Vienādojums ar nezināmo
Rasa Bugavičute-Pēce šosezon īstenoto projektu skaita ziņā ir dramaturģe čempione, turklāt strādā ļoti daudzveidīgi. Luga Vienaldzības gadsimts tapusi pēc Krievijas jaunās paaudzes režisora Aleksandra Moločņikova idejas, bet manā rīcībā nav ziņu, cik lielā mērā sākotnējā iecere transformējusies. Bez šīm zināšanām ir pagrūti komentēt, kāpēc, piemēram, lugā ir četri vīrieši un viena sieviete, jo, izņemot zināmas atmiņas par jaunietes seksu ar trim no četriem jaunekļiem, nekādi citi vienojoši elementi nav identificējami.
Pati situācija pirmajā cēlienā ir reizē reāli iespējama, tomēr ekstrēma – pēc terorakta noteikta komandantstunda, tāpēc bijušajiem klasesbiedriem tikties salidojumā iespējams tikai virtuāli. Taču šādu risinājumu atbalsta tikai pieci no viņiem. Dramaturģe izslēdz no dialogiem to sadzīvisko slāni, kāds jebkurā salidojumā bieži vien kļūst dominējošs, – proti, nevis runā par klātesošajiem, bet aprunā pārējos. Lugā tam būtu nozīme tikai tad, ja šie pārējie vai kāds no viņiem būtu ļoti nozīmīgi – kā izrādē Mēness neredzamā puse, par ko būs runa vēlāk. Pirmā cēliena atraisītajā atmosfērā, skanot skatītāju smiekliem, varoņi risina sarunas visai paredzamos virzienos – ko mēs atceramies no skolas laikiem, un kas ar mums notiek tagad. Piemēram, Everitas Pjatas-Gertneres Laura jeb @virsniece ir uzņēmēja, kura bez īpašām ētiskām pārdomām nopērk publicitātes iespēju biznesa laikrakstā, saprotot, ka citādā veidā preses uzmanību neizpelnīsies. Gata Malika Dāvids jeb @daavids vienīgais ir apprecējies, bet ir ļoti iespējams, ka šo vārdu pats rakstītu ar vienu "p", jo nav īpaši draugos ar gramatiku, toties kā karavīrs, iespējams, ir savā vietā. Rolanda Beķera pašironiskais Artis jeb @!!sexy_ ibrahim!! ir augstskolas pasniedzējs, kurš labprāt lamājas un iedzer, kad nav auditorijas priekšā, savukārt Edgara Ozoliņa Pēteris jeb @KARITONS sākumā par sevi stāsta kaut ko vienu, bet, sastopoties ar kritisku attieksmi, mēģina stāstu pārvērst jokā. Taču viņi visi, kas pārstāv paaudzi "trīsdesmit plus", ir uzskatāmi par veiksminiekiem. Piektais čata dalībnieks Aleksandrs sarunai pieslēdzas no citas klasesbiedrenes Alīnas konta, jo atrodas viņas mājā kā nolīgts strādnieks, un viņa dzīve, cik var noprast, nav izveidojusies pārmērīgi gludi. Arī elegantais uzvalks, kurā Kaspara Kārkliņa varonis ietērpjas, izrādās palienēts no Alīnas vīra skapja.
Klasesbiedru sarunas uzrakstītas asprātīgi, tajās jaušamas skolas gadu notikumu un attiecību atskaņas, taču nenoliedzami uz aktieriem ir interesanti skatīties, un situācijas, kas tiek apspēlētas lielākoties komēdijas žanram tuvā stilistikā, šķiet pazīstamas un realitātē iespējamas, cēlienam piemīt arī šķietami nesasteigts, bet precīzi nospriegots ritms, kurā sava vieta ir arī Johana Sebastiāna Baha mūzikai. Diemžēl realitātē ir iespējama situācija, kad cilvēki uz ielas pēc sešiem vakarā ir tik apdraudēti, ka viņiem tiek aizliegts iziet no saviem mājokļiem.
Scenogrāfa Reiņa Dzudzilo un kostīmu mākslinieces Kristas Dzudzilo kopdarbs izrādē pelnīti nosaukts par vizuālo dramaturģiju, jo no šīs koncepcijas lielā mērā ir atkarīga izrādes stilistika kopumā. Pirmajā cēlienā mākslinieki radījuši piecas pārvietojamas platformas ar lakoniski iezīmētu vidi, bet pēc varoņu pārģērbšanās kostīmos, kuru krāsu gamma sasaucas ar konkrētajām telpām vai mēbelēm, tiek uzsvērta šo jauniešu piederība konkrētam dzīvesveidam un dzīves telpai. Taču otrajā cēlienā, kurā dramaturģes piedāvātā cietumam līdzīgā telpa mākslinieku versijā atrodas kāda galvā (sejas gan mainās, balss ir deformēta, un netiek atšifrēts, kas ir šis manipulators), varoņu elegantie kostīmi ir stipri cietuši. Tas izriet no lugas piedāvātajiem spēles noteikumiem.
Otrajā cēlienā, kas stilistiski atšķiras no pirmā, varoņi tiek izrauti no komforta zonas vārda tiešā nozīmē. Ieslodzījums nedefinētā telpā pārvērties ieslodzījumā kāda (savā?) prātā, bet izejas sākumā nav. Taču jautājumi, uz kuriem nākas atbildēt izrādes varoņiem, diemžēl iestudējumu ievirza didaktikas un deklaratīvisma teritorijā, savukārt izrādes fināls ir tik aprauts un nenoteikts, ka liek jautāt, ko īsti autori mums grib pavēstīt (jau tā lakoniskās beigas režisors īsinājis vēl vairāk). Ja tikai to, kas izpausts jau virsrakstā, tad nez vai tas ir efektīvi. Protams, izrāde rosina zināmas pārdomas par cilvēcisko attiecību primitivizēšanos, taču nezināmās balss uzdotie jautājumi, kuriem pēc ieceres jāmudina domāt par nozīmīgām tēmām, drīzāk šķiet abstrakti.
Ieslodzījums slēgtā telpā, kurā cilvēki savstarpēji cits citam sagādā lielākas vai mazākas ciešanas, uzreiz atmiņā atsauc eksistenciālistus, piemēram, Žana Pola Sartra Aiz slēgtām durvīm. Taču nevar noliegt, ka aktieru atraisītais tēlojums sagādā gandarījumu, pat ja otrajā cēlienā viņu darbošanās dramaturģiskās situācijas dēļ brīžiem kļūst visai vienveidīga. Žanra apzīmējums "e-polifonija", kas labi piestāv pirmajam cēlienam, otrajā iegūst disharmonisku piegaršu.
Pēckara depresija
Viegla didaktikas elpa skar skatītāju, arī atšķirot decembrī pirmizrādītās "pseidodokumentālās izrādes" Mēness neredzamā puse programmiņu. Tur lasāms Marka Tvena citāts: "Katram cilvēkam, līdzīgi mēnesim, ir sava neapgaismotā puse, ko viņš nevienam nerāda." Šāds uzstādījums, kas nepasaka neko jaunu, tomēr norāda uz izrādes veidotāju ambīcijām atklāt ko tumšu un nezināmu savu varoņu rīcības motivācijā. Starptautiski godalgotās igauņu autora Karla Kopelmā lugas nosaukuma versiju izraudzījusies lietuviešu režisore Monika Klimaite, kuru teātris uzaicinājis sadarboties pirmoreiz.
Koncertzāles Lielais dzintars eksperimentālajā zālē scenogrāfe un kostīmu māksliniece Giedre Brazīte ierīkojusi postapokaliptisku ainavu ar nolauztām betona kolonnām, drupām un ekrāniem, kuros ik pa brīdim parādās Profesores – Madaras Viļčukas – seja, pavēstot aizvien jaunas atziņas. Pirmie aktieri, ienākot telpā, ģērbti skafandros, un ir skaidrs, ka mēs reizē ar viņiem ielaužamies atmiņu teritorijā. Četri laikabiedri atskatās uz senākiem un mazāk seniem notikumiem, kuru caurviju tēls ir kāds Sebastians. Ja gribam atrast kādu ideālo varoni, šis nav tas gadījums, un arī četri stāstnieki tādi nav. Jau no pirmā brīža, kad ieraugām Sandi Pēci, Signi Dancīti, Agnesi Jēkabsoni un Viktoru Elleru, ir skaidrs, ka karš šos cilvēkus nav saudzējis, un mums priekšā ir stāsti par to, kādus pārdzīvojumus karš atnesis. Brīžiem aktieri lauž ceturto sienu un staigā starp skatītāju rindām, taču bez interakcijas elementiem, un ir grūti apgalvot, ka šis paņēmiens palīdzētu sajust lielāku emocionālo saikni ar notikumiem uz skatuves.
Man nav iemesla noraidīt digimodernisma pētnieces Vēsmas Lēvaldes secinājumu izdevumā Kultūrzīmes, ka stāstījuma paņēmieni un vizuālie izteiksmes līdzekļi ir tuvi datorspēļu estētikai un "tiek nojaukta robeža starp miesisko cilvēku un virtuālās pasaules mediatizētajiem tipāžiem". Taču es, skatoties izrādi, to neuztvēru kā datorspēļu ekvivalentu, bet drīzāk kā režisores centienus ar nedaudz arhaiskiem metaforiskā teātra paņēmieniem radīt virsvērtību monologiem, kuri pēc dramaturga ieceres dzīvo paralēlas dzīves, taču naratīvs ik pa brīdim savijas ap klāt neesošā Sebastiana tēlu. Ainās, kas atdalītas ar raustīgā videoierakstā translētiem Profesores tekstiem, sākotnēji varoņiem vairāk vai mazāk ir iedalīta konkrēta dzīves telpa skatuves malās vai vidū, bet pakāpeniski teritorijas sajaucas. Varoņi iemieso konkrētus tipāžus – Afgānieti, Klausu, Krievu un Sievieti, kam šajā kara stāstā katram ir sava vieta un loma, bet viņi visi ir upuri tādā nozīmē, ka nav spējuši izvairīties no šausmu piedzīvošanas.
Līdzīgi kā Dmitrija Petrenko iestudējumā, arī Karla Kopelmā luga piedāvā polifonisku naratīvu, taču izrādes kopaina ir diezgan monotona. Nākas nedaudz palauzīt galvu, lai to izskaidrotu, jo teorētiski šie stāsti ar savu dramatismu varētu uzrunāt, caurviju Sebastiana tēls nes sevī pat zināmu detektīvintrigu, jo varētu gribēties zināt, kas ar varoni notiek. Aktierus šeit grūti vainot, jo viņu emocionālais spēles veids visdrīzāk ir režisores piedāvājums, kaut lielāks atsvešinājums varbūt būtu nācis par labu. Nākotnes postapokalipses dramatisms ir deklaratīvs, reizē tas ir arī abstrakts. Jaunas Bābeles būvniecība ar Eifeļa torni Varšavā kā savdabīgu zīmi cilvēku vēlmei restaurēt sagrauto iezīmē nākotnes redzējumu, bet tēlu attiecības, teiksim, Afgānietes dzīvesstāsts vai Igaunijas krieva uzvedība, smeltas Eiropas tagadnē. Ja režisore mēģina semiotizēt vēstījumu ar zilu gaisa balonu palīdzību, man tomēr gribas šaubīties par šādu paņēmienu efektivitāti.
Vienaldzības gadsimts
Liepājas teātrī 11.II plkst. 19, 14.III, 4.IV plkst. 18
Mēness neredzamā puse
Liepājas teātrī 4.II plkst. 19, 14.III, 4.IV plkst. 13