no spēcīgām, interesantām lomām? Esmu to jau darījusi. Nebaidos tā rīkoties. Es baidos no tiesas tur, mūžībā, ne no cilvēku tiesas. Nesen man mamma teica, Rēzij mīļo, cik labi, ka ir tik daudz cilvēku, kuri tevi mīl, — tavi skatītāji. Citādi tu jau sen būtu noēsta bez sāls. Vai Latvijas teātros patlaban tiek izspēlētas tēmas, ko varbūt nevajadzētu? Mēs nekad nevaram zināt, kādēļ kaut kas notiek — mūsu dzīvē, teātra dzīvē. Laiks parādīs, kas bijis svarīgs un kas mazsvarīgs.Tagad jūs skrienat uz mēģinājumiem un izrādēm gan Dailes teātrī, gan Teātra observatorijā. Jums tas sagādā prieku? Man ir ļoti liela slodze. Taču, ja strādā ar labu materiālu, labu režisoru un aktieriem, tu nevis zaudē, bet iegūsti enerģiju. Strādāt ar režisori Gaļinu Poļiščuku daudziem aktieriem nav bijis vienkārši. Jūs, tieši otrādi, tiecaties spēlēt viņas izrādēs. Tā ir mana skola.Tīri cilvēciski? Nē, profesionāli. Strādāt pie viņas man ir ļoti liela veiksme un iespēja. Tā ir laime, ka viņa ir uzaicinājusi mani strādāt. Aktieri mēdz "apaugt paši ar sevi", jo tā ir vieglāk. Taču māksla — tas nav viegli. Varbūt rezultāts ir viegls, bet kamēr tam visam izej cauri, ir smagi. Tāpēc aktierim ir laime strādāt ar režisoriem, kuri viņos ierauga pilnīgi citas potences un tīra nost visus sārņus. Pati arī esat mēģinājusi režisēt izrādes. Kāpēc? Tēva ceļš manī iesācies jau, mēģinot režisēt Dailes teātrī Ziemassvētku koncertus. Asistēt izrādē Izredzētais. Veidot mistēriju Himna mīlestībai. Domāju, tie ir priekšdarbi idejai veidot Kristīgo jauniešu centrā teātra trupu. Ceru, ka manas domas saskan ar Tēva domām. Latvijas teātri ir pilni ar pseidorealitāti. Lai uz skatuves notiktu realitāte, ir jādzīvo ar to. Jābūt ko teikt. Par kaut ko jāsāp. Visu laiku kā tādai lielai jautājuma zīmei. Esmu novērojusi, ka mana dzīve sasaucas ar lomām, ko tajā brīdī iestudēju. Man liekas, nodot ideālus nozīmē nodot sevi. Nodot to, kas esi. Lai nenodotu ideālus, tu nedrīksti baidīties. Ja pasaule nostājas pret tevi, tas nozīmē, ka Dievs ir ar tevi.Tikai jautājums: vai ideāli ir patiesi vai tikai iedomāti? Man liekas, sirdsapziņa ir tā, kas pasaka. Atver Bībeli, tur viss ir uzrakstīts.Pati savai Blānšai piekrītat, attaisnojat viņu? Tikai tādi cilvēki kā Blānša maina pasauli. Tādi cilvēki kā Ivonna, Burgundijas princese, maina pasauli. Tādi kā Nadežda Siseņos, ko ar Mihailu Gruzdovu tikko izlaidām. Redziet nu, tādus cilvēkus vien spēlējat… Pasaulei, lai tā pastāvētu, visu laiku vajag kādu upuri. Vienmēr upurēti tiek nevainīgie. Pateicoties viņiem, mēs joprojām esam. It kā runājat abstrakti, bet patiesībā šīs idejas var piemērot jebkurai mūsdienu situācijai. Jā. Piemēram, ejat pa ielu, redzat bezpajumtnieku, kurš uzburbis sēž, kuram nekā nav. Ko viņš jūsos izraisa? Nosodījumu, nicinājumu, žēlumu? Vai varbūt liek aizdomāties? Viņš ir kā tāds lakmusa cilvēciņš, kas pastāsta kaut ko svarīgu pašiem par sevi. Man liekas, ka jebkurā situācijā svarīgākais ir — nevis pakļauties apstākļiem vai pakļaut tos sev, bet saglabāt cilvēcību. Tas ir grūti! Pašai sev, tā tīri cilvēciski, atliek laika? Ziniet, man ir ļoti laimējies ar cilvēkiem, kas apkārt. Kas manā dzīvē ir? Mans brālis ar ģimeni. Mana māsa. Mana mamma. Mans tēvs. Tā ir mana realitāte. Mums ar brāli un māsu vienmēr bijis tā: viens par visiem, visi par vienu. Dzīvi atvieglo tas, ka visi esam kristieši. Ne tikai asinsbrāļi, bet brāļi un māsas Kristū. Kā kolēģi teātrī uztver jūsu ticību? Droši vien dažādi, bet tā nav mana problēma. Tāda ir mana dzīve. Mana zināšana un pārliecība. Tāpat kā gaiss, ko elpoju. Maize, ko ēdu. Es taču nevaru izlikties, ka neelpoju un neēdu! Es laikam dzīvoju pārāk noslēgtu dzīvi, lai mani uztrauktu, ko par mani runā. Es tam nesekoju līdzi jau ilgu laiku. Tā nav koķetērija. Man vienkārši nav laika. Man ir citas svarīgas lietas dzīvē. Kādas? Piemēram, kā mana brāļa jaunākais dēliņš Dāvids, ejot gulēt, sauc: zija, zija, zija! Tā viņš izrunā "Rēziju". Brāļa vecākie bērni Jēkabs un Marija man stāsta par savām sekmēm. Vai kad aizbraucam uz Spici — tur ir vilcieniņi un mašīnas. Ar Dāvidiņu mēs braucam, mājam ar roku vecākajiem. Un brīži, kad ar brāli runājam par mūsu plāniem — Ziemassvētku koncertiem. Stāstot to, es jūtu, kā sirds man pildās ar bezgalīgu maigumu. Tāda ir mana dzīve. *Es neesmu burvis, es tikai mācos! (krievu val.