Somija ir mirusi...

Muzejs reaģē zibenīgi Vaino Linnas (1920—1992) "Nezināmais kareivis" tapis 1954.gadā, gadu vēlāk top šī romāna ekranizējums (rež. Edvīns Laine). Filma, nebūdama kinematogrāfisks šedevrs, pārtop tautas skatītā produktā, kas aktualizējas ik gadu ap Somijas neatkarības dienu 6.decembrī un ko skatās desmitiem reižu. Vaino Linna — romāna, kas pretendē uz somu romānu nr.1, konkurējot ar Kivi Septiņiem brāļiem — autors, tā tapšanas laikā ir Tamperes tekstilfabrikas strādnieks ar kara pieredzi. Nezināmais kareivis nevēstī vis par slaveno Ziemas karu 1939./1940.gada ziemā, kura laikā somi apturēja Krievijas invāziju, bet gan par Otrā pasaules kara gadiem, kad Somija karo pret Krieviju kā Vācijas sabiedrotā — aizsniedz savas vēsturiskās robežas pirms miera līguma, ietriecas tālāk Karēlijā, bet tad līdz ar Vācijas atkāpšanos atvelk savus pulkus atpakaļ (šīs kaujas un pieturpunkti tad arī ir sižetiskie stūrakmeņi izrādē). 1970.gadā dzimušais režisors Kristians Smeds Latvijas publikai pazīstams kā regulārs festivāla "Homo novus" viesis ar izrādēm "Voiceks", "Svētceļnieks", "Kaija". Somijā strādājis savā neatkarīgajā "Takomo teātrī" un vadījis Kajānu teātri 600 km uz ziemeļiem no Helsinkiem. Savā zemē popularitāti baudījis tieši profesionāļu vidū, jo īsto raudzi režisors iegūst, strādājot lielajā zālē lielai auditorijai. Trāpīsi vai netrāpīsi tautai, turklāt strādājot ar tautas svētumu, kas, cita starpā, ir darbs, kas uz atklāti tradicionālās konservatīvās Nacionālā teātra skatuves līdz šim nebija nonācis kreisi noskaņotiem simpatizējošā proletāriskās izcelsmes autora dēļ. (Tas vien iemesls domāt par vēstures likumsakarībām, kas iestiepj savas ķetnas nākotnē — tā Somijas Pilsoņu karš 1918.gadā acīmredzami ietekmē Linnas romāna oficiālo statusu, kaut sarakstīts citā laikā par citu laiku un bauda tautas pielūgsmi. Tāpat izrāde tikai šķietami runā par t.s. Turpinājuma karu, patiesībā ietiecoties šodienā un mūžam nebeidzamā kara stāvoklī, kurā esam iesaistīti, vai atsakāmies tā domāt vai ne). Līdz ar to jaunā izrāde kļūst ne tikai par pārbaudījumu Smeda vārdam, bet arī teātra vadītājai Marijai Līsai Nevalai, kuras izšķirošais solis ir Smeda pieaicināšana un apstākļu nodrošināšana. Smeda un Nevalas uzvara nozīmē arī 40 tūkstošus pārdotu biļešu pirmizrādes nedēļā līdz pat sezonas beigām, slavinošas recenzijas, parlamenta gājienu uz izrādi tā izglītošanai un Teātra muzeja zibenīgo reakciju, kas katras izrādes laikā salauztās veļas mašīnas tūlīt izprasījis sev kā eksponātus un jau inventarizējis. Lai būtu skaidrs — Smeds kara cīņām izvēlas "aizvietošanas" metodi — krievu karavīru vietā netiek sisti nevainīgi statisti vai lelles, bet gan veļas mašīnas. "Uguni uz olām!" Draiskā pavēle pieder Linnas aprakstīta vada komandierim Koskelam, ar kādu viņš sauc kaujā savus vīrus. Teātra bukletā Smeds šos vārdus min kā impulsu izrādes tapšanai vai, precīzāk, kā enerģētisko avotu, no kura iedvesmoties skatuviskai darbībai, kam jāiemieso kara ainas. Izrādē piedalās 13 aktieri un viena aktrise, kas spēlē vairākas lomas, tālab saukta par Sievieti. Katrs, kas pabijis izrādē ar dominējošu vīriešu pārsvaru, zina, cik taustāmi spēcīga ir šādas izrādes fiziskā enerģija, kas plūst no skatuves zālē. Smeda izrādē konkrētiem dialogiem par karu un dzīvi ir mazāka loma nekā tai bagātajai satura amplitūdai, kas nolasāma no fiziskām darbībām. Tā ir vīriešu pasaule visā tās krāšņumā. Pretēji padomju laika darbos par karu lasītam — neapspriežamai varonībai — te ir gan bailes un izmisums kara bezjēdzības priekšā, gan veču humors un azarts, gan misijas apziņa un dzimtenes mīlestība, gan spēks un pārgalvība, gan… alkohols. No pseidoreālistiskas tēlošanas izrādi pasargā Smeda talants un režisora rokraksts — redzamais ir gudra ironiska spēle, kuras "iemiesošanā" izmantoti mūsdienu teātra izteiksmes līdzekļi, sākot no metaforiskas tēlainības un nacionālo simbolu apspēles līdz pat sarežģītai manipulācijai ar video tehnoloģijām. Pie pirmās pieder Somijas karoga vertikāla projekcija, kas, protams, veido krustu un signalizē par nacionālo identitāti, valstiskuma apziņu, kuras aizstāvēšana politiskas krīzes brīžos, no vienas puses, ir indivīda izvēle, bet, no otras, — nav vis; un ir krusts, kas jānes, liktenis būt par mazas zemes iedzimto, kaut kas par tevi lielāks, kam ir tiesības prasīt tavu upuri, tavu dzīvību lietas labad. Izrādes sākumā cauri zālei uz karoga projekcijas fona nāk simboliska somu zeltene — Sieviete tautastērpā ar lielu pneimatisko āmuru rokās (tas vēlāk būs ierocis, ar ko tiks nogalināts ienaidnieks), viņu nomaina milzīgs Mumins, kas tieši tāpat pagriežas pret zāli un pamāj savai tautai. Otrs simbolisks tēls, kas līdzās populāram literāram tēlam nes arī sveicienus no prezidentes Tarjas Halonenas, kas sava demokrātiskā mātišķuma un vienkāršības dēļ top mīļi (dažbrīd arī ironiski) dēvēta par Muminu mammu. Uz skatuves Halonenas tēls parādās vēl otrreiz, īsi pirms beigām, kad milzu projekcijās cits citu nomaina Somijas valstsvīru un inteliģences portreti, uz kuriem virtuāli tiek šauts — plīkšķot šāvieniem, sejas caurumo lodes. (Pati Halonena, būdama teātra mīļotāja, to komentējusi ar demokrātiskas valsts prezidentes cienīgu žestu: "Viss kārtībā, tas, ko mēs redzējām, ir māksla.") Videoprojekcijas, tiešas translācijas, safilmēta materiāla izmantojums bijis raksturīgs daudzām Smeda izrādēm, tomēr šoreiz izteiksmes līdzekļi lietoti īpaši vērienīgi. Precīzā un asprātīgā translācija no ierakumu zemnīcām, kad skatuve ir tukša, bet uz ekrāna mēs redzam to, kas notiek pazemē, jau šķiet vienkārša, kaut organiska. Līdz estētiskam pārdzīvojumam toties aizsniedzas epizode — karavīru ceļš caur purvu ar negaidītu apstāšanos, brīdinošiem šāvieniem, kas liek krist un atkal celties. Uz skatuves ir viens milzu ekrāns fonā, paralēli tam kā glezna gleznā novietots taisnstūra ekrāns tuvāk skatītājiem, uz grīdas — lēzens baseins jeb purvs, pa kuru brien vīri. Purvs redzams arī uz lielā ekrāna, toties uz tuvākā tiek projicēti karavīri en face — viens pret vienu, kādi nu viņi tur soļo... Atskan šāviens, vīri krīt, projicētais kadrs pārvēršas pretskatā, iegūst sēpijas krāsu un rada sajūtu, ka teātris, kas notiek šodien tavu acu priekšā, pēkšņi pārtop kino kadrā, kas uzņemts stāsta notikšanas brīdī, proti, reportāžā no frontes. Lakoniska tēlainība ir izrādes spēks — tā izteiksmīgas ir arī Mannerheima dzimšanas dienas svinības, kad katrs vada vīrs saņem pa spainim šņabja, ko viņš artistiski lok, kamēr fonā projicētais Mannerheims rauc uzacis, tad viegli izplūst, līdz pārvēršas par Donaldu Daku. Alkohols atraisa vīru valodu, un izrādās, ka komandieris Koskela, visu autoritāte un vienotājs (Timo Tominens), ir ar "sarkanu" pagātni. Visus velk uz dziesmu, un Koskela, būdams dzēris, uzsāk: Nabadzīgā Somijas tauta..., uz ko visi pārsteigti saskatās, bet, komandieri cienot, viņam pievienojas. Un tad sākas kārtējā Smeda provokācija NT publikai — Koskela aicina dziedāt arī publiku. Vienu, otru, trešo reizi — un publika dzied ar" — pilnā balsī tradīciju citadelē skan sarkano himna! (Kas līdzīgs mūsu Ar kaujas saucieniem uz lūpām, un vai varat to iedomāties mūsu NT?) Trāpījums šodienā Lai arī izrāde ir izaicinājums teātrim un Somijas vēsturei, tā ir arī seismogramma šodienai. Bez moralizēšanas stāstot par mazas tautas piedalīšanos karā pret lielvaras armiju, Smeds atgādina, ka šodienas pasaulē bez robežām karš iet vaļā uz nebēdu daudz rafinētākā veidā, tāpēc gribas pieminēt vēl kādu epizodi. Ainu, kur kareivim Lahtinenam (Anti Pekonens) dots uzdevums pārvilkt pār sniegotu lauku bezjēdzīgi smagu ložmetēju, Smeds atrisina, triecot aktieri augšup pa elektrības stabu, uz kura rakstīts "Jēzus nāk", un velkot kamaniņas, kamēr uz ekrāna redzami dokumentāli kadri, kuros amerikāņi caur satelītu šauj uz Irākas civiliedzīvotājiem. Tādējādi top apliecināta tā "metafiziskā realitāte", kas mūs XXI gadsimtā sasniegusi — atrazdamies jebkurā vietā, būdams, cik nevainīgs iespējams, tu vari būt par mērķi tev nezināmam ierocim, kas tev seko no debesīm, bet — cilvēka rokas vadīts... Šī epizode gudri iekombinēta izrādes vidū, lai jo loģiskāks liktos izrādes fināls, kurā, kā minēju, tiek šauts uz sabiedrībā pazīstamām personām — ikonām. Līdzīga rakstura provokācijas parasti šķiet pašmērķīgas, bet ne šī — jo brīdi pirms tam tiek norādīts, cik neaizsargāti un anonīmi mēs esam. Režisora doma apmet savādu kūleni, un, vērojot, kā lodes sadragā Mannerheima, Tūves Jānsones, Vaino Linnas vai Halonenas vaibstus, jādomā par to, cik neaizsargāts ir katrs, kas "iziet no mājas" — arī kļūstot par publiskām figūrām. Kā pagānu laikos, sadedzinot izbāzeni, bija iespēja tevi iznīcināt enerģētiski, tā šodien tavs portrets, reproducēts miljonos eksemplāru un dzīvodams no tevis neatkarīgu dzīvi, ir pakļauts tam pašam — tevis sakrālai nāvei, kamēr tu pats ieturi maltīti, vadi valsti vai vēro Kristiana Smeda iestudēto Nezināmo kareivi. Paldies Ilzei Matisonei par palīdzību raksta tapšanā.