Skumjais prieks vulkāna pakājē

Spoki būs, tāpat arī daži "triki", efektīva scenogrāfija un spilgta aktierspēle, bet galvenais — gaišs prieks. Kā teiks Jakovs Rafalsons — no tās vulkāna pakājes, kurā dzīvojam. Izrāde priekškaru vērs Dailes teātrī, jo remonta dēļ Krievu teātris šobrīd palicis bez savām mājām. "Izrāde jau rādīta Tallinā, Pērnavā, Liepājā, Jelgavā un Valmierā, jo remonta dēļ kā Eiropas teātri taisījām preview. Visur gāja ļoti labi — ar pārpildītām zālēm. Vispār šī man liekas ļoti laba izrāde — parasti labā izrādē ir ansamblis. Arī šajā ir. Bet papildus tam katrs darbs ir kā pērle," pirms pirmizrādes stāsta teātra administratores. Noticēt nav grūti, ņemot vērā, ka izrādi iestudējis R.Kozaks, kura radošo darbu kontā arī viena no spilgtākajām pērnās sezonas izrādēm — Vitolda Gombroviča Ivonna, Burgundijas princese. Šogad Dailes teātrī top Fjodora Dostojevska Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi, kuras pirmizrāde jau mēneša beigās. Bet līdz tam R.Kozaka talanta cienītāji aicināti veldzēties itāļu dramaturga Eduardo de Filipo un Krievu teātra labāko aktieru piedāvātajā "spilgtā un teatrālā izrādē, kas robežojas ar grotesku". Ko skatītājs var gaidīt no izrādes, jautāju galvenās lomas izpildītājam, Krievu teātra vadošajam aktierim Jakovam Rafalsonam, kurš piedalījies visās līdz šim R.Kozaka Krievu teātrī iestudētajās izrādēs. "Man liekas, ka šī ir pati noslēpumainākā de Filipo luga. Es pat teiktu — tā ir luga — mistifikācija. Darbība notiek Itālijā, un es kādam savam itāļu draugam jautāju — kas tajos cilvēkos, neapoliešos, ir tik īpašs? Viņi dzīvo vienai dienai, draugs atbildēja. Viņi dzīvo pie vulkāna un nezina, vai cita diena vispār pienāks. No turienes šis skumjais prieks, kas, ceru, atradīs atsaucību arī skatītāju zālē." Kā par izrādi izteicies režisors, tā esot par ļoti labiem cilvēkiem, kuri grib labi dzīvot, bet tieši tāpēc nemitīgi nokļūst nepatikšanās: "Vēlos, lai skatītāji, vērojot izrādi, aktieru atveidotajos tēlos spētu ieraudzīt līdzību ar saviem kaimiņiem, ar cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās, ar saviem darbabiedriem." Kas, pēc J.Rafalsona domām, ir izrādes aktualitāte? "Dzīvot jau nekad nav bijis viegli. Bet mēs bieži gribam būt laimīgi, darot primitīvas lietas. Un tā nemanāmi mēs varam zaudēt to, kas mums ir svarīgākais. Zaudēt, piemēram, mīļoto tāpēc, ka mēs mīlam. Protams, izrādē jau mēs redzam, no kurienes viņi sāk un kur nokļūst." Strādāt ar R.Kozaku aktierim allaž esot milzīgs prieks, jo režisors prot pārsteigt ne tikai skatītāju, bet arī kolēģus. "Tie aktierim ir svētki. Skatītāju jau pārsteidzam mēs, bet lai mūs pārsteigtu... To var novēlēt katram aktierim — strādāt ar tādu režisoru." Tāpēc gatavošanās pirmizrādei, režisoram klāt neesot, esot nervoza — atbildības sajūta vēl lielāka. Lai gaišais prieks uz skatuves zālē radītu patiesu prieku!