Across the Universe

Ļ.Tolstojs pats ir norādījis uz sava laika krievu sadzīvei raksturīgajām čigānu romancēm un dančiem, kas parauj vaļā spundes krievu cilvēka dvēselei un atklāj dzīves juteklisko pusi. Šodien tas būtu par pliekanu un garlaicīgu, un cienījamā rakstnieka garie pārspriedumi par morāles un reliģijas tēmām būtu neizturami, ja tik ļoti labie aktieri un tik ļoti labie mūziķi nespētu mums iedot pilnīgi jaunu perspektīvi — mūziku kā universu. Te nav tikai izmantota sava veida romu tautas nacionālā apsēstība ar muzicēšanu un brīvību, kas ietekmējusi tradicionālo mūziku tik daudzviet pasaulē. Te ir norāde uz čigāniem kā citādo pasauli. Cienījams latvietis arī saģērbjas un iet ķekatās jeb čigānos, kad grib būt citāds. Vai gluži otrādi — kad grib būt pats.

"Neciešu umcacā!" teica komponists Kristaps Pētersons, kad pēc izrādes apsveicu viņu un Līgu Celmu ar izcilu muzikālo partitūru, "bet kad uzrakstīju Samaragorodok, tīri vai pašam iepatikās...".

Samāra ir pati lipīgākā no izrādes dziesmām — tā pieķeras kā dadzis un aizvelk savā bravādē. Bet līdzās tai mums tiek atklātas nestaigātas takas. "Padziedi man," saka Protasovs — Andris Keišs , kurš nupat ir dejojis un muzicējis ar čigāniem, un brīvā meiča Maša — Zane Pērkone — dzied viņam skaisti latgaliski un skumji latviski. Pat patiesais aristokrāts kņazs Sergejs Abrezkovs — Ģirts Krūmiņš — savās domās aizklīst rafinētā Parīzes šansonā kopā ar lielisko Margitu Zālīti... Varoņu drāmā sava vieta latgaliešu dzīvesgudrai dziesmai par vārpiņu, kas gribas nopļaujama, un leišu plaukšķināmai dziesmai, un azerbaidžāņu meldijai, kura L.Celmas temperamentīgajā apdarē atsauca atmiņā azerbaidžānu mīlas dziesmu no Lučāno Berio šedevra Folk songs. Tajā tāpat darbojas kādi septiņi instrumenti un neatdarināmā Ketijas Berberiānas balss, kas spēja izstāstīt universālu stāstu iz pilnīgi dažādu pasaules tautu dziesmām.

Nesen pie mums izrādīja lielisko filmu Pāri visumam (Across the Universe), kuras sižetu veidoja 20 Bītlu dziesmas. Sižetu veidoja mūzika. Man ārkārtīgi patīk tādas smalkas attiecības ar mūziku teātrī vai kino. Kad mūzika nevis kā kupleja "kuplina" izrādi, bet gan kad tā pati kuplo un zeļ, un risina pieteikto stāstu, pasakot daudz vairāk, nekā rakstīts ar vārdiņiem. Tik apbrīnojama ir mūsu izcilo aktieru spēja organiski pāriet no vienas stihijas otrā — Ģ.Krūmiņš dzied un spēlē klavieres, K.Znotiņš spēlē akordeonu, A.Keišs dejo un pūš eksotiskus instrumentus, universālā M.Apine — viedā Anna Pavlovna — spēj dziedāt, dejot un spēlēt ģitāru. Tā ir nevis mūzika, kas "parauj" — asaru no acs, sirdi no krūtīm, bet gan profesionāli teatrāla daudzplānu skatuves dzīve, kas paver logu uz neizmantotām iespējām, uz neatzītajiem talantiem un sapņiem.

Un kad pats godīgākais un taisnākais ir miris, viņu nevis apraud, bet izvada sensena baltu līgotne. K.Pētersona dziesmā ir kas sakrāls un pārlaicīgs. Varbūt Paula Dambja Jūras dziesmu laikā kaut kas tāds radīts ar dainu tekstiem. Saulgrieži ir kā apsolījums. Citas dimensijas sākums. Un ja šādas asociācijas par tālu, tad var atcerēties, kā filma Across the Universe aizved pie all you need is love skaņām no slavenā Ņujorkas jumta. Tas arī savā ziņā ir reliģisks teksts.